Telpasvārdi jeb Alvja Hermaņa režijas izplatījums
Edīte Tišheizere, Liepājas teātris
Savulaik Normunds Naumanis rakstīja, ka Latvijā modernā režija sākusies līdz ar Alvja Hermaņa atgriešanos no Amerikas. Kas tad būtu tāds, ko Hermanis atvedis no visu iespēju zemes? Ne mantā, saprotams, bet apziņā.
Daži pēdējā laika darbi, kuros režisors ir arī scenogrāfs, uzrāda savveida formulu, pēc kuras tiek būvēta izrāde, – “telpa izriet no cilvēka”. Telpa kā cilvēka sekas. Nav cilvēka –, nav telpas. (Starp citu, gluži labs paņēmiens, kā uztvert esošo un izdzīvot megapolē – Ņujorkā, teiksim, vai Maskavā. Vai izdzīvot vispār.)
No Alvja Hermaņa izrādēm, publikācijām, videoklipa man radies priekšstats, ka viņš patiešām vispirms domā telpas kategorijās. Kā arhitekts, es minētu. (Turklāt arī pats paliek tāda nepieejama, aizslēgta telpa – melnais kambaris, varbūt. Pievelk, intriģē, bet arī baida un atgrūž.) Hermaņa telpas variācijas ietiecas bezgalībā. Tā sakās ar pašu Jauno Rīgas teātri – telpu, kur viss ir pakļauts mākslai, necenšoties tērēt laiku, līdzekļus un spēkus tam, kas tieši uz mākslu neattiecas. Nelolojot ilūzijas, ka sakopta vide vien būtu sinonīms vārdam “kultūra”. Es rakstu to bez mazākās ironijas – nabadzībā prioritātēm ir pavisam cits svars. Jēdzienā “Hermaņa telpa” ieplūst un savienojas arī pavisam citas, it kā neiederīgas lietas, parādības un kategorijas. |
| | 
Alvis Hermanis
"STĀSTS PAR KASPARU HAUZERU"
"STĀSTS PAR KASPARU HAUZERU"
"STĀSTS PAR KASPARU HAUZERU"
"STĀSTS PAR KASPARU HAUZERU"
"VILKMUIŽAS JAUNKUNDZES"
"VILKMUIŽAS JAUNKUNDZES"
"TU SAVIĻŅOJI MANI"
"Revidents"
"Revidents"
"Revidents"
|
| | | Telpa, noteikti kvadrātmetri skolas zālē, pārtop par laiku Alvja Hermaņa režisētajā videoklipā “Tu saviļņoji mani”. 60. gadu meitenes, stilizētas un stilīgas, ar stīvinātiem apakšbrunčiem un uzkasītām frizūrām, raugās pāri zālei, kuras otrā galā, pārdesmit metru un četrdesmit gadu attālumā, viņām dzied Ainars Mielavs, šodienā stāvēdams.
Laiks jau gan arī ir telpai vistuvākā kategorija. Dažādu laiku telpas pilnīgi dabiski plūst un jaucas “Vilkmuižas jaunkundzēs”. Pašsaprotami, tikai ar klusumu nodalīta, turpina līdzdzīvot mirusī māsa. Pavisam viegli, līdzīgas situācijas ietekmētas, dzīvā un mirusī sabīdās par vienu – kā stereoattēla demonstrējums fizikas mācību grāmatā.
Pašā muižā režisors telpu veido kā labirintu – viena kustība, aizslietni pavelkot, un kāds virziens ir slēgts. Izejas nav. Personāži var doties citās gaitās, gan bez pārliecības, ka ceļš netiks pārtraukts ar jaunu, negaidītu sienu.
Jau “Vilkmuižas jaunkundzēs” Hermanis pievēršas personai vistuvākajai telpai – apģērbam. Visām māsām ap galvu ir sarežģīta cepure/frizūra. Kā unificēts krātiņš, kurā noķert viņu, iespējams, pārlieku individuālās domas.
“Revidentā” apcilvēka telpa jau kļuvusi par principu. Bet tas ir tikai viens no daudzajiem šīs izrādes telpas modeļiem, kas iemaukušies cits citā kā tādas matrjoškas.
Ārējā būtu laiktelpa – padomiskās ēdnīcas līdz sīkumiem, smakām un skaņām pazīstamais interjers. Zem tās atklājas nākamais slānis – miesa, privātais, cieši pie kodola pieaudzētais apjoms, ko katrs no izrādes tēliem sev uzēdis apkārt. Varbūt tāpēc, lai nelaistu pārāk klāt to lielo izplatījumu, kur plakšķ grīdas lupatas, smird sīpoli un kladzina vistas. Ikviens staigā ar savu miesastelpu kā gliemezis ar māju.
Pavisam iekšpusē, saredzams tikai tik lielā mērā, cik ļauj aktiera enerģētika, slēpjas kodoliņš. Spožs kā asaras Baibas Brokas pamestās līgavas acīs. Bleķa peleks un ciets kā Gunas Zariņas pilsētas galvas kundzes nesatricināmība. Mīksts un valgs kā Maijas Apines bufetnieces mātes barotājas atdevība – lai nāk un slauc, kam nav slinkums. Tikai Viļa Daudziņa Hļestakovam saudzējošā miesas starptelpa liegta, un tāds viņš tur nēsajās apkārt – plika muļķa dvēselīte.
“Revidentā” mani mulsina un drusku aizskar tas, cik nepiespiesti un lietišķi režisors kārto šo telpu: vienam ieliek to viducīti, otram atstāj tikai miesu. Draudīga ir šī demiurga brīvība. It kā viņš sēdētu uz mākoņa maliņas un ar vēsu interesi pētītu, kā viņa radītajā izplatījumā rušinās, saduras vai paslīd cita citai garām mazās miesa bumbiņas. Brrr, tas ir tāds kodolfiziķa skatiens. Vai milzīgās vistas apaļā acs, kas uzlūko kukainīšus brīdi pirms uzknābāšanas.
Alvja Hermaņa izrādēs principiāli nav iespējams tas, ko pagājušajā gadsimtā sauca par dekorācijām, – konkrētu apdzīvojamo platību un noteiktus gadus raksturojoša vide, mēbeles, kuras nemainās tāpēc vien, ka darbības persona par tām iedomājas un uzlūko.
Tas, kas aptver Hermaņa izrāžu varoņus – lietosim to pašu neitrālo jēdzienu “telpa” –, kā tāds stars sākas viņos pašos, izlaužas cauri galvaskausam, cauri miesas audiem un, šķērsojot personas robežu, ādu, materializējas. Atbilstoši varoņa redzēšanai. Līdz ar to tiek nojaukti jebkādi stabili mērogi: cilvēks pret cilvēku, cilvēks pret lietu. Mērogus rada varoņa sajūtas. Uz papīra tie ir visnotaļ abstrakti spriedelējumi. Uz skatuves režisors to visu padara par saskatāmu mākslas realitāti.
Kaspars Hauzers, izrakts no savas smilšu kastes, ierauga tādu mikrobu pasauli. Intereses un pētīšanas vērtu, bet principā nesaprotamu, jo mērogi ir nesavienojami. Māra Liniņa Hauzers pilnīgi fiziski neiederas labdabīgi rūpīgajā sīkpilsoņu (nu patiešām sīkpilsoņu! – viņus spēlē aptuveni desmitgadīgi bērni) sabiedrībiņā. Savukārt mikrobiem Hauzers nav aptverams kaut vai tāpēc, ka tie ir mikrobi, sīkbūtnes bez jūtām un saprāta. Viņu jūtas un intelekts – melnā tērpti un maskoti aktieri, kuri runā viņu vietā un kustina sīkradībiņu rociņas un galviņas, – eksistē vēl kādā trešajā, teiksim, neredzamajā, mērogā. Kaut kur pa vidu starp mikrobiem un Hauzeru dzīvo zirdziņš, bet arī viņš nav atskaites punkts: vieniem par lielu un dabisku, otriem – par sīku un citādu nekā pazemes tumsā iepazītais šūpuļzirgs. Īstajā mērogā, ja tāds maz ir, visus personāžus ¬auts ieraudzīt tikai no skatītāju zāles. No ārpustelpas.
Alvis Hermanis ir ļoti gudrs un prātniecisks režisors, tālab viņa izrādes aprakstīt ir visai grūti – ikviens to elements ir apaudzēts ar tik pamatīgu asociāciju un sinonīmu slāni, ka viens īstais vārds vispār nav iespējams. Arī telpai Hermaņa izrādēs ir neskaitāmi pavārdi. Laiks, miesa, mērogs varētu būt daži no tiem. Tukšums, tumsa – citi. Tumsa varētu būt telpa, kur mīt melnie cilvēki bez sejām, kas kustina leļļu porcelāna ģīmīšus ar uzgleznotām jūtām (Hermanis ļoti precīzi rada tēlu – uz gludajām bērnu sejiņām gadi un pārdzīvojumi ievilkti ar grimu) un liek skanēt balsīm no leļļuku pavērtajām mutēm. Tie melnie, starp citu, nu reiz ir tajā pašā mērogā kā pats Kaspars Hauzers, bet – neredzami. Saskarsme starp viņiem un Hauzeru būtu iespējama zemzemē, tumsā, taču no tās jau atradenis ir izrakts un izrauts. Gaismā, šajā apšaubāmajā redzēšanas iespējā, viņi ir nesaskatāmi. Gaisma – vēl viens telpasvārds.
Viela arī ir telpas apzīmējums “Stāstā par Kasparu Hauzeru”. Izplatījums, no kura parādās un kurp aiziet noslēpumainais viesis, leļļu sabiedrības īslaicīgās sajūsmas objekts, ir smiltis, smagas un aukstas. Izdomājot domu līdz galējai konsekvencei – kaps. Tieši tur Kaspars Hauzers ir kļuvis par to, kas viņš ir, izspriedis un aptaustījis savu pasaules ainu tik konkrētu, ka pret to vienkārši sašķīst virszemes gaismā saskatāmais mikrobu bariņš ar visiem saviem likumiem un labas uzvedības ābeci, bīdermeiera rotaļmājiņu un dzejoļiem. Lai pasargātu kaut vai lauskas, mikrobi aši un lietišķi iebīda Kasparu Hauzeru viņa īstajā telpā – ierok atpakaļ. Kaps viņam ir mājas un patvērums. Smaga ir telpa, no kuras Hauzers uzrodas, auksta un griezīga tā, kuru viņš gribētu iepazīt. Bet arī mikrobu izplatījums, kas rādīts, skatoties no viņu puses, ir tikpat apdraudēts – ja nu atkal kādreiz smiltis atsedz kaut ko pa īstam dzīvu.
Taisnību sakot, mani īsti nelaiž klāt Alvja Hermaņa telpa un domāšana. Tas, ar kādu vēsu un nežēlīgu mieru viņš izmanto kategorijas, cilvēkus, jebkuru dimensiju savu mērķu sasniegšanai. Kaut gan Hermaņa izrādes ļauj arī teoretizētājam veikt dažādas aizraujošas rotaļas, meklēt vārdus, taustīties pēc likumsakarībām un tamlīdzīgi manipulēt ar mākslas iespaidiem. Foto: Andrejs Rudzāts, Evija Džonsone, Aivars Drāznieks, Gints Mālderis |
| | | Atgriezties | |
|
