VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Starp meklējumiem un noklusējumiem Ieva Astahovska | |
| Politizētais un pēdējos mēnešos medijos daudz locītais „čekas maisu” jautājums nav tikai VDK aģentu lieta – tas atbalso grūtības, ar kādām nākas saskarties arī pētot padomju laika mantojumu mākslā, kas ar slepeno dienestu uzraudzību vai ar to struktūru sadarbību bija saistīta pastarpināti. Viedokļi polarizējas, no vienas puses, uzsverot, ka informācijai par šiem procesiem jābūt pieejamai, no otras, – ka bez konteksta izskaidrošanas tās nonākšana atklātībā var diskreditēt sabiedrībā cienītus cilvēkus. Tomēr problēma ir tā, ka šis konteksts – fakti, nevis mājieni, noklusējumi un minējumi – pētniekiem bieži vien nav pieejams un šī nepieejamība ir pagātnes mantojuma daļa, kas baltos plankumus nesenās vēstures saprašanā i netaisās aizkrāsot ar konkrētības drumslām. „Sarkanais” Āboliņš Šīs pārdomas aktualizējās kādas pavisam konkrētas lietas sakarā, strādājot pie pētījuma par Valdi Āboliņu (1939–1984),1 trimdas kuratoru un meilārta mākslinieku, kuram bija svarīga loma gan 60. gadu Rietumu avangarda mākslā, gan 70. gadu Latvijas kultūras izolācijas mazināšanā un arī vēl 80. gados – jau pēc viņa nāves – Latvijas jaunā avangarda vešanā Eiropā. Šaurākā lokā Āboliņa vārds nav aizmirsts un iespaidīgāko faktu dēļ ik pa laikam ticis atgādināts. Piemēram, viņš organizēja vienu no politiskākajiem pēckara Eiropas avangarda notikumiem, Fluxus Jaunās mākslas festivālu Āhenē, kas 1964. gada 20. jūlijā, piedaloties tādām šodienas leģendām kā Jozefs Boiss un Volfs Fostels, izcēla nacisma pagātnes ilgo noklusējumu Rietumvācijā. Pateicoties Valdim Āboliņam, latviešu gleznotājai Maijai Tabakai bija bezprecedenta iespēja 1977. gadā strādāt un dzīvot, un izstādīt savus darbus Rietumberlīnē – viņa bija pirmā un vienīgā (!) māksliniece no PSRS, kurai tas izdevās institucionālā ceļā. Tomēr viņa ieguldījums Rietumu un Latvijas kultūras procesos nešaubīgi ir pelnījis dziļāku izzināšanu un plašāku iepazīstināšanu. Rietumu avangarda sakarā informāciju par Āboliņa veidotajām izstādēm, festivāliem, hepeningiem, koncertiem un citiem notikumiem vācu mākslas zinātnieki detalizēti pētījuši jau 90. gados, un, pateicoties tam, laiku pa laikam interese par viņu atdzimst arī jaunos kontekstos.2 Taču viņa nozīme Latvijas un trimdas sakaros un ietekme uz stagnācijas laika kultūras dzīvi šeit šodienas paaudzei ir teju nezināma. Un tā arī nav ērts vai pašsaprotams temats valdošajā nacionālisma un nonkonformisma kā disidentisma un antipadomiskas ideoloģijas stāstā. Jo, proti, viņš bija ne vien trimdas latvietis, kuram šī identitāte vienmēr palika svarīga, bet arī piederēja 60. gadu Rietumu „jauno kreiso” kustības intelektuālajam spārnam, kura pozīcijas fokusā bija kapitālisma kritika un ideālistisks redzējums par tā alternatīvu – „uzlabotu” sociālisma modeli, ko varētu attīstīt, analizējot „iekšējās pretrunas kreisajā sistēmā”. Atšķirībā no trimdā lielākoties nostalģiski apcerētā ulmaņlaika viņu interesēja reālā Padomju Latvija un tās politiskā kultūra, uzskatot, ka tikai iesaistoties tai iespējams palīdzēt. | |
 Valdis Āboliņš Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienības (ELJA) Vācijas nodaļas seminārā Oldenburgā 1972. gada Lieldienās Foto: no Ģirta Zēgnera arhīva | |
| 1973. gadā Valdis Āboliņš pirmo reizi ieradās Rīgā, lai organizētu latviešu mākslinieku izstādi „Divdesmit reālisti no Padomju Latvijas” informācijas un mākslas mesē Diseldorfā, kuru apmeklēja ap 45 000 skatītāju. Dažus gadus vēlāk, jau būdams Rietumberlīnes ietekmīgās institūcijas – Jaunās tēlotājmākslas biedrības (NGBK) – vadītājs, viņš panāca, ka Maija Tabaka Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta konkursā iegūst rezidentūru Rietumberlīnē, izstādīja Gustava Kluča darbus un sūtīja neskaitāmas neticami asprātīgas, informācijas pārblīvētas, kā pats ironizēja, „kultūrtrēģeriskas” vēstules uz Rīgu, tā paplašinot šejieniešu kultūras horizontu un spēcinot intelektuālo domapmaiņu. Kultūras sakari Visi šie notikumi attiecās uz kultūras sakariem starp dzelzs priekškara izolētajām pasaulēm, konceptuāli paplašinot pašu pētījumu – tas nav par Valdi Āboliņu vien, bet arī par kultūras lomu politikas un varas attiecībās aukstā kara laikā. Šī loma ir ļoti ambivalenta, jo šādi kultūras sakari varēja notikt tikai lojālā sadarbībā ar drošības struktūrām. Arī Āboliņa pirmo vizīti Rīgā rīkoja Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb, kā to mēdza dēvēt, Kultkoms – iestāde, kas bija saistīta ar VDK un kuras faktisko mērķu un darbības atsegšanai pēdējos gados veltītas nozīmīgas publikācijas.3 Vispārīgās līnijās stāsts ir samērā skaidrs – šajos sakaros katra puse iedomājās izmantojam otru kāda būtiskāka mērķa labad: Āboliņam tā bija iespēja parādīt un iekļaut Latvijas mākslu un kultūru starptautiskā kontekstā un pieslēgt tai laikmetīgas strāvas, savukārt Kultkomam – vājināt trimdu un to ietekmēt sev vēlamā garā. Tomēr, iezīmējot šo ainu detalizētāk, – kas arī ir šī pētījuma mērķis – būtiski saprast visus faktus, notikumu gaitu, to motivāciju, procesu transformāciju, varas mehānismus to konkrētībā utt. Āboliņš uz Rīgu atbrauca vien trīs reizes, atšķirībā no daudziem citiem trimdas „ciemiņiem”, kas te viesojās teju ik gadu; viņa ideālistiskie priekšstati, kā var spriest no vēstulēm, piedzīvoja izmaiņas, bet vienlaikus viņš pragmatiski uzskatīja, ka „Kultkoms ir baigi OK iestādījums, jo to jomu nedrīkst atstāt kultūras lajiem, kas to kārto diletantiski. Nu ja, bišķīt tumša visa tā komlieta arī manīm vied, bet nevertheless tā padarīšana šķiet instrumentalizējama radošiem kultūras sakariem.”4 Valža Āboliņa vēstules ir izsmeļošākais pētījuma materiāls – viņš sarakstījās fenomenāli daudz un ar plašu korespondentu loku, tostarp arī ar Kultūras sakaru komitejas pārstāvjiem. Viņa arhīvs, ko tuvinieki nodevuši Latvijas Laikmetīgās mākslas centram, ļāvis identificēt regulārākos vēstuļbiedrus un no pagātnes „arheoloģiskajiem izrakumiem” izcelt vairākas ļoti interesantas sarakstes. Tomēr vēstules piedāvā vien daļēju realitāti, tāpēc svarīgas bija arī tikšanās un sarunas ar laikabiedriem, vaicājot arī par neērtajām tēmām. Bija cilvēki, kas dāsni dalījās atmiņās un palīdzēja ar informāciju. Arī tādi, kas savulaik strādāja sistēmas struktūrās, – piekrītot intervijām, viņi izmantoja iespēju „normalizēt” savu darbību, gan ne vienmēr „atceroties” visus faktus. Tomēr līdzās nesavtīgai palīdzībai nācās saskarties arī ar taktiskiem noklusējumiem un savādām situācijām, kas lika sajusties kā spēlējot paslēpes – nesekmīgus mēģinājumus sazināties ar iespējami vērtīgas informācijas avotu, šķiet, bloķēja tas, ka meklētais apzinājās šos mēģinājumus un izvairījās no jelkādas iespējas, lai sazināšanās notiktu. Arhīvu nerunība Taču arī atmiņas ir riskantas pavadones faktiem, tāpēc meklējumi izvērsās arī institucionālos arhīvos. Tie diemžēl izrādījās vismazrunīgākie. Kultūras sakaru komitejas arhīvs Latvijā ir saglabājies ļoti nepilnīgs, un nebija pārsteigums, ka tajā nekāda informācija neatradās. Atlika vēl Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kurā VDK aģentu ziņoto informāciju par sevi atraduši vairāki trimdinieki, jo 70. gados ārpusnieku vizītes bija īpašs notikums un to gaitas tika rūpīgi uzraudzītas. Ap šo institūciju Satversmes aizsardzības biroja paspārnē gan arī šodien valda pusslepenības atmosfēra, tās kontaktinformācijā pirmais teikums aicina sniegt, nevis meklēt informāciju... Pirmajā vispārīgajā saziņā par iespēju tur ko uzzināt, saņēmu skaidrojumu, ka informācija par konkrētā cilvēka lietu pieejama vien pašai personai vai tuviniekiem (ja persona ir mirusi), bet – sekoja neliela pauze –, ja patiesi pierādāma pētnieciskā nepieciešamība, „var skatīties, ko darīt lietas labā”, rēķinoties, ka materiāli būs anonimizēti, to jēgu padarot niecīgu. Pārdomājusi neuzmundrinošo atbildi, informāciju tomēr pieprasīju. Pēc mēneša saņēmu lakonisku izziņu, ka centra rīcībā informācijas par attiecīgo personu nav – gadījumā, ja kādi dokumenti ir bijuši, tie ir vai nu iznīcināti, vai aizvesti uz Krieviju; ar piebildi, ka VDK materiālus mēdza iznīcināt pēc tam, kad persona bija mirusi. Kontekstu interpretācijas Kādas bija Valža Āboliņa faktiskās attiecības ar šīm struktūrām, mums, pētniekiem, paliek nezināms, liekot turpināt ierasto – šī raksta sākumā minēto „kontekstu” interpretēt pašiem. Ir skaidrs, ka viņš nekādi nebija nezinīgs vai konformistisks sistēmas darbonis, bet labi apzinājās, ka ietekmēt procesus var tikai gudri sadarbojoties ar sistēmu. Šādu taktiku praktizēja ne tikai Āboliņš; daudzviet Austrumeiropā arī avangarda – kontra pozīcijās esošie – mākslas pārstāvji sociālisma laikā izmantoja ideoloģiju savā labā. Kā secina poļu mākslas vēsturnieks Pjotrs Pjotrovskis, uzvarētāja tik un tā bija valsts, jo ideoloģijas izmantošana demonstrēja „kopīgu interešu” pastāvēšanu.5 Sakaru pētniece Eva Eglāja-Kristsone savukārt atzīst, ka trimdas pārstāvji, kas iesaistījās kultūras sakaros, apzinājās politikas un specdienestu kontroli, taču tajos saredzēja „atzīstamu potenciālu” un iespējas ideoloģiski ietekmēt un liberalizēt Padomju Latvijas kultūru.6 Arī nonkonformisma mākslas pētnieks Marks Alens Švēde uzsver taktikas hibrīdumu, ko raksturoja nevis dihotomijas, bet nosacītība un mainīgums, izmantojot „virkni iespēju no individuālas darbības līdz institucionālai, no sankcionētas rīcības līdz slēptai, no īslaicīgām izpausmēm līdz pastāvīgām”.7 Visi šie skaidrojumi vienlīdz precīzi un abstrakti skaidro sistēmas noklusējumus. | |
| |
| 1 Pētījuma rezultāts – rakstu un vēstuļu krājums par Valdi Āboliņu – iznāks 2018. gada pavasarī. 2 Pirmais un joprojām izsmeļošākais ir mākslas zinātnieka Ādama Ellersa un Valža Āboliņa studiju biedres Sibilles Špīgeles veidotais katalogs izstādei: Oellers, Adam C.; Spiegel, Sibille. “Wollt ihr das totale Leben?”: Fluxus und Agit-Pop der 60er Jahre in Aachen. Aachen: NAK, 1995. Starp nesenākiem notikumiem izceļama vērienīgā izstāde par Āhenes avangardu Āhenes muzejā Ludwig Forum 2011. un 2012. gadā; tās sakarā tika izdots plašs katalogs: Nie wieder störungsfrei. Aachen Avantgarde seit 1964. Hg. Brigitte Franzen, Annette Lagler, Myriam Kroll. Bielefeld: Kerber Verlag, 2011. 2018. gadā – arī Āhenē – plānota Valža Āboliņa retrospekcijas izstāde, kas izcels viņa nozīmi 60. gadu politiskās jaunatnes kustības ietvaros. 3 Sk. literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones monogrāfiju „Dzelzgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti” (LUFMI, 2013). 4 Valža Āboliņa vēstule Jānim Borgam 1978. gada aprīlī. 5 Piotrowski, Piotr. In the Shadow of Jalta. London: Reaktion Books, 2005, p. 143. 6 Eglāja-Kristsone, Eva. Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti. Rīga: LUFMI, 2013, 68., 271. lpp. 7 Švēde, Marks Alens. Kareivīga nonkonformistu paradigmas apoloģija. No: Atsedzot neredzamo pagātni. Rīga: LLMC, 2012, 70. lpp. | |
| Atgriezties | |
