VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Stāsts par dzīvnieku Teodora Zaļkalna fotogrāfijas Irēna Bužinska | |
| |
| Fotomāksla ienākusi Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālēs. Taisnīgi, jo
liek pārvērtēt ne tikai šī mākslas veida nozīmi un attiecības ar
tradicionālajiem tēlotājas mākslas veidiem, bet arī foto nozīmi plaši
pazīstamu mākslinieku daiļradē. Pie tādiem noteikti pieder latviešu
profesionālās mākslas vecmeistars Teodors Zaļkalns, kura 125. dzimšanas
dienu atzīmējām 2001. gada nogalē. Tieši šī jubileja deva iespēju
pārlūkot muzeja tēlniecības fondu krājumus, lai pārliecinātos, ka
piemērotākais šajā jubilejas reizē būtu viņa animālijas vienkopus ar
fotogrāfijām, kurās redzami tēlnieka iemūžinātie dzīvnieki. Tā arī tapa
ekspozīcija “Stāsts par dzīvnieku”, kurā par lielāko pārsteigumu ļoti
daudziem kļuva mākslinieka fotogrāfiju sērija – cūkas dažādos rakursos. Jau izvēloties fotogrāfijas, bija skaidrs, ka Teodoru Zaļkalnu nebūtu pareizi vērtēt kā profesionālu fotogrāfu. Te drīzāk ir runa par amatiera fotogrāfijām, kas uzņemtas modeļa studiju nolūkos. Šie kadri pārliecinoši parāda, ar kādu nopietnību tēlnieks pētījis šim dzīvniekam visraksturīgāko, lai vēlāk vajadzīgo saglabātu un iemūžinātu arī mākslas darbā, lai šis dzīvnieks, viņa vārdiem runājot, “nebūtu tikai fantāzija vien”. Kā uzzinām no vēstulēm, lielāko daļu animāliju meistars radīja 20. gadsimta 30. gados. Ierosmi darbiem mākslinieks smēlās vecāku mājās – Allažu “Zaļajā kalnā”. Te Zaļkalns ar milzīgu aizrautību veidoja arī savas pirmās “Cūkas” studijas. Lai gan vēstulēs nav minēts, ka viņš dzīvniekus arī fotografē, tomēr tajās sniegtā informācija ir vērtīga ar to, ka ļauj ielūkoties dziļāk mākslinieka darba procesā. Tā kādā vēstulē, kas 1931. gada 29. septembrī rakstīta Lūcijai Amiragovai-Zutis, lasām: “Ir jau vesels mēnesis, kamēr iebraucu no laukiem. Cerētās 6 nedēļas atpūtas vietā man iznāca nepilnas 3. Pa šo laiku mazliet atguvos un pataisīju arī pirmo savas cūkas studiju. Stingnis vai modelis, kā agrāk teica, bija ļoti jauks. Apbrīnojami inteliģenta un saprātīga cūka. Es ar viņu labi sadzīvoju, un viņa tik brīnišķi saprata un padevās manām vajadzībām. Patiesībā man ar šo pirmo studiju jau pietiktu mana nodoma tālākai veidošanai.” Mākslinieks ar fantastisku atbildību strādāja pie plastiskajiem uzdevumiem, ko par svarīgiem uzskatīja arī animālijā. Lūk, vēl viens fragments no citētās vēstules: “Gribu vēlreiz nobraukt uz kādām dienām uz “Tīlēm”, tām mana brālēna mājām, “Zaļā kalna” kaimiņos un uzveidot vēl vienu otru cūku. Šo cūku drīzi jau sāks barot, un oktobra beigās veidošu viņu nobarotu. Arī tā viņa bija pietiekoši trekna un varena, bet var būt, ka nobarota viņa man dos vēl jaunu plastiskumu kāpinājumu.” Savukārt par vēl kādu citu cūkas atveidu Zaļkalns ieminas, ka “.. priekšējā daļa ir laba, tikai pakaļējā daļa nav pietiekoši monumentāla”. Šo “nepietiekami monumentālo” “Cūkas” variantu tēlnieks bija izstādījis 1935. gadā Maskavā Latvijas mākslas izstādē. Turpretī jaunu – lielo “Cūkas” granīta versiju viņš bija iecerējis izstādīt 1936. gadā Venēcijā Latvijas mākslas kopējā ekspozīcijā. Fotogrāfijās redzam vairākas brangas, solīdas sivēnmammas. Lepnas, pārliecinātas, stabilas. Vienas un kopā ar sivēniem. Divatā. Tuvplānā un no attāluma. Dažādos rakursos, un dzīvnieka varenā stāva katra kustība fiksēta kā palēninātā filmā. Cūkas pozas, ķermeņa kustības un masu attiecības. Soli pa solim, nereti pat pa puspagriezienam, un šīs izmaiņas vislabāk pamanāmas, kad viena un tā paša dzīvnieka foto atrodas blakus, – tad šis kameras “gājiens” visraksturīgākās pozas meklējumos ir vēl vairāk pārskatāms. Liekas, Zaļkalns it kā meklē pamatojumu tam, kā un kāpēc cūka ir jānosēdina. Un ne tikai. Tieši tāpat kā tēlniecībā, kur viņam bija bija svarīgs ikviens, pat sīks materiāla pievienojums, lai tādējādi panāktu iespējami precīzāku dzīvnieka raksturojumu, tā arī foto parāda, cik uzmanīgi mākslinieks pārdomāja jeb izsvaroja gan masu attiecības, gan – pats galvenais – centās atklāt dzīvnieka būtību. Meistars ar sev tik raksturīgo pamatīgumu un iedziļināšanos tēlā strādāja lēni un ilgi, nereti pat gadiem. Reizēm kāda “pikucīša precizēšana” varēja nodarbināt viņa prātu pat vairākas nedēļas, un arī tāpēc varēja kavēties darba īstenošana paliekošā materiālā... Fotogrāfijas it kā sagatavo tēlnieku šim pamatīgumam. No vienas puses, detalizētam, no otras, – vispārinātam dzīvnieka atveidam paliekošā tēlniecības materiālā. Vērojot Zaļkalna skulptūras – animālijas tuvplānā, redzam, kā rūpīgi pārdomātā materiāla izvēle tēlniekam deva iespēju vēl vairāk akcentēt dzīvnieku ķermeņa plastisko izteiksmīgumu un savdabību. Raupja, irdena, pat gleznieciska faktūra ir “Cūku” bronzas variantā. Granīta versijas tēlniecisko masu kompaktums un līdzsvarotība, izmeklēti akcentētais akmens graudainums un krāsa rada pavisam citu iespaidu. Daļa no šī sagatavošanās procesa, domāju, ir redzama arī fotogrāfijās. Ņemot vērā daudzveidīgos eksperimentus 20. gadsimta otrās puses tēlotājā mākslā, aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta radošo personību darbībai fotogrāfijas jomā. Varbūt šī 20. gadsimta mākslas pieredze arī Zaļkalna fotogrāfijas zināmā mērā liek uztvert kā nākotnes konceptuālās mākslas paraugu. Te redzam, kā notiek darbs, lai ne vien izveidotu cūku par paraugu “pārliecināta dzīvnieka skaistumam, pašcieņai un lepnumam”, bet arī parādītu laukos auguša cilvēka attieksmi pret apkārtni un dzīvo radību. | |
| Atgriezties | |
