Intervija ar Solvitu Kresi. Laima Slava Šķiet, šogad, Venēcijas biennāles 50. jubilejas gadā, Latvija tajā nepiedalīsies. Līdz šim Venēcijas biennāļu organizēšanas tiešais darbs saistījās ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vārdu. 2002. gada rudenī uzvirmojušais strīds par biennāles nozīmību, Latvijas nepieciešamību tajā piedalīties, tās līdzšinējo ekspozīciju vērtību utt. nu izvērties bēdīgajā Latvijas atkāpšanās faktā no savas mākslas nozīmīgākās starptautiskās publicitātes. Šajā strīdā visbiežāk tika locīts tieši Laikmetīgās mākslas centra vārds. Tādēļ šoreiz par centru un tā uzdevumiem lielajā intervijā esam iztaujājuši tā direktori
SOLVITU KRESI. |
| |
| Laima Slava: Kāpēc radās šāds Laikmetīgās mākslas centrs, un kādi ir tā uzdevumi?
Solvita Krese: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) radās 2000.
gadā, kad Sorosa fonds, Kultūras ministrija un Rīgas Dome nolēma, ka
šāds centrs ir nepieciešams. Tā galvenais uzdevums ir laikmetīgās
mākslas attīstības veicināšana un integrēšana starptautiskā apritē.
Centrs tika radīts uz Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga (SMMC) bāzes,
kurā bija jau veiktas samērā lielas iestrādes: izveidota apjomīga datu
banka, darbojās informācijas centrs, kā arī pastāvēja kontakti ar
dažādām starptautiskām organizācijām, bija iegūta samērā liela pieredze
mākslas projektu organizēšanā. Kā centra darbības galvenais virziens
tika definēta informācijas programmas attīstība, kuras ietvaros
nemitīgi tika un tiek papildināta un paplašināta gan datu bāze par
Latvijas māksliniekiem, kas strādā laikmetīgās mākslas jomā, gan
bibliotēka un videotēka. Informācijas centrs ir pieejams katram
interesentam – tas ir ļoti iecienīts studentu, mākslinieku vidū. Tagad
mēs domājam par vairākām izglītības programmām, kas paredzētas skolām,
mākslas, kultūras vēstures pasniedzējiem. Otrs virziens ir mākslas
projektu organizēšana Latvijā un ārzemēs, kā arī Latvijas dalības
koordinēšana dažādos starptautiskos mākslas projektos. Viena no
tradīcijām, kas nāk no SMMC laikiem, ir ikgadējā izstāde, par ko mēs
nemitīgi diskutējam, vai ir vajadzīga šāda viena izstāde, kas izraisa
lielu publicitāti, vai svarīgāka ir vienmērīga izstāžu darbība. Trešais
uzdevums, kas tika iezīmēts, dibinot LLMC, bija laikmetīgās mākslas
muzeja izveide. Mākslas centrs veic situācijas analīzi un salīdzinošo
izpēti, ir apzināti vairāki laikmetīgās mākslas muzeju modeļi un, ņemot
vērā lokālo situāciju, radīts konceptuāls priekšlikums, kāds modelis
būtu vispiemērojamākais Latvijas apstākļiem. Nākamais solis būtu domāt
par reālām telpām. Telpu jautājums kļūst arvien aktuālāks, jo vienīgā
izstāžu zāle "Arsenāls" 2005. gadā pārveidosies par pastāvīgu
ekspozīciju, un tas nozīmē, ka lielākiem projektiem vairs nebūs vietas.
L.S.: Ko jūs savā datu bāzē un darbībā ietverat zem nosaukuma
"laikmetīgā māksla"? Līdztekus šodien pastāv daudz un dažādas
izpausmes.
S.K.: Gandrīz katrā intervijā man kā LLMC direktorei ir uzdots līdzīgs
jautājums. Laikmetīgajai mākslai ir neskaitāmas definīcijas, dažādi
autori to ir definējuši pat ļoti atšķirīgi. Manuprāt, tā ir māksla, kas
reflektē, atspoguļo savu laikmetu. Laikā pēc Dišāna mākslu vērtē pēc
tā, cik tā apšauba tradicionālo mākslas jēdzienu kā tādu, cik daudz
pievieno tam kādu jaunu konceptuālu vērtību. Mākslinieku atlase mākslas
centra datu bāzei sākotnēji notika pēc starptautiskiem standartiem, ko
piedāvāja Sorosa fonda mākslas centru programmas vadītāji, kā arī
piedaloties vietējiem mākslas ekspertiem. Tagad mēs uzmanību
koncentrējam uz plašāku mākslinieku loku, apkopojam gandrīz visu
informāciju, kas presē parādās par... nevarētu teikt par visiem
māksliniekiem, jo kaut kāda robeža pastāv.
L.S.: Tieši šī robeža mani interesē...
S.K.: Mums pārmet, ka esam elitāri un strādājam tikai ar konkrētu
mākslinieku grupu vai loku. Tas savā ziņā tā arī ir, jo mēs nevaram
uzņemties Mākslinieku savienības funkcijas un darboties ar visu, kas
mākslā notiek. Manuprāt, ir svarīga konceptuālā ievirze, refleksija par
konkrēto laiku, un nav svarīgs medijs – vai tā būtu glezniecība vai
tēlniecība, vai kas cits. Nav tā, ka laikmetīgā māksla būtu tikai
jaunie mediji, instalācijas vai video. Svarīgs ir vēstījums, ko satur
mākslas darbs. Ir liela mākslinieku grupa, kurai šis vēstījums ir
būtisks, kuri veido savus mākslas darbus, lai komunicētos ar skatītāju.
Ir bezgala daudz labu mākslinieku, kurus vairāk interesē formālie
aspekti, kuri vairāk projicē savos darbos vērojumus.
L.S.: Bet jēdziens "Laikmetīgās mākslas centrs" ir plašāks nekā "Mākslinieku savienība".
S.K.: Latvijas Mākslinieku savienībā ir ap tūkstoš biedru un spektrs ir
ārkārtīgi plašs. Mākslinieku savienības biedrs var būt tikpat labi
jauno mediju mākslinieks, kā vecmeistars, kas glezno klusās dabas. Mēs
nevaram darboties ar visu šo spektru. Tādēļ mums neizbēgami tiks
pārmests elitārisms. Jau nosaukums "Laikmetīgās mākslas centrs" rada
ierobežojumus. Ir sastopamas dažādas laikmetīgās mākslas definīcijas,
un ir svarīgi, kurai mēs sekojam. Tikpat labi var teikt, ka laikmetīgs
ir viss, kas pašreiz notiek.
L.S.: Kā izpaužas centra darbs jūsu izvēlētajā "laukuma sadaļā"? Ar
ko jūs nodarbojaties, teiksim, gada laikā, kā ietekmējat norises, kas
saistāmas ar laikmetīgās mākslas arēnu?
S.K.: Manuprāt, mēs kalpojam kā viena no aktīvām savienojošām, ja tā
var teikt, caurulēm starp starptautisko mākslas pasauli un to, kas
notiek Latvijā. Jo tiešām ir šī apjomīgā datu bāze, informācija.
Lielākā daļa kuratoru, kas strādā pie starptautiskiem projektiem,
ierodoties Latvijā un interesējoties par māksliniekiem, kuru darbus
varētu parādīt ārzemēs, parasti atnāk uz mākslas centru un pavada
laiku, iepazīstoties ar datu bāzi, un tad viņi saka : to un to, un to
mākslinieku mēs vēlamies sastapt. Mēs organizējam tikšanās. Katru dienu
saņemam jautājumus par Latvijas laikmetīgās mākslas norisēm, prasījumus
pēc padoma. Un ir apgrieztā reakcija – pie mums nāk daudz mākslinieku,
studentu, kas grib iepazīties ne tikai ar katalogiem, bet ar visu
jaunāko presi par laikmetīgo mākslu. Mākslas akadēmijas pasniedzēji
reizēm notur šeit lekcijas, izmantojot mūsu materiālo bāzi. Mūsu
māksliniekiem un studentiem tā ir nepārvērtējama iespēja iepazīties ar
to, kas notiek citur. Atgriežoties pie izstādēm: pašlaik mēs
darbojamies abos virzienos – cenšamies vest uz Latviju starptautiskas
izstādes, kā, piemēram, Magnum
izstādi, Anrī Kartjē-Bresona izstādi. Mums ir plāni par vēl vairākām
izstādēm, kuras gribam atvest uz šejieni. Un otrs – mēs paši veidojam
mākslas projektus, izstādes, kurās aicinām piedalīties starptautiskus
māksliniekus. Tā arī ir dzīvas informācijas, aprites veicināšana. Trešā
lieta ir reprezentatīvu mākslas projektu organizēšana, kā, piemēram, tā
pati nelaimīgā Venēcijas biennāle. Šīgada projekts, kurā mēs paredzam
plašu ārvalstu mākslinieku piedalīšanos, ir projekts "re:publika".
Tas notiks dažādās Rīgas priekšpilsētās, tiek pētītas centra un
perifērijas attiecības. Mākslinieki aicināti veidot mākslas darbus gan
pilsētvidē, gan izmantot mikrorajonu vai priekšpilsētu infrastruktūru –
veikalus, kafejnīcas, mēģinot iesaistīt vietējo sabiedrību mākslas
procesos, tādējādi uzrunājot arī pilnīgi jaunu auditoriju. Ārpus Rīgas
notiks arī seminārs par mākslas un publikas mijiedarbību, par mākslu
ārpus izstāžu zālēm. Šim projektam mēs esam saņēmuši nelielu Eiropas
Komisijas programmas Cultur 2000 finansējumu. Tas notiks septembrī.
Gada beigās paredzēta fotogrāfa Eliota Ervita (Elliott Ervitt) darbu
izstāde Rīgā. Mums pašlaik notiek sarunas par Spensera Tanika (Spenser
Tunick) apjomīgas performances parādīšanu Rīgā. Berlīnē ir iecerēta
latviešu mākslinieku darbu izstāde un latviešu videomākslas izstāde,
mēs koordinējam arī latviešu mākslinieku dalību Ars Baltica
starptautiskajā biennālē. Varam jau runāt par milzīgu Baltijas mākslas
izstādi, ko 2004. gadā organizēs mūsdienu mākslas muzejs Kiasma, kura
partneri izstādes organizēšanā mēs esam. Ir doma šo ekspozīciju atvest
arī uz Rīgu, tāpat ir cerība Rīgā redzēt arī Ars Baltica ietvaros
tapušo projektu. Mēs intensīvi domājam par to, ka jāapgūst kādas
nelielas projektu telpas, jāatrod līdzekļi, kā tās uzturēt, lai varētu
sarīkot regulāras izstādes. Pašlaik ir daudz sadarbības partneru, kas
ir gatavi braukt šurp un kaut ko rādīt, bet mēs saduramies ar šo telpu
jautājumu, kas ir zināms katram kuratoram, kurš Latvijā grib kaut ko
darīt. Mums ir liela pieredze netradicionālu izstāžu telpu apgūšanā, kā
bija ar Magnum izstādi bijušā kinoteātra "Aina" ēkā, projektu
"Sestais elements" viesnīcas istabās. Bet tās vienmēr ir tik
lielas izmaksas, ka par šo telpu apgūšanas naudu var īstenot vēl vienu
projektu.
L.S.: Vai visas centra idejas ir tikai jūsu pašu – darbinieku radītas,
vai tās izstrādā kāds plašāks "domātāju" loks? Kā rodas kritēriji,
pēc kuriem centrs savā darbībā vadās?
S.K.: Mums ir valde, kuras liela daļa veic ekspertu funkcijas. Valdes
locekļus ir noteikuši mūsu dibinātāji, un viņiem arī jāpiedalās
stratēģijas veidošanā. Tie ir Pēteris Bankovskis, Jānis Borgs, Gundega
Cēbere, Raitis Šmits, Vilnis Štrams, Filips Kļaviņš, Eduards Kļaviņš un
Ojārs Pētersons. Valde ir atbildīga par stratēģisko virzienu
iezīmēšanu, un LLMC darbinieki ir izpildītāji. No laika, kad mēs
vēl bijām SMMC, ir saglabājies iespaids, ka mums ir nauda, ko mēs šad
tad padalām un sarīkojam izstādi. Īstenībā pašreiz mēs projektiem
nemitīgi paši meklējam naudu. Agrāk varējām rīkot konkursus un dalīt
naudu stipendijām. Tagad, ja mēs uzaicinām strādāt kādu mākslinieku vai
kuratoru, mēs viņam neko tai brīdī nevaram apsolīt, mums vēl ir
jāstrādā, lai piesaistītu līdzekļus, lai projekts, idejas varētu
īstenoties.
L.S.: Kā jūs tiekat finansēti, un kā redzat savas darbības fiansējumu nākotnē?
S.K.: Sākotnēji bija vienošanās starp centra dibinātājiem par
finansējuma nodrošināšanu. Pašreiz šo vienošanos pilda tikai Sorosa
fonds un Kultūras ministrija, esam saņēmuši finansējumu, lai varētu
eksistēt – nodrošināt telpas, algas un pamatnaudu, lai varētu
papildināt datu bāzi. Pārējais finansējums tiek piesaistīts no dažādām
lokālām struktūrām, kā Kultūrkapitāla fonds, no organizācijām, kā Gētes
institūts, Britu padome, esam saņēmuši naudu no Eiropas Komisijas, no
Skandināvijas mākslas fondiem, gan no NIFCA, gan FRAME, – gandrīz no
visiem to reģionu fondiem, ar kuru māksliniekiem mēs sadarbojamies.
L.S.: Kāds ir jūsu gada budžets?
S.K.: Gada budžets eksistences režīmā (ieskaitot datu bāzes uzturēšanu
un papildināšanu) ir 44 000, bet projektiem mēs piesaistām gadā ap 300
000 latu. Sākotnēji centra idejā bija ieplānota arī tā pakāpeniska
pāraugšana laikmetīgās mākslas muzejā. Strādājot ar muzeja konceptuālo
modeli, tika iezīmētas centra iespējamās finansiālās attīstības
līnijas. Pašreiz centrs darbojas eksistenciālā, nevis attīstības
režīmā, galvenokārt veicot projektu administrēšanu un organizēšanu.
L.S.: Par Venēcijas biennāli. Vai vari formulēt savu viedokli, kā ir
jāveido projekti Venēcijas biennālei? Nodarbojoties ar Latvijas
līdzdalības Venēcijas biennālē organizēšanu, jums patiesībā ir iespēja
veidot Latvijas mākslas reprezentācijas politiku.
S.K.: Līdz šim mēs vēl nekad neesam piedalījušies Venēcijas projektu
ideju atlasē. Mēs esam darbojušies tikai kā menedžmenta vienība, kam ir
pieredze un kas projektu īsteno konkrētā vietā. Manuprāt, daudz
nopietnāk ir jāpārdomā, kā nonākt pie mākslinieciskās vīzijas, kura
tiek materializēta. Šīs neskaidrības arī ir radījušas visu šo
pārpratumu un nesaprašanos ķēdi. Pasaulē ir sastopami vairāki modeļi,
kā veikt ideju atlasi Venēcijai, un viens no tiem ir tāds, ka ministrs
vai ekspertu grupa, kuru ministrs uzaicina, nosauc kuratoru. Kurators
tad var brīvi rīkoties un iezīmēt konceptuālās līnijas. Otrs modelis
ir, kad tiek rīkots atklāts konkurss un tajā tiek atrasts kurators,
kurš atkal nāk ar savu koncepciju. Trešais variants ir konkurss par
pašu koncepciju, un tad mākslas centrs vai kāda institūcija, kam tas
tiek uzticēts, īsteno šo koncepciju. Mākslinieks atnāk ar ieceri, un
mākslas centrs domā, kā to īstenot. Kurš modelis ir dzīvotspējīgs mūsu
situācijā, grūti pateikt. Pasaules praksē visvairāk izmantots ir
pirmais modelis. Tagad notiek mēģinājumi darīt kaut ko savādāk. Taču
arī otrais modelis šobrīd neveidojas veiksmīgi. Venēcijas biennāle mums
pašreiz ir svarīga, ņemot vērā, ka mums nav laikmetīgās mākslas muzeja
un nav pat izstāžu zāļu pastāvīgām laikmetīgās mākslas aktivitātēm.
Laikmetīgai mākslai ir tik maz iespēju likt par sevi runāt. Tik
daudz starptautiskus mākslas ekspertus, kas atnāca uz iepriekšējās
Latvijas ekspozīcijas atklāšanu biennālē, mēs nevaram dabūt uz Rīgu,
vai arī, ja mums būtu galerija Londonā vai Berlīnē, tas būtu ilgu gadu
darbs, lai piespiestu augsta līmeņa ekspertus tur nākt un skatīties, ko
mēs rādām.
L.S.: Ko vari atbildēt uz kultūras ministres pārmetumiem par mākslas centra neizdarību?
S.K.: Esam iesnieguši Kultūras ministrijai lūgumu, kurā lūdzam
paskaidrot, kādas ir nepilnības centra darbā, konkursu organizējot.
Lūgumam pievienoti protokoli un noraksti no lēmumiem, kādi savstarpēji
centram un Kultūras ministrijai ir bijuši, kopš 20. jūlijā ministrija
saņēma oficiālo uzaicinājumu piedalīties Venēcijas biennālē līdz ar tās
virstēmas formulējumu. Atbildes pagaidām nav.
L.S.: Laikmetīgās mākslas centra dibināšanas dokumentā ir minēts jūsu
uzdevums organizēt Latvijas līdzdalību Venēcijas biennālē. Kur palicis
gads kopš iepriekšējās biennāles beigām, kādēļ konkurss notika tik vēlu?
S.K.: Abu iepriekšējo biennāļu gadījumā mēs savu darbu sākām pēc tam,
kad Kultūras ministrija mūs informēja par kuratora izvēli, kurators –
par paredzamo projektu un mēs varējām sākt gatavot publicitātes
materiālus un sagatavo norises vietu. Tas parasti arī bija iepriekšējā
gada rudenī. Šoreiz, sekojot lēmumam par izmaiņām kuratora izvēles
procedūrā, ļoti ilgi notika sarunas, kam jārīko konkurss un jāveido tā
nolikums. 25. septembrī Kultūras ministrija lūdza mūs izstrādāt
nolikumu, 16. oktobrī to apstiprināja mūsu valde, pēc nolikuma
nosūtīšanas ministrijai mums tika atrakstīts, ka arī konkurss jārīko
mums pašiem. Pieņemtajā kārtībā tas arī 18. oktobrī tika izsludināts.
Tā kā uz to pieteicās divi cilvēki, tad man tomēr jāatgādina, ka
Latvijā kopumā varbūt arī ir tikai kādi seši kuratori, kas spētu šādu
izstādi kūrēt. Pārējie vienkārši nepieteicās.
L.S.: Liekas, ka viena no problēmām ir tā, ka, trūkstot regulāram
izstāžu darbam, visi laikmetīgās mākslas pasākumi notiek vienreizēju,
grūti finansiāli sabalansētu un tādēļ iepriekšpieņemti izcili
saudzējamu projektu līmenī. Diezgan neskaidra tādējādi ir reālā
mūsu pašu laikmetīgās mākslas aina. Tā arī ir radies absurds, ka šis
patiesi īpašais projekts – Venēcijas biennāle –, kas protams, tiks
kādam vienam vai diviem māksliniekiem (turklāt reizi divos gados), rada
kaislību vētru. Citur šāda projekta un mākslinieka izvēles
likumsakarību nosaka labi saskatāmais mākslas fons, taču pie mums tas
gandrīz vai ir jāuzbur tukšā vietā no kuratoru pozitīvajiem
pieņēmumiem. Varbūt arī centra darbībai būtiskākais tomēr ir rast
iespēju tapt pašai "vielai", no kā varētu izdarīt izvēli?
S.K.: Nevar pārmest māksliniekiem, redzot to realitāti, kādā viņi
strādā. Lielākā daļa mākslinieku strādā pēc pasūtījuma un piedāvājuma
principa. Viņi sen vairs necenšas paust kaut kādas pašiem
nozīmīgas manifestācijas. Viņi veido darbus no viena projekta uz citu.
Savos projektos mēs vienmēr cenšamies dot iespēju māksliniekiem radīt
jaunus darbus. Katrā no tiem ir 7–10 jauni latviešu mākslinieku darbi.
Tas viss ir saistīts ne tikai ar finansējuma iespējām, bet arī ar
eksponēšanas iespējām. Projekts "Sestais elements", kurā bija daudzi
labi darbi, bija skatāms tikai trīs dienas, jo pārāk dārgi izmaksāja
telpas. Nebija nevienas izstāžu zāles, kur darbus parādīt. Lai
nodrošinātu nepārtrauktu dzīvo procesu mākslas attīstībai, ir
nepieciešama permanenta izstāžu zāle laikmetīgās mākslas aktivitātēm un
finansējums jaunu darbu radīšanai. Izstāžu zāle pašlaik varbūt ir pats
galvenais. Pēdējos mēnešus mēs ļoti intensīvi komunicējam ar dažādām
biznesa struktūrām, meklējot risinājumu. Kaut vai nelieliem projektiem.
Zinu māksliniekus, kuri saņem līdzekļus projektiem, bet viņiem nav kur
tos parādīt. Galerijām ir savi plāni, tām no kaut kā ir jādzīvo, tām
nevar pārmest, ka nerāda eksperimentālas lietas.
L.S.: Kas tevi pašu interesē mākslas procesā?
S.K.: Mani interesē mākslas mijiedarbība ar skatītāju. Iespēja uzrunāt
jaunu sabiedrības daļu un redzēt, ka viņus tas sāk interesēt.
Projektam, ko plānojam rudenī, ir tieši šāds mērķis. Man ļoti gribētos
atdzīvināt mākslinieku vēlmi radīt. Veidot apstākļus, lai mākslinieki
strādātu tāpēc, ka tas viņiem ir nepieciešams, nevis tikai gaidītu, ka
kāds viņus uzrunās un pateiks: man ir tik un tik daudz naudas, vai tu
kaut ko neuzradītu. Bet, lai tā notiktu, ir jāsakārto infrastruktūra.
L.S.: Kuru mākslas centru tu redzi tuvu savam ideālam – reālajam ideālam.
S.K.: Tādam ideālam, kas, es ceru, ir sasniedzams, diezgan tuvu ir
mūsdienu mākslas muzejs Kiasma. Viņiem ir šis moto, ka muzejs ir kā
dzīvojamā istaba, kas atvērts līdz desmitiem vakarā, kur darbojas jauno
mediju programmas, cilvēki nāk un pavada laiku, nejūtoties kā mākslas
templī, kurā bail ienākt, bet var tajā justies kā mājās un baudīt
mākslu. Otrs modelis, kas ir tuvāks pašreizējam, ir Roseum modelis, kas
atrodas Malmē. Viņi veicina mijiedarbību ar apkārtējo vidi un
veido publiskās mākslas projektus. Bet viņiem ir arī lieliskas izstāžu
zāles, kur dažādi mākslinieki tiek aicināti veidot savus darbus. Tās
nav tikai statiskas izstādes, tās saistītas ar lekciju programmām,
semināriem. Tur ir dinamika, no kuras daudz var mācīties.
|
| Atgriezties | |
|