VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Rīgas laiks un interjera sintētiskais šarms Pārdomas
Vita Banga,Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija
 
VIESNĪCA "ROLANDS". Lilijas Dineres gleznojumi
VIESNĪCA "ROLANDS". Lilijas Dineres gleznojumi
 
No putna lidojuma

Rīga no putna lidojuma vienmēr ir izskatījusies skaista ar savu zilo Daugavas strēli, tiltu arkām, pilsētas "lielo vēderu" – tirgus angāriem un šmaugi līkumoto kanālu starp zaļajiem apstādījumu puduriem. Neatsveramu savdabību tai piešķir baznīcu smailie silueti un senatnīgo ēku jumtu ritmi, kas saulē atviz gan sūbējuma patinas, gan kārniņu, gan vienkārši metāla spožumā. Tagad Rīga piedzīvo lielas pārmaiņas – jo sevišķi vecpilsēta. Tā rekonstruējas, remontējas, būvējas, jo uzradušies bagāti investori, turīgi ļaudis, un, skaties, sāk "bālēt" tās siluets – to aizsedz jaunceļamā Triangula bastiona pasāžas būve, un jumti teju palikuši plakani vai traucas debesīs kā zikurāti.
Zeļot materiālās dzīves kultam, naudas iesvaidītie tiecas dzīvot tuvāk debesīm, iespējams, tā cerot tur nokļūt. Un tā Vecrīgu skatā no putnu lidojuma piesārņo dažnedažādas jumtu izbūves –  gan stiklotas, gan mūrētas. 19. gadsimtā ap ēkām bija šķūnītis pie šķūnīša, tagad tas pats notiek uz jumta, tikai kvalitatīvākos materiālos izpildīts. Uz jumtiem ir sabūvēts daudz par daudz, turklāt kultūrvēsturiski aizsargājamā vidē.
Ir acīm redzams, ka disnejlendiski raibajā Rātslaukuma apbūvē –  cik autoru, tik radošas domas iemiesojumu – nav domāts par kopējās apbūves stratēģiju. Neskaitāmie Rātslaukuma apbūves konkursi nav devuši baudāmu rezultātu. Rātsnams šajā variablajā stilu mikslī, kur skatu uz Daugavu aizsedz Kamarina nams, top lielos tempos. Turpmākā Domes mītne tektoniski ir tikpat dīvaina kā pašu varasvīru pieņemtie un teju nākamajā dienā atceļamie lēmumi.
Skumji, ka brīvvalsts desmit gadu pastāvēšanas laikā ir iznīcināts vecpilsētas kodols un tā telpiskā organizācija. Piederu pie tiem, kuri tiešām grib saglabāt savu vecpilsētu, ko "neuzfrišinātu" kārtējais aizguvums, kurš neierakstās esošajā apbūves kontekstā. Viens piemērs jau ir – metāla karkasa ierāmētais 21. gs. "brīnums" pie vecā "unīša", kas netīk ne rīdziniekiem, ne pašiem veikala darbiniekiem (nefunkcionālas telpas). Laikam jau tāpat kā masaliņas tas viss ir jāizslimo. Bet kāpēc mēģinājumu placdarms jaunajai, ekstrēmajai arhitektūrai nav plašie jaunie rajoni? Tur tā labi iederētos, jo bezformīgajā kastīšu vidē izceltos. Zīmīgs ir arhitekta Edgara Pučiņa teiktais: "Vecrīgā notiek nevis reģenerācija, bet deģenerācija." (Būve.Interjers, 2002, Nr. 15.)     Ar patērētāja viedokli dzīvojam šodienai, šim brīdim, taču, izjaukto vidi traumējot, tās vēsturisko substanci vairs neatgūt. Pilsētā, kas veidojusies vēsturiski, vecajai apbūvei ir jāpievērš jo sevišķa uzmanība, jo otras vecpilsētas Rīgā nav un nebūs.


Vai māksla glābs "Rolandu" ?

Tehniskās universitātes korpuss vēl nav īsteni nojaukts, kad Rīga tiek bagātināta ar vēl vienu viesu un tūristu labklājībai domātu viesnīcu. Šoreiz tā ir "Rolands". (Starp citu, jau 20. gs. sākumā netālu no šīs vietas tiešām bija viesnīca "Rolands".) Vecpilsētā tā ir jau devītā pēc skaita, kas, atrazdamās Kaļķu ielā, no sava piecstāvu korpusa pa nelielo "šķirbu", kuru žēlīgi atstājis Kamarina nams un rātsnams, ļauj uzmest skatu Akmens tiltam un sudraboti zilajiem piekrastes ūdeņiem. Atrodoties pašā Vecrīgas sirdī, šie jaukumi īpaši domāti tūristu pievilināšanai.
Piecstāvu ēkas stiklotā fasāde, kurā kā lielā ekrānā atspoguļojas  pretējo māju silueti, pasaules arhitektūrā nav nekas jauns. Par to varējām pārliecināties, skatot neseno Japānas 20. gs. 80.–90. gadu arhitektūrai veltīto izstādi. Bet pie mums jau parasti viss atnāk ar laika nobīdi. Stikla plaknē izceltais diskutablais frontoniņš liecina par vecās apbūves atmiņām. Tonāli tīkams ir pārējo fasāžu pelēcīgi niansētais risinājums, kas rada asociācijas ar pilsētu pie ūdeņiem. Turpretim diez vai Rīgai ir raksturīgi mazie franču balkoniņi, bet tāda bijusi arhitekta iecere, ko papildina detaļu kultūra balkonu apdarē. Nenoliedzami problemātiska būs šo stikloto detaļu un fasādes tīrīšana. Taču ko padarīsi – stikla arhitektūras bums pārņēmis ne tikai Rīgu, bet visu reģionu. Tā ir vizuāli efektīga, siluetos kontrastaina un grafiski izteiksmīga, bet vai ilglaicīga būs tās kalpošana? Šīs ēkas taču nebūs atjaunojamas, jo būtībā tā ir "vienas dienas arhitektūra". Kā parasti, lielais atnācējs Laiks visu noliks savās vietās.
Fasādes "ķermenī" eleganti ieritinās un kā spirāle izlokās rezerves vītņu kāpnes, kas atrodas pagalma pusē. Ēkas izvietojums šaurajā gruntsgabalā, iespējams, radījis daudzas problēmas. Neveiksmīgs ir avangardiskais jumta daļas risinājums no Monētu ielas puses – tas drīzāk izskatās kā konstruktīva kļūme. Iecerētā ideja par stiklotā jumta pārsedzi šeit devalvējas līdz ar monstrīgi nošķelto virsgaismas izbūvi jumtā. Ēkā ir gribēts salikt daudz par daudz. Lai rastu gaismu jumta stāvā izbūvētām konferenču zālēm, veidots stiklojums jumtā. Rezultātā skatā no Rātslaukuma puses jumta daļā redzamas neveiklas izbūves, kuras turklāt saulainā laikā piesedz "širmji", kas no ārpuses vizuāli slikti izskatās. Dramatisku iespaidu atstāj metāla skursteņu un citu būceņu mudžeklis virs jumta.
Līdz galam neizstrādātais inženiertehniskais risinājums un daļēji arī plānojums radīja problēmas, kas, realizējot projektu, atspēlējās gan arhitektam Armandam Biseniekam, gan būvniekiem, gan īpašniekam, kura maciņu neapšaubāmi tās paplicināja. Kas vainīgs? Šoreiz gan pasūtītājs, gan izpildītāji. Kā parasti, viena kļūda rada cikliskumu. Īpašnieka griba ir veto, un ar to viss arī sākās. Vispirms bija iecere celt kārtējo tirdzniecības centru (blakus Rātslaukumam!), tad biroju ēku. Ideja par viesnīcu radās pēc Maskavas datu centra veiktās analīzes priekšlikuma. Izrādās, ka paši laikam nepārzinām esošo situāciju tik labi.
Pasūtītājs nāk ar savu domu, taču arhitekts var pēc iespējas to virzīt vēlamā virzienā. Jo tikai arhitekts, ne jau pasūtītājs, jūt, kā "iesēdināt" ēku vidē, kā veidot apjomus un telpiskumu. Tas viss šeit risināts nepārliecinoši. Kaut arī izmantoti ekskluzīvi dabiskie materiāli – kapars, marmors, granīts, stikls. Bet mēbelēm – ozolkoks, riekstkoka māzers, lāsumainais bērzs. Tomēr tas sevi pilnībā neattaisno.
Ir acīm redzami, ka konceptuāli nav atrisināts interjers, kas radījis daudz problēmu gaismas avotu izvietošanā. Arī mētāšanās no viena kompromisa uz citu (audumu pasūtījums mēbelēm pirms to tapšanas utt.) veicināja piekāpšanos piegādātājiem. Stilistisku perfekciju šeit velti meklēt. Interjerā akcents uz modernām tendencēm sevi attaisno tikai daļēji, jo daudz ir pārņemtu, tiražētu ideju. Nu kaut vai, piemēram, ūdenskritums. Neapšaubāmi viesnīcas hallē tas atraktīvi papildina telpas augstumu un vizuāli baudāms, braucot ar panorāmas liftu. Precīzi veiktie aprēķini patiesi nevienai ūdens pilītei neļauj draiskuļoties ārpus "ierāmētās" teritorijas. Tomēr ūdens strūkliņas vārgais plūdums liek vairāk pašam apcerēt ūdenskrituma iespējamo burvību nekā dabā esošo. Var būt, ka vajadzēja to iekrāsot ar dažādu apgaismojumu, tā pastiprinot efektu.  (Rīgā gan veikalos, gan kafejnīcās ir strūklaku un ūdenskritumu birums. Veiksmīgākais pagaidām ir kafejnīcā "Barons". Šeit patiešām var baudīt ūdens čalošanu un vizuālo efektu, jo tas pārslīd spoguļvirsmai un vīziju dubulto.) Savukārt kamerālās halles atvērums ir pārāk šaurs, lai izjustu daudzstāvu apjomu, turklāt pēdējā stāvā augstums nesasniedz 2,20 m. Sabiedrisko telpu projektēšanā tas nav izprotams.
 Būtībā interjers it kā sadalās divās daļās – apartamenti un restorāna zāle. Viesnīcas apjoms veidots modernajā dizainā, bet pagrabtelpās, akcentējot galvenokārt viduslaiku kultūrslāni, nepārprotami ir iznācis mikslis. Gribēts un negribēts. Protams, ja iecere bija saglabāt un eksponēt senatni, tad izprotama ir 13. gs. akas vizualizācija zem stikla ieseguma. Taču idejas pasniegums ir trafarets, bet, ja laikmeta parādība kļūst trafareta, tad tā vairs nav interesanta.  Efektu mazina ūdens kondensāta krāšanās uz stikla. Atkal jālabo kārtējā kļūda. Jau sākot ar Melngalvju nama interjeru, mēs daudz kur redzam pazemes ejas, vecās arkas, mūrus, ko nemitīgi eksponē zem stikla plāksnēm. Iespējams, ka tā ir Rīgas īpatnība. Arī seno mūru un velvju izrādīšana (konsultējis arhitekts Pēteris Blūms, renovējis restaurators Māris Līdaka) ir it kā veiksmīga interjera sastāvdaļa, jo restorāns atrodas pagrabtelpās. Tomēr  zālē mūris un velves uztveramas slikti, jo uz to fona nevajadzīgi "izlec" virtuves bloks ar high tech stiliņu un stiklotajām plaknēm. Taču ēdienkarte šeit sola tādas "ekstras"  kā meža zvēru un putnu cepetis. Tad nu lūgtum, augstie viesi, kas sēdēs nelielajā velvētajā nišā (VIP telpa) un drebināsies mitrajos mūros, skatoties, kā palēnām cepas kautķermenis. Tas viss nemaz neliekas tik eleganti. Lauku vai mednieku pils krodziņā tas jau būtu tuvāk īstenībai. Neattaisno sevi ideja vienā telpā (kaut arī lielā) salikt akcentus uz viduslaikiem, senatnes šarmu, high tech, eksotiku un biznesa dominanti. Par pēdējā uzsvaru liecina ne tikai cenu likmes apartamentos un ēdienkartē. To atspoguļo arī mēbeļu darinājums un iekārtojums, kas atgādina vilciena vagonu.
Mēbeles bārā, restorānā un sanāksmju zālē izgatavotas Rīgas amatniecības skolā pēc īpašnieka pasūtījuma un vēlmēm. Pasūtītājs vēlējās smagnējus, pompozus sēdekļus ar iespēju biznesa sarunu laikā norobežoties kā nišā, kuras funkciju pilda augstā atzveltne. Rezultātā ir tapušas vairāk nekā dīvainas mēbeles, kur Flinstona filmiņas cienīgu efektu rada pulētā granīta galda virsmas (apsildāmas), kas strupi beidzas līdz ar koka kāju balstiem. Dīvānveida sēdekļi ir tik monstrīgi proporcijās, ka disonē ar visu telpu. Lai pietuvinātos viduslaiku noskaņai, tie rotāti ar putnu galvām, tomēr pārējais dekors ir pārāk aktīvs – amatniecības skolas audzēkņi bijuši cītīgi grebēji. Vietās, kur veidots seklais griezums, efekts ir labāks. Skolēni savu darbu centušies padarīt labi, tomēr krēslu dizains atstāj vairāk nekā sērīgu iespaidu, turklāt atzveltnes daļa nav funkcionāli pareizi atrisināta. Krēsli ir neērti sēdēšanai, jo nav ievērotas elementāras ergonomikas prasības.
Kad viesnīca bija iekārtota, iesāka darbus pagrabstāvā, un atklājās, ka noejas kāpnes jāpārveido, jo tās veda ... sienā. Tagad pa tām jākāpj burtiski sāniski, savukārt pie cēlajiem granīta kāpieniem strupais margu noslēgums atstāj nepabeigtības iespaidu.
Restorāna sienu apgleznošanas darbi ir manāmi atsvaidzinājuši vidi un ienesuši tajā mistikas un romantisma devu, kā visumā drūmajā, smagnēji veidotajā telpā tik ļoti pietrūka. Māksliniece Lilija Dinere šeit ienāk ar savu emocionalitāti, garīgumu. Iegarenai telpai nav logu, tas jūtīgākam cilvēkam, ilgāk te uzturoties, var radīt nospiedošu iespaidu, tāpēc izvēlēti dzīvinoši zaļie toņi līdzās sārtajiem un dzeltenajiem. Dekoratīvi veidotais apmetums, kas ar plaisājumu un neviendabīgo virsmu rada vecuma patinas iespaidu, ir pateicīgs fons gleznojumiem. Pateicīgs gan tikai tagad, kad māksliniece likusi meistariem to nomainīt, jo ķīmiskās analīzes uzrādīja, ka trūkst vajadzīgo saistvielu, lai apmetums būtu noturīgs. Viedi skan Lilijas Dineres teiktais: "Man šķiet, ka mūsu dzīvē daudz kas brūk tāpēc, ka viens kaut ko nekvalitatīvu uztaisa un cits mēģina ar to nopietni strādāt."
Sienu zemes rūsganie toņi ļauj košāk uzziedēt krāsu pilnskanīgumam Lilijas Dineres radītajos tēlos un aktīvāk iedarboties niansētajam gleznojumam, kur izmantots akrils. Gleznojumos attīstīta viduslaiku tēma, kas māksliniecei ir tuva un bijusi aktuāla vienmēr. Tas ir bestiārijs, viduslaiku literatūrā iecienīta tēma, kur vienkopus mijas reālie un izdomātie tēli, augi. Tiem cauri kā vienojoša saikne ar simbolisku nozīmi vijas daba, eksotika un realitāte. Ideālais pretnostatīts ikdienišķajam. Viss pakļauts līniju ritmam un formai, uzsverot reizē kustību (dzīvnieku un cilvēku tēli) un statiku (koki, augi).
Gleznojumus katrs uztvers citādi, un tā tam jābūt. Vienradži un daiļās sievietes – fejas, ziedu simboli un koki, kuri līdzinās eksotiskiem augiem, – tas ir fons, kurā ieejot raisās pārdomas..
Kā zelta stīgu viesnīcas kodolā Lilija Dinere centusies ietvert koncepciju par vienojošu arhetipu – viduslaiki un daba. Tas aizsākas pagrabā  ar gleznojumiem restorāna telpās, vitrāžām kāpņu telpā un turpinās ar gleznām numuros. Vai iecere ar mākslas palīdzību savienot interjeru vienotā unisonā ir panākta? Jā un nē. Neapšaubāmi, ka veiksmīga bija arhitekta Armanda Bisenieka izvēle pieaicināt mākslinieci, jo interjers restorāna telpās bija "bezdvēselisks", bet kāpņu telpu tas daļēji izglāba no klaustrofobiskām sajūtām (pārāk šauras kāpnes ar monotonu sienas plakni).
Savukārt apartamentu numuros interjers, veidots tikai ar mēbeļu iekārtojuma, kamīnu un ekskluzīvas santehnikas palīdzību, iznācis pārāk neitrāls. Daudzie stūri psiholoģiski uzbudina cilvēku. Arī gulta, lai cik liela tā būtu un cik gaisīgs zīds to segtu, nevar piepildīt telpu. Neveiksmīgi atrisināts sienu krāsojums, un šeit kā glābiņš  nāk māksla –  šoreiz Lilijas Dineres gleznas ir tās, kas cenšas uzburt telpā vidi. Viesnīcas numuros ir autortehnikā darināti darbi, kuriem kā fons kalpo fotogrāfija, kas komentē faktūras, bet gleznojumi uztver acumirklīgo. Tie labi sadzīvo ar moderno iekārtojumu. Otrs akcents ir vitrāžas, kuras dzīvelīgi iekrāso telpu. Savukārt vannasistabā tās labi izceļas uz baltās santehnikas fona, bet māksliniecisko akcentu degradē izlietne, jo, pareizi neizplānojot tās novietni, puse no vitrāžas ir piesegta. Par laimi, tā tas nav visās telpās.
Rolands kā viduslaiku arhetipa tīrā zīme, izspēlēts caur mākslinieciski pasniegtu bestiārija tēmu, cenšas saturēt vienkopus arhitektūras un mākslas sintēzi, bet nevar labot arhitekta kļūdas. Arhitekts taču ir pilsētas nākotnes plānotājs, kam jāparedz situācija, tas ir viņa pienākums, kas prasa atbildību. Ir jādomā par rītdienu, kas būtībā ir šodiena.


Interjera sintētiskais šarms

Būtiskas pārmaiņas skārušas gandrīz katru Rīgas veclaicīgo pagrabiņu. Interjeru "saturs" – kafejnīcas, bistro, bāri – gadsimtu mijā bagātinājies ar daudzveidīgām tendencēm, kuru karuselisko kolāžas klāstu varam izbaudīt katrs pēc savas vēlmes un patikas.
20. gs. beigas iezīmējas ar aktīvu identitātes meklēšanu un apliecināšanu. Dabīgo materiālu vilinājums un ekoloģijas draudzīgais tuvums interjerā ienācis ar oļu, piekrastes smilšu, koka un kaltētas zāles stiebru izmantošanu. Dabiskuma vēlmes tiek apmierinātas gan naturāli, gan teatrāli. Izklaides interjeru akcents tuvinās dramaturģijas cienīgam sižetam – telpa kā dekorācija, kā sižetisks uzvedums par Latvijas lauku veco muižu, dzīvojamo ēku un krogu vidi. Apzināti izmantots sadzīves kultūras inventārs, kas vizualizē laikmeta noskaņu, kurai līdzi nāk vietas aura. Ja vecāsmātes otētais skapis un pūrlāde ir zudusi, bet kastroļi un pannas sen izmestas dzīves mēslainē, lietas tiek veikli vecinātas.
Ar latviešu "Lido" "nacionālo" kiču savu nišu ātrās ēdināšanas restorānu raibajā piedāvājumu klāstā ir atradis Gunārs Ķirsons. Ēstuves ir funkcionāli ērtas. Bērniem, kas pie rokas vedami, var patikt tingeltangeļu kičīgais stils. Ēšanas laiku šeit "bagātina" interjerā starp raibu raibajiem kokgriezumiem izvietotie sentenču uzraksti, kas mēģina deklarēt latviskumu. Tomēr Rīgas lidostas ēkā šāds   "tautiskums" diezin vai īsti ir vietā, lai radītu pirmo iespaidu par Latviju. Turklāt lidostā tas pastāv kopā ar Andra Kronberga rekonstruēto augstas tehnoloģijas būvniecības un dizaina līmeņa celtni.
Krasta ielas apbūves dramatismu "paskaidro"  būvmateriāla veikala "Pa rokai" reklāma – "Katrs pats sev amatieris". Šajā  megaareālā "Lido" komplekss nebalansē tik divdomīgi, jo apkārt dižojas tik lieli kontrasti, ka uz kopējā raibuma tas piespēlē ar savām dzirnavām un izbāzeņiem. Vecpilsētas senatnīgajā Tirgoņu ielas ēkā šī cakainā "torte" uz kultūrvēsturiskā fona izskatās vēl kliedzošāk.
Ja līdzekļu ir mazāk, ļoti bieži interjeros izveidojas vizuālais tēls ar moto: "Ņemiet nu par labu." Tomēr vispirms viss atkarīgs no arhitekta un interjerista meistarības pakāpes. Šī varēšana tad arī parāda autora "ekskluzīvumu" esošajā situācijā. Piekrītu Jānim Dripem: "Tieši iekštelpu dizains Latvijai un latviešu arhitektiem arvien bijis augstas kvalitātes lauks – pat padomju tehnoloģiskās trūcības apstākļos.” (Latvijas Architektūra, 2002, Nr.2.) Lai radītu labu krāsas toni, tas vienkārši jāizjūt un jābūt kritiskam pret savu darbu. Tad nebūtu radies Nacionālās operas jaunās piebūves padomju laika "prasti pelēkais", bet gan elegants pērļu pelēkais. Savukārt foajē griestos vēdināšanas lūka neizskatītos pēc televizora ekrāna – "piesegta" ar vienotu griestu toni, tā tik ļoti nelēktu acīs, bet stāvus savienojošās kāpnes kļūtu par harmonisku dizaina komponentu. Ir jādomā par detaļām – tas taču ir operteātris.
Varbūt radošāk vajadzētu sadarboties arhitektiem, interjeristiem, dizaineriem un māksliniekiem. Jo arhitekts ne vienmēr ir varošs visos aspektos. Atbalstāma ir tendence, kad sadarbībā ar māksliniekiem interjeros parādās telpiski objekti (Latvijas Bankā, Rīgas lidostā), sienu un griestu gleznojumi, kas bieži ir vizuāli un emocionāli pateicīgi telpas uztverei. Tomēr gleznojumi prasa būtisku iedziļināšanos telpas konceptā, lai tie neeksistētu paši par sevi. Tas ir dārgs un darbietilpīgs process, tāpēc jo vairāk žēl, ja tie interjerā rada banālu iespaidu, kā, piemēram, Patio Pizza, kur, kārtējo reizi pārtopot par klišeju, daiļojas "subkultūras" ainava. Patio Pizza uz īsteni vecajiem pagraba mūriem ar savu kliedzošo tonalitāti gleznojumi izskatās kā plāksteris uz vecās "miesas", un, izvēloties nepareizu tehnoloģiju, krāsa lobās nost.
Pašlaik kafejnīcu interjeros ir daudz sasteigtu un banālu gleznojumu. Labs izpildījums redzams bistro Belle Epoque, kura īpašnieks ir francūzis Dāvids. Loģiski, tematika ir Monmartras frivolā gaisotne. Interjerists Andis Gūtmanis, kopējot Tulūza-Lotreka "Mulenrūžu" (1892), veiksmīgi un gleznieciski profesionāli īstenojis ideju, kad gleznojums turpinās pārejā no sienas uz loga apjomu un harmoniski pāriet nākamajā sienas plaknē. Gleznojums šeit izspēlē solo, kas arī bija idejas pamatā.
Jo aktīvi izklaides interjeros ienāk dekoratīvais krāsojums pamīšus ar stilizētiem ornamenta motīviem, devīzēm, reklāmām, kur daudz ietekmju no 20. gs. modernās glezniecības. Kopumā tas rada raibi miksētu telpas tēlu, kur netrūkst "brīvu" krāsu notecējumu, pilienu, pārtrauktu līniju. To var redzēt kafejnīcā "El Čarlito", kur darbu izpildījusi dekoratīvo krāsojumu un interjeru iekārtošanas firma Sagrafitto, tajā darbojas profesionāļi, kas izglītību ieguvuši Mākslas akadēmijā. Visradikālāk šāds dekoratīvisms krāsās un detaļās, kur jūtama ietekme no Hundertvasera un Gaudi, izpaužas arhitekta Jurija Gluhovska izveidotajās pelmeņu ēstuvēs un kafejnīcā "Smilšu pulkstenis".     
Ar arhitekta Anda Sīļa izveidoto kafejnīcu – klubu "Pulkvedim neviens neraksta..." (1995) 90. gadu vidū izklaides interjeru mākslā aizsākās jauna ēra. Intriga sākās jau ar ieejas necilajām un nolupušajām durvīm bez acīs krītoša uzraksta. Savā ziņā toreiz tas bija ekstrēmo ideju izmēģinājuma lauciņš, kur padrūmais un atturīgi nevērīgais (būtībā izaicinošais) interjers tika veidots kā dāvana draugiem bez domas par lielu peļņu. Speciāli vecināta metāla apdare, netīri sienu notecējumi, dīvāniņš ar samta drapējumu, dažādu krēslu komplektācija – jo vecāks, jo labāks. Tas viss toreiz bija jaunums, kas "ārzonās" tika dēvēts par junk style. Iespējams, ka  iespaidi gūti Londonā, kas ir autora iecienīta apmeklējumu vieta. (Savukārt techno skarbums, Parīzes šarms un gleznieciski smalkumi bija vērojami 1997. gadā izveidotajā restorānā "Monmartra". 1999. gadā Gluhovskis, veicot pārveidojumus (tagad "Velvets") šo noskaņu izjauca.) Variācijas par tēmu "atrasto mantu klāsts" Sīlis turpināja "Balzama bārā" (1998), kur tradīciju atjaunošanās mūsdienu skatījumā ar nelielu pagātnes "viltojuma" devu (detaļu papildinājumi)  realizējās sapņu klejojumos iluzorajā vēsturē. Relikvijas sadzīvo vienkopus ar seno fotogrāfiju palielinātajām digitālizdrukām, krēslu stilu imitāciju un sienu "ietērpu" brūnā balzama tonī.  Eksotiski noskaņotajā restorānā "Maurīcijs" (2000) visa kā ir nedaudz par daudz, ieskaitot mākslīgās efeju vītnes tualetes telpās. Aizejot pa ironisko "pastāstiņu" ceļa līkločiem, arī īstās vērtības, kas ir interjerā, vairs netiek uztvertas (17. gs. indiešu tempļa durvis). Veiksmīgs ir galdiņu apgleznojums (K. Rozenberga), un kā parasti savdabīgi Andis Sīlis ir atrisinājis bāra letes dizainu.  
Pašlaik pieprasītākā interjerista un arhitekta Anda Sīļa tālākais kafejnīcu un sabiedrisko interjeru stils ir izvērties atraktīvā popkultūras sintētisko materiālu un psihodēlisko krāsu mikslī. Autors, visu sametot kopā, iepriekš labi pārdomājis "dramaturģiju", kas ir kas un kādai publikai tas domāts. Būtībā ir sasniegta manierisma augstākā pakāpe. Sīļa stiprā puse – radīt tēlu, veidot situācijas, kur veiksmīgi tiek apgūta telpa. Tas ir solis uz priekšu atšķirībā no restorāna Tivoli, kur šāda problēma pastāvēja.
Pie mums pagaidām, izņemot kafijas restorānu "Elizabete" (1996, Z. Gailes birojs, F. Kirke), Deco bāru (1998, J. Legzdiņš) un "Žagara jauno restorānu" (1999, J.Legzdiņš, M.Brūze; bāra lete vien ir ko vērts, interesanti risināta arī drēbju novietne;  tagad slēgts), augstvērtīga dizaina interjers  ar izsmalcinātības pieskaņu nav radīts. Taču jāatzīst, ka pēc tāda nav arī pieprasījuma, jo pamatpublika ir jaunieši, japīši un jaunbagātnieki. Arī viesnīcu izklaides interjeri vairāk pieskaņojas to standartam, nevis veido ko būtiski jaunu. 2001. gadā atvērtajā viesnīcā Hotel Reval Latvija restorāns  neizceļas ar ekskluzīvu iekārtojumu, savukārt necili "kautrīgais" uzraksts "Esplanāde" nerada nekādas asociācijas ar 30. gadu Rīgas leģendāro atpūtas vietu. Augšstāva bārs Skyline veiksmīgi ekspluatē panorāmiskos skatus no putna lidojuma.
To, ko nevarējām apskatīt 60. gados, tagad ar laika nobīdi varam izbaudīt, skatot Sīļa popārta un opārta "ilustratīvās" šovbiznesa improvizācijās kokteiļbārā Martini's. Šeit veikli apspēlēts vācu arhitektu veidotās ēkas slīpums, tā radot intrigu interjera izveidei. Te gan jābrīdina – ne katram sensuāli noskaņotam cilvēkam šīs vestibilārā aparāta "spēles" var patikt. Šo situāciju vai nu pieņem, vai jūtas šokēts. Izmantojot vienmēr efektīgos reklāmas trikus, krāsu un pašlaik stilīgo formu noapaļojumu  mēbelēm, ir radīts savdabīgs interjers. Kā vienmēr atraktīvi ir apspēlēta tualetes telpa – šai interjera "slēptajai" vietai pēdējā laikā katrs autors cenšas atvēlēt kādu rozīnīti, līdz ar to padarot to līdzvērtīgu visam kompleksam.
Boulinga celtnes Latvijā pēdējos gados uzradušās daudz, taču Bowlero varētu dēvēt par atpūtas centru, jo šeit ir gan kafejnīcas, gan restorāns, gan konferenču zāle un biroju telpas. Interjera iekārtojumu noteica ēkas daudzfunkcionālā izmantošana. Kā ievilināt apmeklētāju? Par to  domājis gan pasūtītājs, gan arhitekts. Andis Sīlis konsekventi centies turēties pie vienotas koncepcijas, kur sintētisko un krāsās košo materiālu "presings" uzbur mūsdienīgu, pasaulē aprobētu, bet pie mums pirmoreiz tik augstā kvalitātē un atraktīvā pasniegumā realizētu masu kultūras patērētāja vidi. Sīlis izmantojis arī dāņu arhitekta Vernera Pantona 1960. gada krēslu modeli, kas aizvien vēl tiek tiražēts. Tā pateicīgais siluets cēli kā lilijas zieds izlocījies pie galdiņiem. Bet ir kāds labs jauninājums. Nesen gribēju rakstīt, ka igauņu interjeristi atkal mūs apsteiguši, jo savās kafejnīcās krēslus un gaismas ķermeņus bieži dizainē paši. Tagad to pašu varu teikt par Sīli, jo Bowlero bāra letes, sienu paneļi, galdu virsmas, gaismas ķermeņi un dažas sēdmēbeles ir oriģināldizains. Liekas, ka beidzot palēnām sāk iekustēties latviešu mēbeļu dizains, jo novembrī Francijā Sentetjēnas biennālē, kur piedalījās arī Latvijas Mākslas akadēmijas studenti un Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas skolēni, Ervīna Pastora (LMA) ķiršu un kļavkoka finiera krēslu dizains ar ģeometrisko rakstu sevi pierādīja kā gatavu ieviešanai ražošanā.
Mūzikas kluba "Pulkvedim neviens neraksta..." pagraba stāvā nesen atvērtajā bārā dominē šova elementi. Telpas veidotas kā dekorācija, un dizains paliek otrā plānā. Jēlie un griezīgie dekoratīvo krāsojumu toņi – parafrāze par popārtu, kas 60. gados bija avangards, bet tagad modes virziens, –  ļauj mūsdienu jaunatnei iepazīt "puķu bērnu" stilu, kuru teju varētu nosaukt par sintētisko "bārbiju" stilu. Visu to kopā satur Sīļa pieņemtā iztēles stratēģija, kas darbojas kā popkultūras stimulators. Vecajos pagraba mūros tas pat rada nelielu šoku – tik negaidīta (gribēta?) ir stila maiņa atšķirībā no augšējās zāles. Bet laiks iet, un modē nāk viss aizmirstais vecais: šeit atgriezušies pat kino "Rīga" 70. gados iegādātie tulpjveida krēsli uz pekas – E. Sārinena modeļa modifikācija. Autors apzināti izvēlējies nobody's perfect, jo jaunības laiks taču ir trakulību pilns, un tas ir viņa sveiciens jeb pašreizējo sajūtu pārskats. Mikipele, Ostins Pauers, lācītis Pūks  ir vispārpieņemtie 20. gs. "brendi", kas darbojas kā aizejošā gadsimta simboli. Bet visam pāri skan aicinājums: Carpe diem (tver dienu – lat.).
Košu krāsu akcenti sastopami ne tikai kafejnīcu  interjeros. Arhitekts Andrejs Ģelzis veiksmīgi izmantojis krāsu Āgenskalna ģimnāzijā – ne tikai eksterjerā, bet arī iekštelpās. Dzīvelīgās krāsās ieklātie gaiteņi līdz ar gaismas strāvojumu caur plašo stiklojumu katrā stāvā atdzīvina parasti tik monohromo telpu, un dzeltenīgie akcenti kafejnīcā veicina omulīgu atmosfēru.        
Pārskatot daudzveidīgās interjeru apdares, var konstatēt, ka techno virziens, kas ieņēma stabilu vietu  90. gados, vēl aizvien "nenoiet no skatuves". Pašlaik ir aktuāli "modernos" veco rūpnīcu interjerus pielāgot sabiedriskajām vajadzībām. Bijušās lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas (Daugavgrīvas ielā 31) viens no korpusiem sekmīgi pārtapis par mēbeļu izstāžu zāli. Efektīgu dizaina lomu no mūsdienu aspekta izspēlē vecās čuguna kolonnas un griestu kamuflāžas krāsojums.
 Techno "aukstā" estētika  ir apspēlēta 2000. gadā veidotajā "Vēstniecības  "Melnais kaķis"" interjerā (arh. A. Kronbergs, birojs Arhis). Vizuālajā kafejnīcas tēlā veiksmīgi izmantots metāls, stikls un krāsainās gaismas. Autors veidojis parafrāzi par 60. gadu stilu, kā pamatsimbolu akcentējot "visuredzošo" zaļo kaķa aci gan deju zāles grīdā, kas ir no speciāla stikla (triplekss) un zaļgani izgaismota, gan pagrabstāva metāla sienā. Būtiski, ka ar deju zāles pacēlumu un bāra liekto stikla sienu kopumā mazajā platībā autoram ir izdevies radīt labu pārskatāmību. Veiksmīgs ir kopējais tonālais risinājums, kas piespēlē stikla radītajam dematerializētajam iespaidam. Savukārt trauksmainā dinamika panākta ar metāla lauzto līniju bāra letē un piekārtajos griestos un kāpņu margu straujo liekumu.
Attīstoties eksotisko zemju gastronomijas tirgum, varam iepazīt  restorānu, kafejnīcu un – vienkāršotā variantā (bet ne cenu ziņā) – picēriju klāstu, kur savdabīgie dekora elementi un t.s. pludmales stils liek apcerēt dabīgos materiālus. Nesen atvērtās  Pizza Malibu (kuras kliedzošā reklāma var atbaidīt), interjerā  eksperimentēts ar džutas, bambusniedru, kokosrieksta asprātīgu pielietojumu. Interjera motīvi aizgūti no pludmales krodziņiem, tāpēc nepretendē uz augstvērtīgu dizainu. Toties ekoloģisko materiālu izmantojums gan tonāli, gan faktūrā palīdzējis radīt viendabīgu vidi no pelēcīgi zaļgano niedru paneļa  līdz piekārtajiem griestiem (arī niedres) un smilšu krāsas gammu sienām ar viļņotu svītru, kas turpina liedaga tēmu. Griestu spuldzītes, kas imitē lampiņas pret moskītiem, asprātīgi iemontētas kokosrieksta čaulā. Vienīgi plīša dīvāniņi “izlec” no konteksta, kur lins vai maisaudums būtu "draudzīgāks" kopējai noskaņai.
Komercializētu un aukstu stilu – kā jau vienas ķēdes locekļi – veido Cofee Nation, kur atšķiras tikai gaismekļi, turklāt ne katrai telpai ar ēkā jau esošu veco auru tas piedien, kā, piemēram, Tirgoņu ielā.
Viesnīca "Rīga" jau kuro reizi piedzīvo renesansi, šoreiz diemžēl vulgāri lētu. Centrālajā ieejā no 50. gadu stila nav ne miņas, toties uzkrīt lēto materiālu nekvalitatīvais  lietojums, ārišķība (mēbeles uzgaidāmajā telpā), steiga un paviršība izpildījumā. Savukārt zāles griestu daļā esošais 50. gadu dekorējums dzīvo pats par sevi, bet iekārtojums un dekoratīvais krāsojums nav pieskaņots ne stilā, ne kvalitātē. Neharmoniski risinot telpas vizuālo tēlu, būtībā ir radusies vides degradācija, arī banālo glezniņu pārdošana tikai pastiprina kopainu.
 Vaļņu ielas pusē, kādreizējās Mazās restorāna zāles vietā, ir kazino "Tobago" ar klāt neesošo hercogu Jēkabu. Pie durvīm banāli plīvojošā "lupatiņa", kas imitē liesmu, ir likumsakarīga vēstnese tālākajam interjera absurdam. Leģendārais bārs "Skapis", kas 80. gados rekonstrukcijas gaitā zaudējis savu šarmu, tagad atdzimis kā "Lielais Ķīnas mūris", kas piedāvā ķīniešu labumus, bet interjera ziņā ir "zemāks par zāli". Trīs tuksnesīgās zāles amizanti cenšas atdzīvināt daži krāšņumaugi, akvārijs (aiz kura paslēpta ieeja tualetē ar kičīgu durvju apdari), ķīniešu lākturi un citas "bezdeluškas". Acīmredzami klibo vēdināšanas iekārtas, jo ienācēju uzreiz apņem ēdienu aromāts. Veiksmīgi nav atrisināts galdiņu izvietojums – kuram gan gribēsies sēdēt ieejas aizdurvē, tā sakot, šveicara vietā.
Izklaides industrijai attīstoties kafejnīcu, picēriju, bistro un bāru skaits aug. Gandrīz visur atļauts smēķēt, dārd mūzika un tev ar sarunbiedru jāsakliedzas. Kāpēc tā nevarētu būt vienīgi diskotēkā? Klusuma kultūras neklātbūtne jūtama aizvien vairāk, kā savveida baudas elements klusums ir zudis. Stilistiski ieturētu darbu ar vienotu autora koncepciju ir maz. Vai modē tikai "šlāgeri" un acīs krītoši efekti, kur popkultūra balansē ar kiču?
 
Atgriezties