VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| DIGITĀLĀ DARBNĪCA SANPAULU | |
 | |
| Ventspils muzejs un Digitālā darbnīca ar Ventspils muzeja digitālo
ekspozīciju piedalījās Starptautiskajā muzeju un kultūras mantojuma
audiovizuālajā festivālā F@imp.2002 Sanpaulu, Brazīlijā. Šis projekts
viņiem 2001. gadā atnesa Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu un
Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu. 2002. gada nogalē Digitālā
darbnīca projekta izstrādes stadijā demonstrēja arī Aleksandra Čaka
muzeja informatīvo disku – atraktīvu multimediju, kas tā lietotājam
ļauj pašam pēc savas izvēles iepazīties ar populārā dzejnieka dzīvi un
darbiem. Šķiet, šī vēl ne pārāk pie mums apgūtā joma – muzeja
informācijas digitālais pasniegums – sāk iegūt reālas aprises, turklāt
līmenī, ko atzīst Starptautiskā muzeju komiteja (ICOM) – vērienīgākais
šāda veida informācijas apkopotājs. Festivāla F@imp.2002
organizētāji konkursa kārtībā atlasīja gada labākos multimediju
produktus pasaulē, kas tika prezentēti festivāla laikā. Digitālās
darbnīcas sniegums piedalījās kā viens no 24 izvēlētiem projektiem
CD-Rom kategorijā (vēl darbi tika vērtēti audiovizuālā un web sites
sadaļās). AVICOM (viena no 24 ICOM starptautiskajām komitejām, kas nodarbojas ar audiovizualitātes, skaņas un attēla jaunajām tehnoloģijām muzejos) prezidents Žans Mišels Imbērs festivāla kataloga ievadā uzsver: ir nepareizi uzskatīt, ka jaunās attēla un skaņas tehnoloģijas paliek ieslēgtas tikai muzejā, tās patiesībā rada daudzus "virtuālus muzejus", kurus atbalsta visi laikmetīgie multimediālie līdzekļi no TV līdz datoram, no audio CD līdz DVD. Un tieši tādēļ AVICOM rīko šādu ikgadēju festivālu, kas katru reizi notiek citā vietā. Festivāla mērķis ir ne tikai veicināt audiovizuālo, jauno attēlu un skaņu tehnoloģiju attīstību, bet arī informēt par to, padarīt laikmetīgās tehnoloģijas mazāk noslēpumainas kolēģiem, kuru muzeji nav ar tām tik bagāti apveltīti (F@imp.98 notika Vagadugu, Burkinafaso), lai veicinātu šo tehnoloģiju parādīšanos muzejos. Īpaši mazajiem muzejiem tas palīdz "atsvaidzināt" attiecības ar publiku. Svarīgas ir arī muzeju attiecības ar TV. Festivāla programmas pārskats rāda intriģējošu ainu. Lūk, audiovizuālie piedāvājumi: Sidnejas 2002. gada biennāles mākslinieki; Bernds un Hilla Beheri; fotogrāfi Hirosi Sugimoto, Nena Goldina; vizuāls ceļojums Jana Vermēra darbos, pētot viņa tehnikas noslēpumus, lai izzinātu, kas ir tas, "kas Vermēru padarījis par Vermēru". CD-Rom kategorijā Ventspils muzejs ierindojies starp Žannas d'Arkas muzeju, Somijas Porvo pilsētas muzeja viduslaiku animētajiem tipāžiem, singapūriešu un taivāniešu pamācībām par to, kā izprast ķīniešu glezniecību un tās galvenos darbarīkus, starp īsu ceļvedi cauri mūsdienu Vācijas vēsturei Bonnas muzejā, virtuālajām durvīm uz Žana Dibifē visdažādāko radošo izpausmju pasauli, iespēju personiski atklāt Voltēra dzīvi, darbus, idejas, attiecības un vietas, kur viņš mīlēja uzturēties, kā arī leģendārā modes mākslinieka Īva Senlorāna 40 radošā darba gadiem utt. Bet web sites prezentācijas lepojas ar tādiem vārdiem kā Luvra, Ķīnas māksla un kultūra mongoļu kundzības laikā, Kanādas Civilizācijas muzejs, Eiropas mītu un leģendu interneta programma (Somija), Francijas vēsture attēlos utt. Mākslinieks Jānis Mitrēvics, kas devās uz Sanpaulu kā Digitālās darbnīcas pārstāvis, apgalvo, ka "medaļas mēs nedabūjām, bet uzsitām sev uz pleca, jo redzētais pārliecināja, ka turpat vien esam, nebūt neesam sliktāki. Mūsu darbs – tā ir ekspozīcija muzejā, mēs to aizsūtījām DVD formātā, tādēļ arī mūs ieskaitīja CD-Rom kategorijā. Muzeju mantojuma sfērā pasaulē radīts ir ļoti maz, viss vēl ir tikai sākuma stadijā. Ventspils ir tai pašā starta momentā savā attīstībā, kur Luvra. Viņiem tikai apjomi ir lielāki. Un pašas lietas, ko rādīt, varbūt ir interesantākas. CD-Rom kategorijā balvu dabūja "Īvs Senlorāns. 40 radoši gadi". Modes vēsture. Ja iedomājas visu filmēto materiālu, kāds ir autoru rīcībā!... Interesants un vizuāli efektīgs materiāls. Ķīniešiem tāpat – viss, kas balstīts uz viņu tradicionālo kultūru, bija interesanti. Tehnisko iespēju ziņā nekā jauna tur nebija, tas pats, ko mēs jau Ventspilī esam izmantojuši. Ja runājam par spilgtākām personībām, kas ar šīm iespējām strādā, interesants bija Senlorāna CD-Rom autors Aiše Farmans-Farmajans (Ayshe Farman-Farmaian), kurš arī saņēma balvu. Tas bija viņa 1998. gada darbs, un tagad viņš strādā pie virtuālās Parīzes un Monreālas. Tie ir milzu apjomi. Es pārbraucu ar pārliecību, ka man ir jānodarbojas ar izglītošanu. Jāstāsta un jārāda viss, ko šai jomā var izdarīt. Tā ir joma, kas var patikt vai nepatikt, bet tā eksistē, tai ir nākotne, un, ja pie tās netiks strādāts, attīstība izpaliks. Un, kurš šeit iesācis ātrāk, tas attīstās ģeometriskā progresijā. Darītāju, kas projektus var paveikt augstā līmenī, mums netrūkst. Ir jāizglīto pasūtītājs. Finansējums ir tikai trešajā vietā aiz labās domas un vēl šā tā cita. Finansējuma trūkums nav attaisnojams – to iespējams dabūt dažādos veidos, ieskaitot Eiropas kultūras programmas. Būtiski ir gribēt, lai šādi projekti būtu.” | |
| Atgriezties | |
