VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Simtgadnieka Kārļa Neiļa “trakie gleznotāju gadi” Aija Brasliņa No 27. oktobra līdz 3. decembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē būs atvērta mākslinieka Kārļa Neiļa (1906-1991) simtgades izstāde "Tie trakie gleznotāju gadi". Otrā pasaules kara laikā uz Austriju emigrējušā tukumnieka atgriešanos Latvijas mākslas vēstures apritē ievadīja personālizstāde Tukumā (1987), pēc tam, plašāk parādot trimdā paveikto, turpināja retrospekcija Valsts Mākslas muzejā Rīgā (1996) un ekspozīcija Tukumā (2001-2002). Šoreiz piemiņas izstādē, akcentējot Kārļa Neiļa lomu pirmskara glezniecības kopainā, apzināti atgādināts Latvijas periods. Izstādes nosaukumā ietvertais mākslinieka atmiņu grāmatas virsraksts sasaucas ar citu būtisku apaļās jubilejas notikumu - apgāda "Neputns" sagatavoto un papildināto pirmoreiz 1986. gadā Linkolnā (ASV, Nebraskā) publicētās grāmatas atkārtotu izdevumu, kurā no autora - subjektīva stāstnieka - skatpunkta aizraujoši portretēta 20. gadsimta 20.-40. gadu Latvijas mākslas pasaule. | |
| |
| 1939. gada martā Rīgas pilsētas mākslas muzejā, žilbinot ar eksponentu vārdiem - Pikaso, Matiss, Bonārs, Vijārs, Braks, Derēns, Markē, Difī, Ruo, Sutins u.c. -, bet ne augstākā labuma darbiem, notika sengaidītā Francijas modernās mākslas izstāde. Anšlavs Eglītis, rakstnieks, mākslas kritiķis un gleznotājs vienā personā, vērtējot lielākoties no privātkolekcijām veidoto izlasi, recenzijā atzina, ka franču sasniegumus tā neizsmeļ, tāpēc "neizglītotam skatītājam piekrīt grūtais uzdevums pēc viena naga iedomāties visu zvēru". Rīgas izstādē franču meistaru oriģinālus ieraudzīja arī par Tukuma grupu dēvētā draugu un kādreizējo skolasbiedru trijotne - gleznotāji Leonīds Āriņš, Kārlis Neilis un Ansis Artums, kuri "zvēru" tobrīd pazina galvenokārt pastarpināti - pēc mākslas žurnālu un grāmatu reprodukcijām, vienīgi Artumam bija palaimējies 1937. gadā apmeklēt Parīzi. 1931. gadā Rīga bija pieredzējusi arī barona Kaulbarsa rīkoto franču modernās mākslas izstādi. Pretendējot uz piederību Parīzes skolai, no latviešu gleznotāju tālaika jaunākās paaudzes pārstāvjiem pašā Francijas galvaspilsētā franču modernās glezniecības šarmu ilgstošā klātbūtnē baudīja Rūdolfs Pinnis. Savukārt Neili no tukumnieku trio, kas pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē un 40. gadu sākumā franču paraugus apguva gandrīz vai tikai neklātienē, šī aizraušanās izvirzīja par vienu no retajiem "otrā viļņa" mērenajiem modernistiem Latvijā. Līdzās oficiāli balstītiem, nacionālistiski pārspīlētiem latviskuma meklējumiem iznirstot kosmopolītisma rēgam, vietējā ulmaņlaiku glezniecībā dominēja tradicionālisms un jaunreālisms, kā atsevišķi radikāļi izcēlās Jānis Tīdemanis un Kārlis Padegs, bet pierimušo Rīgas grupu jau godāja par bijušajiem "pirmā viļņa" modernistiem. Uz šī fona Tukuma kopas pievēršanās no jauna franču modernajai mākslai un tīrās mākslas principiem atšķīrās no vienaudžu - t.s. rātnās paaudzes - vairākuma konservatīvākiem centieniem. Sekošana franču modernistiem, jau priekšteču azartiski izdzīvota, spilgti bija apzīmogojusi latviešu vājību pret Andrē Derēnu, fovistiskos Ģederta Eliasa gleznojumus un kubistisko Rīgas grupas mākslinieku "ģeometriju". 30. gadu Latvijā plauka gleznieciska ekspresija, ko baroja gan franču, gan mitoloģizētā beļģu ietekme, pēdējai sekmējot mākslinieku žargonā par "gleznošanu ar aknām" apzīmēto tumšo, pastozo manieri. Anšlavs Eglītis, apcerot ietekmīgāko franču pēdas pašmāju glezniecībā, apgalvoja, ka, "izņemot kubistus, tie ir visvairāk Derēna (Derain) un Vlaminka (Vlaminck) iespaidi". Pēc franciska krāsu prieka apmātā Kārļa Neiļa izteikumiem, par viņa galvenajiem favorītiem 30. gadu nogalē bija kļuvuši nabists Pjērs Bonārs un fovistu metrs Anrī Matiss. Savos memuāros mākslinieks vaļsirdīgi atzinies, ka franču indevi rosinājis slinkā sapņotāja un inteliģentā dīvaiņa slavas pavadītais Leonīds Āriņš: "Jau tad, kad mums par abstrakto glezniecību nebija daudz jēgas, viņš to cienīja. (..) Pat tad, kad tikko biju iestājies akadēmijā, mana glezniecības saprašana sākās un beidzās ar Leonardo da Vinči, Engru un Rembrantu, bet viņš izdeva savus pēdējos grašus par dārgajiem Parīzes izdevumiem, par franču moderno glezniecību un, galvenais, par Pablo Pikaso. No viņa sāku arī pats par šiem meistariem interesēties (..)." Tolaik Āriņš mākslā vēl "palika maliņā" - paša iedvesmotā drauga un konkurenta Neiļa panākumu paēnā, toties spoži īstenoja Kurzemes mazpilsētas videi šķietami neprātīgu ideju: 1936. gadā, savācis augstvērtīgu, joprojām klasikas zelta raudzi nezaudējušu mākslas darbu krājumu, nodibināja Tukuma pilsētas mākslas muzeju, iesaistot tā izveidē arī abus tuvākos līdzgaitniekus. Āriņa sagādātās franču mākslas grāmatas, jaunākie Parīzes žurnālu Verve un Cahiers d'art numuri tukumnieku trijotnei, kas tikās vai katru dienu, 30. gadu otrajā pusē bija svarīgs informācijas avots, patstāvīgi studējot reproducētos Matisa, Bonāra, Vijāra, Gogēna, Pikaso, Klē un citu autoru darbus. Neilim konkrēti "liecinieki" - Verve vāks, monogrāfisks Pola Gogēna izdevums - pavīd pat uzgleznoti darbnīcas interjerā. Katrs no mazpilsētas vīru trio izmēģināja savai gleznieciskajai uztverei un izjūtai tobrīd atbilstošāko - eksperimentēja, abstrahējot tēlojumu, kāpinot kolorīta pašvērtību, lietoja dekoratīvus košu, intensificētu krāsu salikumus, konturēja krāsu laukumus, variēja triepienu tehniku. Piezīme par Neili Āriņa dienasgrāmatā 1936. gada pavasarī atklāj "ādas mešanas" mokas: "(..) Kārlis tagad strupceļā - apzinās sava zieda nejūtību un cenšas izsisties. Neiet tā - jēlas un pārspīlēti sakrāsotas bildes iznāk." Vēlāk vasarā "idejiskais vadonis" pēlis kolēģu neuzņēmību: "Tāds nemiers - nekur norimt. Vakarā atnāk Kārlis un puikiņš [Ansis Artums - A. B.], skatās grāmatas manas - modernistus. Apbrīno, bet paši tā tak nemaz nemēģina neko meklēt...". Neilis atceras, ka viņa darbus Āriņš vienmēr kritizējis, toties lēnīgāko Artumu slavējis. Tradicionālāk ievirzītajā 30. gadu pirmās puses praksē gleznotājs par lielākajām autoritātēm bija izvēlējies Rīgas grupas māksliniekus Valdemāru Toni un Ģedertu Eliasu. Studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā (1924 - 1932) pēc konflikta ar Jāni Robertu Tillbergu nepakļāvīgais, talantīgais tukumnieks pameta Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, ko vēlāk beidza Eliasa vadībā ar diplomdarbu "Pasludināšana". Starplaikā viņš mācījās Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā un piestrādāja Rīgas teātros, visbiežāk - par Niklāva Strunkes palīgu Nacionālās operas dekorāciju darbnīcā. Kārtējās starpkaru laikmeta "tēvu un dēlu" nesaskaņās brīvdomīgais Kārlis Neilis kopā ar citiem Tillberga "izbrāķētajiem" studentiem 1929. gadā pieprasīja paralēlas Figurālās darbnīcas atvēršanu. Lai gan despotiskā profesora attieksme izraisīja protestu pret akadēmiskās glezniecības normām, agrīnajos darbos izmantots stingrs zīmējums, plastiski cietu formu modelējums 20. gadu reālisma garā, respektēta horizontālos un vertikālos virzienos līdzsvarota klasiska kompozīcija. Skola atbalsojas arī akadēmijas Romas prēmijas konkursam darinātajā lielizmēra audeklā "Gleznotāja darbnīcā" (1935), kas tā autoru neoficiālajā vērtējumā ierindoja trešajā vietā aiz "purvītēniem" Eduarda Kalniņa un Arvīda Egles, izvirzot toreizējo jauno mākslinieku priekšpulkā. 1936. gadā sekoja Vilhelma Purvīša uzaicinājums piedalīties reprezentatīvajās Latvijas mākslas izstādēs ārzemēs, 1938. gadā - Kultūras fonda prēmija. Kamēr Prix de Rome ieguvējs Kalniņš atsvaidzināja kolorītu saulainajā Itālijā, Neilis gleznoja arvien saulaināk un krāsaināk Latvijas mazpilsētā, kur, atgriezies pēc studijām, bija apprecējis Liliju Albertu - savu turpmāko modeli, pārņēmis sievastēva cementlietuvi un pakalnā pie Tukuma stacijas izbūvējis gaismas pārpilnu darbnīcu ar lielu logu - pavērstu nevis uz ziemeļu pusi kā parasti, bet pretī saulei. Tur viņš esot vērojis, kā gleznu maina pāri slīdoša saules gaisma, un tiecies šos efektus atdarināt. Darbnīcā regulāri sanāca Tukuma "brālība", ciemojās rīdzinieki. Anšlavs Eglītis viesmīlīgo saimnieku atceras arī kā neparasti plecīgu, muskuļotu, vidēja auguma spēkavīru, kurš ar cementa aku grodiem spēja veikt apbrīnojamus spēka numurus. Apvienojoties jaunākās paaudzes domubiedriem, Kārlis Neilis 1932. gadā kļuva par vienu no Mūksalas mākslinieku biedrības dibinātājiem. Ikgadējās grupas izstādēs tukumnieka citādie, šķietami bravūrīgie vaibsti strauji piesaistīja kritiķu uzmanību. Startējis kā mūksaliešu cienītā Tones piekritējs, Neilis pakāpeniski attālinājās no radniecības ar pedagoga tradīciju - vecmeistariski tumšās tonalitātes, gleznieciski mīkstās, gaismēnu režijā un biezajā, uzirdinātajā virsmas apdarē līdzīgās izteiksmes. Pārorientējoties uz franču skolu, iemīļotāko meistaru ietekmē izveidojās individuālais stils, kurā atpazīstamāk pārradīti Les Nabis grupas intīmistu Pjēra Bonāra un Eduāra Vijāra, fovista Anrī Matisa, dažkārt - postimpresionista Pola Gogēna glezniecības impulsi, bet, iespējams, neiliskā "garšā" sintezēti vēl citi ierosinājumi (vēstulēs Artumam piesaukta patika pret Monē un van Gogu), kopiespaids par impresionistu plenēra polihromiju vai Parīzes skolas kolorisma un dekoratīvisma kultu. Franču ietekme visjaudīgāk apliecinās Tukuma "francūža" 30. gadu beigu un 40. gadu sākuma darbos - nevis tiešā citējumā, bet atturīgākā, smagnējākā, konkrētākā lasījumā, kas, pēc laikabiedra mākslas vēsturnieka Jāņa Siliņa domām, pietuvina viņu skandināvu modernistiem. Karalaika situācija īpaši neierobežoja gleznotāja darbošanos paša noteiktajā tīrās mākslas teritorijā. Skanīga krāsainība un saulainība, dzīvespriecīgas un harmoniskas noskaņas strāvo no audekliem, kuros, žanriem savstarpēji sajaucoties, atveidota intīmi idilliska tematika - sieviešu portreti un akti interjerā, sižeti ar māti un bērnu, ainavas, klusās dabas. Māslinieka pasaule un radošā dzīve centrējas viņa darbnīcā, ko ar ārpasauli saista logs - ikdienišķā tuvākās apkārtnes vizuālā pieredze tiek paspilgtināta un dekoratīvi aranžēta, saplūdinot iekštelpu ar apkārtējo dabu vienotā, gleznieciski krāšņā veselumā. Neilis ieved darbnīcas vidē, kur uz galda pie loga novietojas "klusā" žanra priekšmeti - puķu vāzes, grāmatas, trauki, augļi - un visapkārt uzplaukst raibi, ornamentēti audumi un tērpi, glezno tajā sievu Liliju un mazo meitu Daci, fonā caur logu bieži paverot ainavu, studē sēdošu vai guļošu kailķermeni, peldētāju, lasītāju un atpūtnieču figūras (izmanto arī paša uzņemtas fotogrāfijas). Pa logu daudzkārt tverti pavasarīgi un vasarīgi skati uz Tukuma staciju ar vilcienu vagoniem, pagalmu vai ziedošo piemājas dārzu ar augļu kokiem, sakņu dobēm, šķūnīšiem un necilo "ķemertiņu", pilsētas ainavās iemūžināts par Precību tirgu sauktais Tukuma gadatirgus un mazdārziņu ieskautās mājiņas. Iecienītākie ikonogrāfiskie motīvi sasaucas ar franču intīmistu repertuāru, kas savukārt aizgūts no impresionistiem un ko pēc tam "aizņēmies" Matiss. Dekorativizētu, ornamentāli kārtotu krāsu laukumu saspēli plaknē gleznotājs apvieno ar plenēra gaismas efektiem, apjomu un telpiskumu, atšķirdamies šādā divdabībā no izturētās divdimensiju glezniecības abstraktākos franču paraugos. Kolorītā spektra krāsu mirdzums palaikam mijas ar slāpētākiem, niansētiem toņiem, dažādotie triepieni - no ņirboši sīkiem līdz dinamiski plašiem, impulsīviem - ienes ekspresiju virsmas apstrādē, reizēm faktūra veidota ar vairāku krāsu slāņu pārklāšanu un izberšanu. Kārļa Neiļa pirmsemigrācijas perioda gleznu nozīmīgākā kolekcija likumsakarīgi nonākusi Tukuma muzejā. Latvijas posma darbi joprojām nav pilnībā apzināti, daudzi pazuduši vai gājuši bojā kara apstākļos, tostarp aculiecinieku minētās kolāžas. Daļa no 30.-40. gadu mijas zudušajiem audekliem fiksēta melnbaltas fotofilmiņas kadros - bez priekšstata par krāsu akordu. Divu mūksaliešu - Kārļa Neiļa atmiņās un Anšlava Eglīša romānā "Homo novus" - aprakstīto "trako gleznotāju gadu" jaunrades un bohēmas līkločus Latvijā aprāva Otrais pasaules karš. Pēc Austrijas bēgļu nometnēs aizvadītā laika tukumnieks 1950. gadā apmetās Mocarta pilsētā - Zalcburgā. Par latviešu Matisu un Klē dēvētais Neilis emigrācijā krasi abstrahēja savu glezniecisko rokrakstu, konceptuāli to arī pamatodams. Publikācijās latviešu trimdas presē modernismam uzticīgā gleznotāja uzskati atkal nesakrita ar ortodoksālo latviskuma aizstāvju pozīciju. Kolāžām un mozaīkām līdzīgajās Austrijas perioda kompozīcijās drūzmējās ceļojumu iespaidu fragmenti, iekrāti Itālijā, Spānijā, Grieķijā, Ēģiptē, pētot jau profesora Borisa Vipera lekcijās akadēmijā iepazītās seno kultūru mākslas parādības. Neiļa individuālā stila pēckara pārvērtībās turpinājās gan savulaik Āriņa veicinātā interese par 20. gadsimta abstrakto glezniecību, gan "franču posmam" raksturīgā ievirze uz abstrahētas krāsas spēku un krāsu laukumu ornamentalizētu dekoratīvismu. Gaidot Rīgā "Francijas pavasara" nākamgad apsolīto fovistu un viņu laikabiedru kolekciju no Bordo Mākslas muzeja, Kārļa Neiļa simtgades izstādi var uztvert kā iesildīšanos, kas ieinteresētam skatītājam piedāvā vienu no savdabīgākajām šī virziena atbalsīm nacionālās skolas pagājušā gadsimta ainavā. | |
| Atgriezties | |
