VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| DIŠĀNA PRĒMIJA KOLEKCIONĀRU SPĒKA APLIECINĀJUMS Ginta Vilsone Bernārs Frīze Čeņs Džeņs Vans Du Valērija Žuva Anrī Sala Dominika Gonsalesa-Ferstera | |
| |
| Dzīvojot Latvijā, dažkārt šķiet, ka mākslas pasaule ir ļoti
norobežojusies. Darbojas gan mākslas kritiķi un izstāžu kuratori, gan,
protams, mākslinieki, bet liekas, ka paši mākslas darbi tā īsti
nevienam nav vajadzīgi. Ja nu vienīgi – lai dekorētu kādu banku, salonu
vai guļamistabu. Bet visur tā gluži nav. Un to, ka pasaulē pastāv arī
cita situācija, ka mākslas darbu kolekcionāri – turklāt laikmetīgās
mākslas kolekcionāri – var būt reāls spēks, kas jūtami ietekmē arī
pašas mākslas virzību, pierāda Dišāna prēmija. Dišāna prēmija gan ir ļoti jauna, 2002. gadā tā tika piešķīrta tikai otro reizi. Tomēr jau tagad tā ir ļoti nozīmīga prēmija, līdzvērtīga slavenajām Tērnera balvai vai Hugo Boss prēmijai. Turklāt Dišāna prēmijai kandidātus izvirza nevis mākslas pasaules profesionāļi, bet kolekcionāri – kolekcionāru savienības ADIAF biedri (no izvēlētajiem kandidātiem vēlāk starptautiska žūrija izvēlas vienu laureātu, taču arī žūrijas komisijā ietilpst ne vien starptautiski pazīstami kritiķi un kuratori, bet arī nozīmīgi mākslas darbu kolekcionāri). Dišāna prēmijas laureāta balva nav niecīga. 35 000 eiro un divus mēnešus gara ekspozīcija pašā Parīzes sirdī, Pompidū centrā. Tādējādi garantēts liels skatītāju skaits, un starp šiem skatītājiem – arī neskaitāmi laikmetīgās mākslas speciālisti, kuru viedoklis un atzinība spēj nodrošināt mākslinieka pilntiesīgu apriti starptautiskā kontekstā. Šāda tipa balvas ir arī valstiski ļoti nozīmīgas. Popularizējot mākslinieka darbu, vienlaicīgi tiek popularizēta valsts kultūrpolitika, parādīts, ka valsts nav viendienīte, ka tā domā ne vien par esošā kultūras mantojuma aizsardzību, bet arī par savas mākslas un sabiedrības nākotni. Un tieši šī progresīvā koncepcija – aizstāvēt franču laikmetīgo mākslu (nevis vienkārši “tīrasinīgo” franču kreāciju, bet jebkuras tautības starptautiski nozīmīgu Francijā dzīvojošu mākslinieku darbu) – ir ADIAF Dišāna prēmijas politika. To, ka šie vārdi nav tikai skaista teorija, liecina šīgada prēmijas kandidātu saraksts. Proti – franču gleznotājs Bernārs Frīze (Bernard Frize), ķīniešu instalāciju mākslinieki Čeņs Džeņs (Chen Zhen) un Vans Du (Wang Du), franču fotogrāfe Valērija Žuva (Valērie Jouve), albāņu videomākslinieks Anrī Sala un francūziete Dominika Gonsalesa-Ferstera (Dominique Gonzalez-Foerster), kas arī kļuva par prēmijas jauno laureāti. 1965. gadā dzimusī Dominika Gonsalesa-Ferstera ir multidisciplināra māksliniece, kurai patīk "spēlēt" ar telpu. Sākotnēji viņa veidoja “Istabas” (Chambres) – noslēgtas, “biogrāfiskas” telpas, kuras “apdzīvoja” mēbeles, krāsa, skaņa un gaisma. 1996. gadā māksliniece jūtami mainījās. Viņas “privātajās telpās” ienāca ārpasaule: jauni žurnāli, laiku pa laikam zvanošs telefons, radio modinātāja zvans, nelielā monitorā redzami urbāniski skati. Tajā pašā gadā Gonsalesa-Ferstera pievērsās kinematogrāfijai. Pirmais darbs “Skaistuma sala” (Ile de Beautē, 70’) jau iezīmēja viņas filmu raksturīgākās iezīmes – lēnu ritmu un tādu kā tukšuma izjūtu. Gonsalesas-Fersteras “Skaistuma sala”, kas tika uzņemta sadarbībā ar Anžu Lekju (Ange Leccia), ir stāsts par vientulību. Tas ir vienpadsmit gadu garumā filmēts ceļojums no Korsikas uz Japānu – no vienas salas uz otru, no viena “ieslodzījuma” uz citu. Savukārt mākslinieces 1999. gada filma Ipanema Thēories (90’) – atkal filmēta ģeogrāfiski ļoti attālinātās vietās (Honkongā, Tokijā, Londonā, Parīzē) – uzdod pavisam citu jautājumu: kur mēs atrodamies? Nevis kurā valstī ir uzņemti filmas kadri, bet vai mēs redzam vizualizētas personāža domas un izjūtas vai arī pašu personāža šķērsoto realitāti? Gonsalesas-Fersteras jaunā Pompidū centrā patlaban skatāmā filma “Eksotūrisms” (Exotourisme), šķiet, ir viņas nesen Dižonā rādītā darba “Kosmodroms” (Cosmodrome) loģisks turpinājums. Kinematogrāfiska (precīzāk – 3D animācija) abstraktā ainava. Kā pati māksliniece saka – melanholiska zaudētās vai mākslīgās paradīzes kolonizācija. Mākslinieces minētā planetārā kolonizācija nav jāsaprot burtiski. Tā ir nevis agresija, bet meditatīva kosmosa vīzija. Attēls – telpa, kurā vibrē un viļņojas skaņa un krāsa. Attēls – telpa, kas transformē formas, atgādinot mūsu straujās ikdienas steigas absurditāti. | |
| Atgriezties | |
