VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Freiberga kunga aizskatuve Vilnis Vējš, Garage 4x4 Andris Freibergs ir latviešu teātra lepnums un rota. Šķiet, pret tādu apgalvojumu nekas nebūtu iebilstams tiem, kuri zina – Andris Freibergs ir centrālā figūra procesā, kas latviešu skatuves glezniecības labākās tradīcijas (vecmeistaru Jāņa Munča, Ģirta Vilka, Ludolfa Liberta, Arvīda Spertāla kopto dekorāciju stilu) pārvērta mūsdienu izpratnei atbilstošā mākslas izteiksmē – scenogrāfijā. Protams, mākslas vēsturnieki (-ces) viņa darbos varētu sameklēt skolotājam Spertālam un kolēģim Zemgalam raksturīgas kvalitātes, arī ar paša daudzajiem skolniekiem Freibergam allaž veidojusies savstarpēji impulsējoša līdzāspastāvēšana. Meklēt asis, ap kurām rotē scenogrāfijas principu pēctecība, tiešām būtu aizraujoši. Bet šoreiz par ko citu: Freibergs joprojām neatslābstošā intensitātē izrādēm Latvijā un ārzemēs piedāvā skatuviskos risinājumus, kas gan seko aktuālākajām teātra vizuālās valodas tendencēm, gan norāda tām turpmākās attīstības virzienus. Latviešu teātrī viņš tāds ir vienīgais. |
 Telpasvārdi jeb Alvja Hermaņa režijas izplatījums Edīte Tišheizere, Liepājas teātris Savulaik Normunds Naumanis rakstīja, ka Latvijā modernā režija sākusies līdz ar Alvja Hermaņa atgriešanos no Amerikas. Kas tad būtu tāds, ko Hermanis atvedis no visu iespēju zemes? Ne mantā, saprotams, bet apziņā. Daži pēdējā laika darbi, kuros režisors ir arī scenogrāfs, uzrāda savveida formulu, pēc kuras tiek būvēta izrāde, – “telpa izriet no cilvēka”. Telpa kā cilvēka sekas. Nav cilvēka –, nav telpas. (Starp citu, gluži labs paņēmiens, kā uztvert esošo un izdzīvot megapolē – Ņujorkā, teiksim, vai Maskavā. Vai izdzīvot vispār.) No Alvja Hermaņa izrādēm, publikācijām, videoklipa man radies priekšstats, ka viņš patiešām vispirms domā telpas kategorijās. Kā arhitekts, es minētu. (Turklāt arī pats paliek tāda nepieejama, aizslēgta telpa – melnais kambaris, varbūt. Pievelk, intriģē, bet arī baida un atgrūž.) Hermaņa telpas variācijas ietiecas bezgalībā. Tā sakās ar pašu Jauno Rīgas teātri – telpu, kur viss ir pakļauts mākslai, necenšoties tērēt laiku, līdzekļus un spēkus tam, kas tieši uz mākslu neattiecas. Nelolojot ilūzijas, ka sakopta vide vien būtu sinonīms vārdam “kultūra”. Es rakstu to bez mazākās ironijas – nabadzībā prioritātēm ir pavisam cits svars. Jēdzienā “Hermaņa telpa” ieplūst un savienojas arī pavisam citas, it kā neiederīgas lietas, parādības un kategorijas. |
