VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Bruņojumā” – sakāmvārdi. Muļķības nopēlums Santa Savisko Pīters Brēgels Vecākais - tas skan tik cienīgi, ka domās gribas to kronēt... Tomēr daudzi cilvēki mākslinieka vārdu nekad nav dzirdējuši. Brēgels atklājas tiem, kas to patiešām vēlas. Lai gan precīzi nav zināms, kad Brēgels ir dzimis, šis izrādās piemērots brīdis, lai Briselē divtūkstoš sesto sauktu arī par "Brēgela gadu". Mūsdienās notiek tik daudz nelaimju, kuru cēlonis ir cilvēku muļķība. Brēgels vienmēr ir meklējis cilvēcību, bet tās vietā parasti sastapies ar neprātu un ļaunumu. Kā brīdinājumu mākslinieks radīja gleznu sēriju par sakāmvārdiem. Gleznotie darbi kalpo kā savdabīgi plakāti, brīdinot par sekām, pie kurām novedīs cilvēku neapdomība un nesaprātīga rīcība. | |
 | |
| 16. gs. māksliniekiem, tāpat kā cilvēkiem jebkurā laikmetā, bija pieejams plašs cilvēka muļķību arsenāls, par ko pazoboties. Iespējams, ka tikai 16. gs. Flandrijā (un nevienā citā zemē un citā gadsimtā) mākslinieki varēja paļauties uz to, ka skatītājiem domātie pazīstamie un reālie sakāmvārdi sniegs vēlamo rezultātu. Mūsdienās cilvēkiem par kāda muļķību ir maza bēda un paradums citēt sakāmvārdus zaudējis nozīmi. Sakāmvārdi, ja apskatām tos vispārīgi, ietver sevī tikai nedaudz vairāk par banāliem jokiem (piemēram, "Izlietu ūdeni nesasmelsi"), Bībeles citātiem1 ("Bailes no Dieva ir gudrības sākums") un retiem, pikantiem aizguvumiem no dažādām zemēm, kas atradušās tuvāk savai zemnieciskajai pagātnei nekā pārējās. Šeit varētu minēt Ņikitas Hruščova slaveno piezīmi, ka "garneles iemācīsies svilpot", pirms Padomju savienība atsacīsies no marksisma principiem... Pats vārds "muļķība" mūsdienās skan samāksloti un vecmodīgi. Esam raduši domāt, ka cilvēks pamatā ir labs. Ja pasaule šķiet kā pilnīgs juceklis (lielākoties tas patiešām tā ir), tad jāmēģina pārveidot cilvēku paradumi, nevis pārmācīt katru atsevišķi. Brēgela laikā bija otrādi - cilvēks vispār bija muļķīgs, bet atsevišķs indivīds tika uzskatīts par sabiedrības nedienu cēloni. Nelabais varēja tikt vainots par cilvēku kārdināšanu ar vienu no septiņiem nāves grēkiem. Taču muļķību bija vairāk nekā septiņas... Faktiski to skaits ir nebeidzams. Brēgela laikā cilvēku redzēja šādu: viņš bija bezpalīdzīgs vīrelis, kurš neveikli gāja pa dzīves ceļiem, mūžīgi veicot kādu no tieši tām muļķīgajām darbībām, par kurām brīdināja kodolīgie sakāmvārdi. Viņš nekad neatšķīra mēslus no dimantiem, svieda cūkām priekšā rozes, nosedza aku pēc tam, kad teļš bija iekritis, sekoja aklajam un iekrita bedrē un mēģināja "no rāceņa izspiest asinis". Sakāmvārdi tika attēloti grafiski. Tie bija viegli uzzīmējami. Attēlotās darbības bija reālas un pazīstamas. Taču tajā pašā laikā tās bija arī simboliskas. Vīrs, kurš pārsedz aku pēc tam, kad tur iekritis teļš, simbolizēja muļķības pamatkategoriju - kad cilvēks laicīgi nepiemēro attiecīgus drošības pasākumus. Šie skarbie simboli - svēto simbolu laicīgās daļiņas - ilgstoši tika izmantoti reliģiska rakstura darbos, un Brēgela dzīves laikā un vietā tie bija gandrīz universāls līdzeklis, lai redzētu un aptvertu visu, kas notiek pasaulē. Mākslinieki, kas atainoja kautiņu vai muļķīgu rīcību, varēja būt droši, ka viņu darbu skatītāji, kompetenti sakāmvārdu un simbolu speciālisti, būs gatavi "lasīt" to nozīmi un ne tikai pasmieties, bet arī uztvert to tikumisko jēgu. Kad sākas cīņa ar muļķību, Erasmu, Brantu un citus sakāmvārdu kolekcionārus, arī mūsdienu vācu mistiķi Sebastianu Franku (Sebastian Franck), vieno kopīga iezīme - smīnīgs prieks. Viņu skatījums ir pesimistisks - cilvēks pēc būtības ir nelabojami muļķīgs -, taču ne nomākts. "Lai arī kurš skatītos uz cilvēci nopietni," Franks reiz skaidroja, "ir iespējams izkausēt viņa sirdi ar asarām, taču," viņš piebilda, "mēs visi esam izsmiekla objekti un meteņa joki Dieva priekšā." Lai bezgalīgi kavētos pie septiņiem nāves grēkiem un nebeidzami rādītu elli un pērkamos grēciniekus, kā to darīja Hieronimuss Boss, bija vajadzīgs apokaliptisks skatījums un temperaments tikpat strauji satrakoties, cik izmist. Taču, lai uzgleznotu cilvēka mazās muļķībiņas (kā viņš novēloti pārklāj aku vai burtiskā nozīmē sit galvu pret sienu), bija nepieciešams skatiens, kas uztvertu cilvēku vājības vairāk ar nožēlu nekā ar dusmām, un balss intonācija kā Erasmam - ne tik uzstājīga, cik trāpīga. Flāmu sakāmvārdi ne tikai raksturo Brēgela temperamentu; savā ziņā tie ir daļa no viņa mākslas metodes. Pirmajos gados pēc atgriešanās no Romas viņš daudz zīmēja dažādām Hieronimusa Koka (Hieronymus Cock) sakāmvārdu gravīru sērijām un radīja gleznu grupu, kurās attēlotas 12 flāmu sakāmvārdu miniatūras un kuras tagad ir zināmas, pateicoties Brēgela dēlam, kurš izveidoja kopijas. Šeit redzams zemnieks, kas sit galvu pret sienu, un vīrs, kurš cūkām priekšā dāsni ber rozes. Abas tēmas bieži vien parādās Brēgela turpmākajos zīmējumos un gleznās. Sakāmvārdus Brēgels visbiežāk izmantoja tā kā celtnieki ķieģelīšus - kā konstrukcijas pamatelementu. Kā tas "nostrādāja", vislabāk var redzēt gravīrā "Svētā Antonija kārdināšana", kuras ārišķīgajai tematikai nav nekāda sakara ar sakāmvārdiem. Tēma ņemta no Jākoba de Voragina grāmatas "Zelta leģenda" (13. gs.), kas "apgādāja" daudzas paaudzes māksliniekus ar fragmentiem no svēto biogrāfijām. Brēgela traktējumā par svētā Antonija tēmu daži elementi ir ļoti tradicionāli. Svētais vīrs šeit redzams tādā izskatā, kādu to parasti attēlo - nometušos ceļos, skaitot lūgšanas un cenšoties iedziļināties Svētajos rakstos, par spīti dīvainajiem nezvēriem, ko sūtījis Nelabais, lai viņu novestu no pareizā ceļa. Taču pārējā Brēgela zīmējuma daļa ir pilnīgi sirreālistiska: bezgalīga ieplaka, cilvēka galva ar lielu zivi uz tās, kas uztupināta kā cepure, un no alai līdzīgās mutes nāk dūmi; brilles atrodas nevis uz acīm, bet degunā - kā pirātu riņķis, kas izvērts caur vienu nāsi; vienā no koka zariem karājas punduris un, iebāzis galvu maisā, spirina kājas pa gaisu. Pirmajā acu uzmetienā visas šīs dīvainības šķiet murgainas un bezsakarīgas. Taču, papētot gravīras detaļas, atklājas, ka tie nav nekas cits kā flāmu sakāmvārdi, savīti cits ar citu un literāri pārstrādāti. Censties atrast šeit konkrētus sakāmvārdus būtu tas pats, kas risināt dubultu krustvārdu mīklu. Jāsāk ar galvu - tas ir vispārpieņemts flāmu simbols, kas apzīmē īpašu muļķības stadiju. Tas ir tas pats, kas Peterskopf jeb karstgalvis (kā Bībelē svētais Pēteris, kurš ātri "aizsvilās"). Dūmiem, kas nāk no galvas, var tikt piemēroti vairāki flāmu sakāmvārdi. Pirmais - "Padarīt viņa galvu karstu" (saniknot viņu), otrais - "Kad galva ir pilna ar dūmiem, tajā neiekļūst gaisma" (dusmas slāpē gara spējas). Papildu detaļas apliecina, ka galva ir patiesi apmulsusi. Kāds tai nevietā uzlicis brilles - tas ir flāmu sakāmvārds "Vispirms deguns un tad brilles" jeb "Nejūdz ratus priekšā zirgam". Vīriņš, kurš karājas zarā ar maisu galvā, simbolizē citu sakāmvārdu: "Ar kuru galu domā?" Mīklas atminējums par galvu un zivi slēpjas kādā no Erasma senajiem grieķu sakāmvārdiem. Erasma sakāmvārdā teikts: "Kad sāp galva, cieš viss ķermenis." Mazliet pasaulīgāks un spēcīgāks flāmu teiciens vēsta: "Zivs pūst no galvas. Tā kā zivs ir kristietības un Romas katoļu baznīcas simbols un galva skaidri norāda uz tukšpauraino cilvēku sabiedrību (flāmu sakāmvārds: "Viņa galva ir tukša kā olas čaumala"), tad šo divu apvienojums var tikt interpretēts kā vizuāla alegorija sabiedrības muļķībai, kas ir atkarīga no "trūdošajiem" Romas varas orgāniem. Lai pilnībā izšķirtos par šo simbolu nozīmi, zinātnieki atklāja vēl vienu zivs nozīmi. Kad Brēgela laikā zemnieki kādu vēlējās brīdināt no apšmaukšanas, viņi teica: "Neļauj siļķei peldēt tev pāri. Brēgels gleznoja sakāmvārdus, zīmēja karikatūras un atklāja cilvēka muļķīgumu daudz dzīvīgāk un detalizētāk nekā jebkurš cits viņa vai citā gadsimtā. Šādi darbojoties, viņš pamācošās tematikas darbus pacēla no propagandas līmeņa līdz pat vispārcilvēcisku vērtību līmenim. Lai kļūtu skaidrāks Brēgela vērtējums par viņa līdzcilvēkiem, nepieciešams atrast gleznu, kurā viņa attieksme būtu pilnīgi subjektīva. Viena no tādām ir "Ainava ar Ikara kritienu". Māksliniekus vienmēr ir saistījis grieķu mīts par pārsteidzīgo zēnu, kurš ar tēva dāvātajiem vaska spārniem pārgalvīgi pielido pārāk tuvu saulei un iekrīt jūrā; viens no cēloņiem, kādēļ Brēgels izvēlējās šo tematu, bija celt antīko tēmu popularitāti, otrs - fakts, ka Ikara traģēdija simbolizē lepnību, kas cilvēku nenovēršami ved postā. Brēgels tīšām mainīja gleznas vēstījumu - tā, kā neviens to vēl nebija darījis. Drūmo, ziemeļniecisko krāsu vietā viņš glezno ar mirdzošiem rīta blāzmas toņiem, aizgūtiem no brīnišķīgās Vidusjūras. Mirdz balta saule virs zilzaļas jūras, raidot gaišus starus uz attālo pilsētu, apsudrabojot cēlā kuģa mastus, kura buras ir kupli piepūstas. Gluži tāpat kā citi mākslinieki, Brēgels ainavu piepildīja ar cilvēkiem - arājs, dīks zemniekpuika, vecs zvejnieks. Vienīgā atšķirība Brēgela darbā ir tā, ka Ikars ir tik tikko pamanāms. Viņš ir notverts mirklī, kad saskaras ar ūdens virsmu, un viss, kas redzams no krasta, ir viņa kājas un plunkšķītis. Neviens Ikaru neievēro. Arājam, zēnam, zvejniekam - viņiem ir pašiem savas darīšanas. Neviens neskatās... Gleznojot šādā savādā manierē, Brēgels mītu ir pārvērtis par sakāmvārdu: "Cilvēks mirst, bet pasaule pat nepamirkšķina ar aci." | |
| Atgriezties | |
