VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| divas filmas jeb melns un balts Kristīne Želve “Skaists ir vien tas, kas ir nopietni.” Antons Čehovs. “Kaija” Neviena no šīm divām filmām gan neieguva Kotbusas 11. kinofestivāla oficiālās žūrijas balvas un naudas prēmijas. Bet ne jau par balvām šoreiz būs mūsu stāsts, jo: pirmkārt, kā reiz pajokoja kāds mans draugs, apbalvojumi, tāpat kā sekss, esot pārāk īsi baudas mirkļi, lai virzītu visu paša apziņas vadīto darbību; otrkārt, Kotbusas kinofestivāla gauži atzīstama politika ir “dot zaļo gaismu” starptautiskā apritē vēl nepazīstamiem vārdiem un balvu neapbērtām (taču tāpēc nebūt ne sliktākām) Austrumeiropas filmām. Abas filmas savukārt izpelnījās gan ekumēniskās, gan FIPRESCI žūrijas balvas un viena no tām – arī skatītāju balvu. Stāsts būs vienkārši par divām filmām, kuras formāli vieno izcelsmes valsts – Slovēnija, kategorija – debijas spēlfilma (abu režisoriem ir nedaudz virs trīsdesmit) un pa ļoti prestižam “baudas mirklim” katrai: Jana Cvitkoviča (dz. 1966. g.) “Maize un piens” (angliski arī Black and White) saņem “Nākotnes lauvu” Venēcijas kinofestivālā, Dana Tanoviča (dz.1969. g.) No Man's Land – Kannu kinofestivāla speciālbalvu kā labākā debija. Nu gan par balvām vairs ne pušplēsta vārda! Ak jā, tomēr...Pēc oficiālā līmenī nepārbaudītas informācijas Slovēnijas valdības reakcija uz divkāršo atzinību savai valstij bijusi – divkāršot valsts budžeta piešķīrumu kinonozarei. Punkts. | |
| |
| Pirmajā acu uzmetienā var šķist un arī šķiet, ka divas filmas, kurām
2001. gadā bija lemts kļūt par ļoti nozīmīgiem Slovēnijas kino
izgājieniem starptautiskajā kinoapritē, ne salīdzināt nevar – kā diena
pret nakti, kā melns pret baltu. Cvitkoviča “Maize un piens” – ārēji
nepretencioza, minimālistiska melnbalta novele par vienu dienu kādas
ģimenes dzīvē. Nepārprotams “mazbudžets” – trīs aktieri: tēvs, māte,
abi pusmūžā, un dēls “grūtajā vecumā”. Trīs filmēšanas vietas –
dzīvolis, bārs (jau sapratāt, par ko ir filmas stāsts...) un iela
provinces pilsētelē (izrādās, režisora dzimtajā). No rīta tēvs
atgriežas mājās no slimnīcas, lai sāktu jaunu – veselīgu un mierīgu
dzīvi. Viņam ir atklāta aknu ciroze. Protams, dēls viņu nicina, bet
sieva atbalsta. Aizejot uz darbu, viņa atstāj naudiņu uz balta
papīriņa, uz kura rakstīts: “Viena maize. Viens piens,” – un tēvs dodas
ceļojumā... Savukārt Tanoviča No Man's Land (oriģinālnosaukums, ko
tulkot nav paredzēts, filmas kontekstā apzīmē teritoriju, kurā
norisinās karadarbība un kuru vēl neviena puse nav iekarojusi) ir gluži
vai episka kara drāma – iespaidīga lielfilma, ko producējusi ne tikai
Slovēnija, bet arī tādas kino lielvalstis kā Francija, Lielbritānija,
Itālija un Beļģija, un kopprodukcijas vēriens nepaliek
nepamanīts...Tādēļ vien mazliet pārsteidzošs pirmajā brīdī šķiet fakts,
ka filmas autoram šī ir ne tikai debija pilnmetrāžas filmu režijā, bet
spēlfilmu uzņemšanā vispār! Līdz šim Tanovičs bija kara reportieris,
uzņēmis vairākas dokumentālās filmas par karu un “pēkšņi” debitē ar
grandiozu megafilmu, turklāt viņš pats un tikai pats arī ir No Man's
Land scenārija autors. Izrādās, ka prāva summa no filmas Austrumeiropas
mērogiem diezgan iespaidīgā budžeta ne tikai tērēta helikopteriem, kara
tehnikai (filmēšanas vajadzībām, saprotams) un franču un britu
aktieriem kā massovkai (BBC televīzija, ANO miera uzturēšanas spēki),
bet ieguldīta tieši scenārija attīstīšanā un izstrādāšanā, ko nevar
nepamanīt – scenārijs ir ne tikai talantīgs un oriģināls, bet arī
dramaturģiski perfekti noslīpēts un... nu, teiksim šādi: perfekti
pozicionēts. Ko tas nozīmē? Vienkāršojot – to, ka No Man's Land
aizkustina visus skatītājus, arī tos, kuriem jēdziens “kara filma”
nozīmē kaut ko à la “Pērlhārbora”, nevis kaut kādu “mākslu”,
turklāt no Austrumeiropas. Skatītāju zāles Kotbusā bija pilnas,
cilvēki, skatoties filmu...smējās, un galu galā tieši kara drāma No
Man's Land saņēma arī skatītāju balvu. No Man's Land līdzīgi kā
“Maize un piens” centrējas tikai ap trim varoņiem (turklāt tie visi ir
vīrieši, tātad love story atkrīt); tajā ir gan “tikai stāsts”, gan
“stāsts – vispārinājums”; tajā ir aizkustinoša cīņubiedru uzticība,
zvērīgs naids un pēkšņa bērnišķība, cilvēka bezspēcība apstākļu priekšā
un vīrišķība turpināt cīņu, jau iepriekš zinot par zaudējumu (lūk, es
eksaltēti nodomāju, vīrišķības formula ir atrasta – turpināt cīnīties,
jau iepriekš zinot par zaudējumu!); un tas viss komplektā ar
asprātīgiem dialogiem, melniem jociņiem un pietiekami daudz komiskām un
groteskām situācijām, atklāsme par to, cik baiss, traģisks un, jā,
bezjēdzīgs, ir karš, atstāta filmas finālam. Vienos ierakumos jeb No
Man's Land pēc apšaudes satiekas divi dzīvi palikuši kareivji – serbs
un bosnietis, kurus kopā satur trešais – vēl viens izdzīvojis bosniešu
kareivis, zem kura serbi paspējuši palikt mīnu. Atliek viņam
pakustēties, un 500 m rādiusā notiks sprādziens. Tupot
“ne-cilvēku/ne-viena” zemē un nekustoties, cits pēc cita atklājas abu
pretējo nometņu karotāju attiecību iespējamās variācijas. Viņi varētu
būt draugi, jo ir lādzīgi, godīgi un vienkārši. Viņi varētu būt
balkāniski temperamentīgi konkurenti, jo izrādās, ka reiz, pirms kara,
gan serbs, gan bosnietis bija ieskatījuši vienu un to pašu blondīni
(otra bosnieša – kareivja uz mīnas – komentārs abu kopīgajām atmiņām:
“Varbūt vēl arī telefona numuriem apmainīsieties?!”). Viņi varētu būt
zvērīgi ienaidnieki...Bet šimbrīdim viņi ir cits cita (un kara)
ķīlnieki. Pamazām notikumā iesaistās ANO miera spēki, franči, briti,
BBC televīzija....Taču “kareivja uz mīnas” traģēdijas priekšā visa
pasaule ir tikpat bezspēcīga kā viņš pats – ne savu likteni izlemt, ne
pirksta pakustināt... Liela daļa Kotbusas festivāla filmu bija kara un “postkara” iespaidotas – ja ne tieši, tad emocionāli, un kopumā tās radīja ārkārtīgi uzspriegotu, jūtīgu kopnoskaņu. Jauni puiši, redzējuši un izjutuši karu un tos, kuri uz tā rēķina iedzīvojas, un tos, kurus sagrauj pašu bezspēcība vai tās radītā vainas apziņa, uzņem godīgas, nopietnas, nesamocītas filmas par pašiem būtiskām un zināmām tēmām. Tādas krietnas filmas. Es varēju stāstīt par jo daudzām filmām, bet izvēlējos šīs divas – debijas no Slovēnijas. Vienu melnbaltu, otru krāsainu; vienu pieticīgu, otru iespaidīgu; vienu lētu, otru dārgu; vienu lokālu, otru... arī. Nu, lūk, beidzot arī pateicu, par ko bija stāsts. Kara reportieris Tanovičs filmē karu, līdz saprot, ka to, ko redz viņš, neieraudzīs ziņu skatītāji. Ziņu skatītāji ieraudzīs dažus šokējošus attēlus starp citiem attēliem, bet viņš bija ieraudzījis karu. To ieraudzīs arī viņa filmas skatītāji. Sešpadsmitgadīgais Jans Cvitkovičs savas dzimtās mazpilsētas bārā redz pusmūža vīru, krietni sadzērušos, pulkstenis ir divi vai trīs naktī, un rokā vīrs tur baltu polietilēna iepirkuma maisiņu.Tajā brīdī pusmūža vīrs, krietni sadzēries, pēkšņi saprot, ka dzīve ir izniekota. (Varbūt to saprot vien sešpadsmitgadīgais Jans Cvitkovičs, nezinu.) Katrā ziņā viņš ierauga, kā vīra baltais polietilēna iepirkumu maisiņš nokrīt uz bāra grīdas, tajā ir maize un piens. Piens saplīst un izlīst uz bāra grīdas. To ieraudzīs arī skatītāji. Uz jautājumu, vai viņu nepārsteidz filmas “Maize un piens” starptautiskie panākumi, izstīdzējušais režisors atteic, ka gribējis izstāstīt lokālu stāstu – “tik slovēnisku, cik vien iespējams, vislokālāko visā Slovēnijas kino vēsturē”, tieši tāpēc filma arī sanākusi tik universāla. Un piebilst: “Iemesls taču ir vienkāršs – ja tu runā par tēmām, par kurām neko nezini, nekas arī netiks pateikts.” Āmen. P.S. Ak jā. Saprotot, ka doma – lai divi slovēņu puiši uzņemtu divas pilnīgi atšķirīgas un lieliskas filmas, pietika vien ar to, ka viens no viņiem kaut ko ieraudzīja karā, otrs bārā, – var šķist gan suģestējoši relaksējoša, gan naivi pretencioza un nebūt nedz secinājums, nedz, dies'pas, aksioma vai formula, atcerējos divu Krievijas kino zinātnieču sarunu pēc kārtējās pirmizrādes (ne jau noklausītu, bet Iskusstvo kino izlasītu). Saruna bija par iemesliem, kādēļ rodas plaisa starp “dzīvo realitāti” un “mirušo kino”. Zāra Abdulajeva: “Var būt, ka viņi nemaz nav režisori?” Maija Turovska: “ Bet varbūt – tikai režisori?” P.P.S. Un gribējās pēc Kotbusas man reizē ar Aleksandru Zeldoviču, filmas “Maskava” režisoru, izsaukties: “Lai taisītu kino, ir jābūt par kaut ko niknam!” Un tas festivāls, ziniet, tāds...lokāls, nikns, krietns. Pošoties ceļam, ieliku ceļasomā pāris mazu jaciņu, tādas kā pagreznākas – sak, gan jau iesim uz restorānu un runāsim par kino...Uz restorānu aiziet sanāca, bet jaciņas izpalika. Par kino runājām, bet tikai džinsos un džemperos. | |
| Atgriezties | |
