VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Skaistā glezna, laikmeta gars un ģimenes kalendārs Kristiāna Ābele, LMA Mākslas vēstures institūts | |
| |
| Latviešu mākslas neilgajā vēsturē ir notikumi, ko nevilšus uztveram un
izjūtam ļoti personiski, it kā tie iesaistītu mūs dzimtas sāgā ar
Valsts Mākslas muzeja (VMM) vecmeistaru zālēm kā senču portretu
galeriju un ģimenes ikonostasu, kurā raudzīdamies tautieši vēl daudzus
gadu desmitus post factum var dzīvot līdzi Purvīša starptautiskajiem
panākumiem, sastrīdēties par Valtera aizceļošanu uz Vāciju vai apraudāt
Grosvalda un Kazaka pāragro nāvi, gandrīz aizmirstot, ka mūsu attieksme
un pārdzīvojumi viņu likteņos neko vairs nemainīs. Visai bieži jau
nācies domāt, ka īpatnējs ģimeniskums laikam ir svarīga mazu tautu
kultūrvēsturiskās apziņas iezīme, kuras izpausmes dažkārt konkurē ar
baznīcas kalendāra atgādnēm, un, manuprāt, ne tikai 80. gadu
Rozentālskolas tradicionālo biogrāfisko erudīcijas konkursu dalībnieki
piekritīs, ka redzamāko vietu savdabīgajā parādībā ieņēmušas Jaņa
Rozentāla (1866– 1916) dzīvesstāsta epizodes, ieskaitot, protams,
liktenīgo tikšanos 1902. gada 3. (16.) novembra vakarā, kuras atcerei
VMM Mazajā zālē gadsimtu vēlāk sarīkota izstāde "ELLIJAI" (2002. gada
22. novembris–2003. gada 2. februāris) – veltījums "Jaņa Rozentāla
sievai, viņa bērnu mātei, mūža draugam, viņa dzīves un mākslas
balstītājai, viņa mūzai, viņa piemiņas glabātājai". Kuratores Edvardas Šmites vārdi kā rīmēdamies prasa dedzīgu un rakstīšanas brīdī izmisuma pilnu turpinājumu no kādas mākslinieka vēstules – "skaistajai gleznai, kuru no Tevis biju izveidojis un kurai dzīvoju". Un taisnība – somu dziedātājai Ellijai Forselei (Elli Forsell, 1871–1943) kļūstot par Elliju Rozentāli (tālaika rakstībā – Elli Rosenthal), viņa daiļradē ienāca īpaši nozīmīgs tēls, kurā individuālais un personiskais jūgendiski saplūda un savijās ar 19.–20. gs. mijai raksturīgu vispārinājumu, stilizāciju, daudzveidību un daudznozīmību. Dzīve ar mākslu, jutekliskums ar simbolismu un dekoratīvismu, liktenis ar laikmetu izteiksmīgos un mainīgos gan fejai, gan auglības dievietei līdzīgas femme fatale veidolos. Un tam klāt vēl kāds pārlaicīgums, kam nav ne stila rāmju, ne vecuma robežu, kopš Rembrants van Reins gleznoja Saskiju van Eilenburgu. No VMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja (RTMM) un privātkolekciju krājumiem veidoto izstādi papildināja gan daudz fotogrāfiju no dažādiem Ellijas dzīves posmiem, gan vairākas labi domātas un kompozicionāli akcentētas "tēlainās atkāpes" – mākslas darbi, kuru asociatīvais saistījums ar pamattēmu tomēr kļuva skaidrs tikai kuratores komentārus dzirdējušajiem un nebija tik pārliecinošs, lai pilnīgi izkliedētu aizdomas par izlīdzēšanos ar vieglāk pieejamiem materiāliem citu vietā. Ekspozīciju noslēdza gleznas "Pavasaris" un "Ainava ar akmeņiem" (abas ap 1909, VMM), kam, pēc ieceres, vajadzēja pārstāvēt Latvijas un Somijas dabu, toties pirmā apmeklētāju skatieniem atklājās "Teiksma" (ap 1897, VMM), ko Rozentāls bija gleznojis vēl Pēterburgas laikā, gadus piecus pirms iepazīšanās ar izstādes galveno varoni, attēlodams senlatviešu jaunekli, kas no viduslaicīgas pils nakts aizsegā slepus aizved nolaupītu līgaviņu. Salīdzinājums saprotams, bet, ka gluži vietā, vis neteikšu, jo kas gan Ellija par laupījumu – pati atbrauca, turklāt ar "pusi ķēniņa valsts" pūrā, ja to tulkojam kā Rozentālam būtiskos un sievas ģimenes veicinātos sakarus ar Somijas kultūru. Daļa darbu jau bija ievēroti citās tikšanās reizēs, un visbiežāk būt sabiedrībā pēdējos gados, šķiet, nācies Ellijas pasteļportretam visā augumā (1906, VMM), kas iekļauts vismaz trijās nesenās VMM izstādēs – "Simbolisms un jūgendstils Latvijas mākslā" (1999–2000), "Latviešu grafika, zīmējums, akvarelis un pastelis. 19. gs. vidus–1918. gads" (2000–2001) un "Latvijas pasteļglezniecība. 20. gadsimts" (2002). Tomēr konkretizētais tematiskais konteksts arī agrāk redzētajā ļāva pamanīt jaunus vai piemirstus vaibstus, sevišķi izceļot pārsteidzoši blīvo, izmantotajam materiālam un tehnikai netipisko ekspresiju, kas koncentrējusies krāsaino zīmuļu un tušas zīmējumā "Dubultportrets" (1905, VMM), joprojām izstarodama saspringtu jūtu kvēli. Toties mieru un harmoniju kā vienmēr pauda ļoti pazīstamais rāmi plūstošas kustības cauraustais siluets, kas vairākos 1904. gada zīmējumos, litogrāfijā un vienā no kompozīcijas gleznotajiem lielformāta variantiem (VMM) saliedējis mātes un bērniņa (Ellijas un mazās Lailas) tēlus, kļūstot par iedarbīgu un atmiņā paliekošu zīmi. Pārliecinošais karaliskums, kas Ellijai piešķirts mātes barotājas lomā, tālāk mijās ar nepretenciozu idilliskumu, kas mākslinieku valdzinājis, vērojot sievu ar mazuli pastaigājamies un rotaļājamies dabas vidē ("Parkā", ap 1904, VMM; "Uz laipām", RTMM; "Nummela", 1906, VMM). Mazu uzmetumu grupa no RTMM sniedza ieskatu ģimenes ikdienā, kā stilistiski neiederīgu gan liekot pamanīt melnbaltu ainiņu "Mākslinieka darbnīcā", kas visticamāk akvarelēta jau ap 1896. gadu "Rūķa" biedru kopīgajā Vasilija salas mājoklī Pēterburgā. Lai pievērstu uzmanību gleznotāja sievas pārtapšanai dažādu tematisku kompozīciju personāžos, diezgan ievērojama vieta izstādes iekārtojumā bija atvēlēta gleznām, studijām un skicēm, kas apstiprināja atklāšanā citētos Rozentāla pētnieces Intas Pujātes vārdus: "Ellija mākslinieka darbos kļūst par Ievu – kārdinātāju, par mūžīgās laimības zemes Arkādijas iemītnieci, par viedo sievieti, par māti, kas lūdz svētību saviem bērniem." Te nu viņas bija – rubensiskā zeltmate no pasteļgleznas "Cilvēkmeita un dabas gari" (1907, VMM), austrumnieciskā samariete ar Kristu pie akas (1911, VMM) un ceļos nometusies zemniece no studijām (ap 1910, privātīpašums) Rīgas Jaunās Ģertrūdes baznīcas altārgleznai. Tomēr, domājot par šo aspektu, ko izstādes kuratore anotācijā atzīmējusi kā "sevišķi interesantu", jāņem vērā kāda nianse: Ellija visticamāk vienkārši veikusi modeļa pienākumus un nav bijusi šo darbu tiešais iedvesmas avots, tāpēc tie neļauj daudz spriest par mākslinieka attieksmi pret viņu. Šajā ziņā žēl, ka metamorfožu klāstā nebija skatāms ahromatiskais un eksaltētais pastelis Vision de la femme ("Sievietes vīzija"), kas savulaik reproducēts gadagrāmatas Baltische Kunst in den Ostseeprovinzen 3. sējumā (1909) un glabājas VMM grafikas kolekcijā ar nosaukumu "Parādība" (inv. Nr. Z-4399), taču nav guvis ievērību mūsdienu publikācijās. Rēgainais un dinamiskais tēls ar barokālajiem apjomiem, kas iznirst no Ežēna Karjēra (1849–1906) darbu videi radniecīgas tumsas, šajā kontekstā būtu kļuvis par īstu jaunatklājumu, uzskatāmi demonstrējot, kā 19.–20. gs. mijas simbolisma vizionārās tendences Rozentāla redzējumā savienojušās ar neslēptu personiska pārdzīvojuma dramatismu, kas līdzīgi cauraudis arī vairākas vēstules Ellijai. Tiesa, šī darba noskaņu tad vajadzētu līdzsvarot ar cita jutekliska pasteļsapņojuma maigumu agrīnā "Sievas portretā" (1903), kas vairs nav pieejams īpašnieku maiņas dēļ, tomēr mākslas mīļotājiem pazīstams kā populārā albuma "Latviešu glezniecība: Pirmspadomju periods" (1980) vāka "seja". Kompensācijai par daudzu Ellijas tēlojumu tiešās klātbūtnes trūkumu daļēji kalpoja neliels reprodukciju sakopojums. Apmeklētāji varēja pārlapot arī Intas Pujātes un Anitas Putniņas-Niedras sastādītā sarakstes krājuma "Dzīves palete" (1997) un K. Lejnieka (Kārļa Dziļlejas) biogrāfiskā romāna "Janis Rozentāls" (1936) fragmentus, taču paviršās kserokopijas krāsainās plastikāta mapītēs blakus Rozentāla pašrocīgi zīmētajam kāzu ielūgumam un paziņojumam par dēla piedzimšanu sarūgtināja ar griezīgu neatbilstību izstādes intīmajam un izsmalcinātajam "skaistās gleznas" koptonim. Stilistiski nevainojams informācijas materiālu noformējums neprasītu lielus izdevumus, vien vairāk rūpīguma, turklāt papildu uzziņu meklētājiem pēc mākslas darbu apskates noteikti būtu bijis patīkamāk un lietderīgāk nesteidzīgi ieskatīties dažās īstās grāmatās – gan jau minētajā sarakstes izdevumā, gan Intas Pujātes veidotajā reprodukciju albumā "Janis Rozentāls" (1991) un Eduarda Kļaviņa monogrāfijā "Latviešu portreta glezniecība: 1850–1915" (1996), kas vēl nav bibliogrāfiski retumi. Aiznākamajā dienā pēc pirmās tikšanās Rozentāls no Rīgas uz Valmieru sūtīja Ellijai vienā no izstādes vitrīnām redzamo pastkarti: "Infekcija turpinās: mīlestības bacilis vairojas acīmredzami." Maladie d'amour pazīmes ar parakstiem un sveicieniem apstiprināja visa Grosvaldu saime un citi liecinieki. Laulības notika 1903. gada 20. februārī (5. martā) Helsinkos, tātad ikviens izstādes apmeklētājs neatkarīgi no ierašanās brīža būtu varējis sarēķināt, ka tieši pirms simt gadiem strauji un trauksmaini ritējis divu laimīgu cilvēku cerēšanās laiks. Tam jau no sākuma bija tik daudz līdzjutēju, ka Jaņa un Ellijas iepazīšanās atcerei ilgstošs mākslas pasākums ar saviesīgu atklāšanu arī tagad ne brīdi nešķiet par klaju un publisku, kā tas būtu daudzu citu mīlasstāstu gadījumā. Tuvojoties viņu apaļajai kāzu jubilejai, man negribējās būt tukšām rokām bez dāvanas, tāpēc ielūkojos 1902. gada rudens Rīgas vācu avīzēs, lai uzzinātu mazliet vairāk par izšķirošo notikumu slieksni. Dažas dienas iepriekš Dūna-Zeitung (Nr. 247. – 31. Okt. (13. Nov.)) bija ziņojusi: "Svētdien, 3. novembrī, igauņu dziedāšanas biedrības "Imanta" īrētajā Vērmanes parka minerālūdens iestādes zālē koncertēs dziedātāja Ellija Forseles jaunkundze no Helsingforsas. Jaunā māksliniece atrodas savu gaitu sākumā un, spriežot pēc kritikām, guvusi ļoti atzinīgu vērtējumu Zviedrijas un Somijas presē." Laikrakstam Rigasche Rundschau pieejamie avoti solīja "skaistu soprānu un izkoptu priekšnesumu" (Nr. 246. – 30. Okt. (12.) Nov.), un jau pirmdien Dūna-Zeitung vēstīja par vētrainajiem aplausiem, ko "dzidrās un patīkamās" balss īpašniece izpelnījusies par igauņu komponistes Mīnas Hermanes dziesmas "Cik daiļš bij' mans ziediņš" izpildījumu (Nr. 250. – 4. (17.) Nov.). Viņas snieguma spožākās vērtības atklājusi arī Grīga "Es tevi mīlu", Brāmsa "Šūpuļdziesma", igauņa Aleksandra Letes Primula veris un Sibēliusa "Niedres žūžo". Forseles jaunkundze saņēmusi daudz ziedu, un viņai nācies nodziedāt vairākas piedevas – droši vien arī koncerta oficiālās programmas sešpadsmit skaņdarbu vidū neatrodamās Sibēliusa "Melnās rozes", kas savaldzinātajam Rozentālam devušas ieganstu Grosvaldu rīkotajās viesībās tonakt pārsteigt savu izredzēto ar rožu klēpi. "Also – Rosenthal mit Rosen?" viņa šķelmīgi vaicājusi svešiniekam, un, kas notika tālāk, liekas, zināms tik labi, lai nobeigumā vien mīklaini piebilstu: "Arī es tur ielūgts biju, papīrsvārkus pataisīju.." Bet Rīgas Jāņa Poruka vidusskolas desmitklasnieki pēc izstādes apmeklējuma lielākoties rakstījuši par mīlestības spēku. | |
| Atgriezties | |
