VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Iljiča spuldzīte Tīrona eglītē Anita Vanaga „Pēdējā Ļeņina eglīte” Režisors Uldis Tīrons Jaunais Rīgas teātris 2017 | |
 Skats no izrādes „Pēdējā Ļeņina eglīte”. Jaunais Rīgas teātris, 2017 | |
| „Kad jūsu filozofi ar dieva palīdzību un kādas sevišķi gaišas laternas vadībā sevi pilnīgi ziedos uzcītīgai pētīšanai [..], viņi atklās, cik pareiza ir gudrā Talesa atbilde Ēģiptes karalim Amasi, kad tas vaicāja, kur var atrast visvairāk gudrības. – Laikā, tas atbildēja, jo ar laika palīdzību ir un joprojām tiek un tiks atklātas apslēptas nezināmās parādības. Un tāpēc arī senatnē Saturnu, proti, laiku, sauca par Patiesības tēvu, bet Patiesību – par Laika meitu. Ar laika palīdzību cilvēki atklās un atzīs, ka visas mūsu un mūsu priekšteču zināšanas ir tikai niecīga daļiņa no tā, kas ir, bet ko viņi vēl nezina.” Fransuā Rablē „Gargantija un Pantagriels” Filozofa Ulda Tīrona ideja iestudēt izrādi „Pēdējā Ļeņina eglīte” pēc proletariāta vadoņa „sanitāru” piezīmēm vilināja ar tādu kā apsolījumu – ja netrāpīs formā, tad vismaz trāpīs tēmā. Bet rezultātā Jaunais Rīgas teātris ir ieguvis izrādi, kas ne tikai uzrunā ar laikmetīgu saturu, bet arī suģestē ar spilgtu ansambļa spēli, zīmīgiem tēliem, funkcionālu scenogrāfiju, grimu un kostīmiem – pilnu teātra komplektu, visu, ko skatītājs kāro. Izrādi piesaka budistiski būkšķi. Katru troksni apspīd sarkana signālgaisma. Baibas Brokas Nedežda Krupskaja iesoļo taisnos leņķos, nesot melnu kubu, kuru iemontē sienā. Kubs aizsedz bendes skatienu. Krupskaja pieprasa kādam, kas sēž parterā, sagādāt našķus – Krievijā darbojas N. Krupskajas konditorejas fabrika. Našķi būs eglītei, uz kuru uzaicināti valsts pirmo pāri apkalpojošā personāla bērni, kas dzīvo Gorku mītnē apmēram 30 km attālumā no Maskavas. Būkšķi turpinās. It kā parkets žūstot atlec, it kā tektoniskās svārstības notiek, it kā prjaņikus ekspropriē. Pēc katra būkšķa personāls sastingst. Izrāde ilgst pusotru stundu bez pārtraukuma, tai ir divi periodi – pirmais fokusējas uz Ļeņina dzīves pēdējiem mēnešiem „sanitāru” rakursā, bet otrais – uz vadoņa fantomu postsociālisma sabiedrības apziņā, izmantojot folkloru un pieminekļus, tostarp arī Latviešu sarkano strēlnieku trio. Katram periodam ir atšķirīgs teksta korpuss. Groteskajā formā jaucas kopā ekspresionisms, sirreālisms, klasicisms, proletkults un supremātisms. Muzikālā partitūra izplešas diapazonā no Bēthovena „Apasionātas” līdz Kulakova „Kukurūzai”. Visu raibi glumo buķeti kopīgo Ļeņins un Krupskaja, scenogrāfiskais ietvars un latviešu sarkano strēlnieku postenis Nr. 1. Dramaturga un režisora Tīrona sastādītajā izrādes programmā lasām, ka „sanitāri” kopskaitā bijuši vismaz trīs. Viņu pieraksti liecina, ka to virsuzdevums, kā teiktu Staņislavskis, bija ziņot par Ļeņina veselības stāvokli. Gorkos „sanitārus” regulēja partijas Centrālā komiteja. Medicīniskajos jautājumos iedziļinājās Staļins. Parasti novērošana un ziņošana ir cietuma apsargu sfēra. Ļeņinu izolēja gan no iespējamiem uzbrukumiem, gan arī no tā, ka viņš varētu pēkšņi parādīties publiskā vidē un saķēzīt nākotnes valsts ideju. „Sanitāru” detalizētos pusparalizētā vadoņa veselības aprakstus Viļa Daudziņa Ļeņins ar savu svītu iedzīvina precīzi burts burtā: „Gājiens uz ateju. Labprāt atļāvis novilkt bikses, ieslēdzas. Skaņu efekts milzīgs, ilgstošs. Pačurā. Pasēdēja kādas 10 minūtes – grūdiens durvīs: nāc, nāc...” Vadonis no prāta augstumiem ir pazemināts līdz ķermeniskai materialitātei. Kā slimību pārspēlēt? Daudziņa Ļeņins parādās skatuves optiskajā centrā – atejas durvīs, veļoties gar stenderi. Viņam mugurā ir frencis un krekls līdz ceļiem un galvā – neiztrūkstošā kepka (kostīmu māksliniece – Dace Sloka, grimētāja – Sarmīte Balode). Fizioloģisko stāvokļu naturālisms, pildītas „pīles”, vadoņa kailā pēcpuse un izlietots vīkšķis dažiem skatītājiem liek pamest izrādi. Pār Gorkiem ir nolaidusies nakts, ūjina pūces. Arī vadonis runā putna valodā. Viņš vervelē, guldz, buldurē, laiku pa laikam izmet kādu apaļu pērli: „Oportūnisti!” Baibas Brokas sulīgā Nedežda Krupskaja rausta vārdus, pie reizes paraustot augšup arī savu fūrijas sasuku. Izmetusies baložpelēkā kombinē, viņa enerģiski trenē vīra izrunu. Tad pagriež seju pret vietu parterā, kur mēģinājumos sēž režisors, un norēcas: „Заебал!”10 Tīronam patīk „iztaisītas” runas un internacionālisms. Intonāciju garumā stiepj ārsts, Ģirta Krūmiņa atveidotais Otomārs Fersters. Liekas, ka katrs šī vācieša – Ļeņins veselības jautājumos krieviem neuzticējās – vārds izlaists cauri 3D printerim un ieguvis skulpturālu apjomu: oliņas! Ingas Tropas meitenīgā Marija, Ļeņina māsa, uzņēmusi oktāvu augstāk, saldi čivina, iekarot pēdējo zilbi gaisā: „Volod-ja!" Kaspara Znotiņa „sanitārs” Kazimirs Rimša vadoņa tuvuma izraisītajos ekstāzes brīžos iepeld dzimtajā lietuviešu valodas straumē. Šajā ekspresīvi manierīgajā dīvaiņu pulciņā dzīva un vitāla balss piemīt tikai vienam tēlam – latviešu strēlniekam Ignatijam Pizānam, kura vēsturiskais prototips 1938. gadā nošauts Maskavā, Butovas poligonā. Pizāns mirdzošām acīm runā latgaliski. Latgales pulkus komplektēja tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas. Tos izvietoja pierobežā, jo vislabākā aizsardzība ir tad, kad karavīram jāsargā pašam sava māja un ģimene. Nav izslēgts, ka kāds Vitebskas guberņas puisis nokļuva padomju armijā, bet skaitliski viņu nevarēja būt daudz. Ar Pizānu JRT debitē Toms Veļičko. Viņa muzicējošo rezonieri Robertu Gabaliņu, kura vārdabrālis darbojās šāvēju komandā, spēlē Ivars Krasts. Abu sargkareivju dziedātā „tik skaistā un harmoniskā latviešu dziesma”11 izskan līdz beigām, neizlaižot nevienu pantiņu. Tīronam patīk garo tekstu šarms. Izrādes kontrapunkts, kas Mazās zāles spēles laukuma labajā pusē redzams visu laiku, ir hipertrofēta izmēra Iljiča spuldze (scenogrāfi – Rūdolfs Baltiņš un Dace Sloka, gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers). Tajā kā nemirstīgā Kaščeja olā glabājas Daudziņa vadoņa dzīvība: kamēr spuldze staro, Ļeņins ir dzīvs; kad gailē vairs tikai kvēldiegs, Ļeņins sāk mirt; kad kvēldiegs pārdeg, Ļeņins tiek transsubstanciēts mūžīgai dzīvei. Šī neparastā operācija notiek auditorijas priekšā tieši zem spuldzes uz drapēta galda-altāra-katafalka. Mirušais ķermenis izdzemdē jaunu ķermeni. Kardinālajā notikumā asistē divi „sanitāri-akušieri” un Ļeņina miesassargs, definēts bende Pēteris Pakalns Vara Piņķa monumentālajā veidolā. Kaspara Znotiņa vampīriski luminiscējošais „sanitārs” Kazimirs Rimša pārvelk roku pār vadoņa pēdām un prožektoru gaismā iesviež zeltītus putekļus. Skatienam atklājas bronzas pēdas – Tīrona sveiciens Ilmāram Blumbergam. Tikmēr Ļeņins, pilns izbrīna par notikušo, ar pavērtu muti un paceltu roku izlien ārā no savas mirstīgās miesas. 53 gadi paliek pēdās uz katafalka un tiek iestumti kulisēs. Ideoloģiskā saturnāliju eglīte ar dvēseles svēršanu un karnevālu var sākties. Jaunajā hipostāzē tiek pastiprināti uzreiz vairāki optiskie kairinājumi. Ap vadoni sāk rotēt vīrieši, ieģērbti kļoša (no franču cloche – zvans) svārkos, kā derviši, kas, līdzīgi cirka māksliniekiem, piepelnās ar sakrālām dejām. Derviši novelk Ļeņina garo kreklu un tā vietā uzvelk tādus pašus zvanveida svārkus. Sarkanus. Ļeņins nebeidz brīnīties. Ne īsti karogs, ne īsti sarkanais laukums. Vadonis ar kailo torsu atgādina vājprātīgo Vasiliju, kurš cauru gadu pusails esot dzīvojis Sarkanajā laukumā un ticis apbedīts Vasilija Svētlaimīgā katedrālē. Vasilija un Ļeņina mūžamājas vieno kaimiņu būšana. Dervišu kailajos torsos pavīd arī kaut kas no praida. Šo efektu pastiprina pionieru vadītāja Krupskaja ar milzīgu sarkanu kaklautu. Impērijas laikā sarkanus kaklautus kā pazīšanās zīmes izmantoja geji, bet, kad revolūcija pasludināja seksuālo brīvību, kaklautus mantoja pionieri. Krupskaja ierosina bērniem spēlēt aklās vistiņas un ar sarkano kaklautu aizklāj Ļeņina acis. Bērni ir maskās. Maskas kā no bestiārija – zaļais zaķītis, zilais ibiss, kaut kāda pļavu pīlīte... Un pār visu ģīmi smaidoša nāves maska, ar kuru debitē Emīls Krūmiņš. Nāve runā sintētiskā, griezīgā balsī caur mikrofonu. „Uz aklo” ķerot bērnus, Ļeņins noķer nāvi. Viņš noņem nāves masku un aiz tās ierauga otru Ļeņinu. Savu dubultnieku. No melnajiem kubiem ātri tiek uzbūvētas kāpnes. Vai svari. Tiek svērta Ļeņina dvēsele. Vienos svaru kausos – labie darbi, par kuriem liecina sarkanais Ļeņiņs, otros – ļaunie, par kuriem liecina baltais Ļeņins. Kāpjot lejup pa kubiem, pēdējais kubs izrādās mīksts – sarkanais Ļeņiņs zaudē līdzsvaru un nokrīt zemē. Aģitpropa bērni zibenīgi transformējas „Tibetas mirušo grāmatas” tēlos un ķērc: „Nogalē viņu, aprij viņu, dzer viņa asinis!” Murgainā šausmene beidzas līksmi un gaiši ar tādu kā kubā saspiestu līnijdeju (horeogrāfes – Liene Grava un Jeļena Lukjanova). Skan kāda noslēpumaina dziesma – „nē, nē, nē...” Viss kustīgais tabūns darbojas sinhroni, tikai Ļeņins laiku pa laikam pauzēs šķelmīgi pabāž galvu pret kopīgo vektoru: redzi mani? Ļeņiniāna virpuļo tālāk. Romiešu paruna saka – Cēzara portrets ir Cēzars. Parodija beidzas. Daudziņa vadonis iekāpj dvēseles mājoklī, un Gorku gaišās sienas „salokās” uz iekšu, izveidojot lielu melnu kubu. Caur tumšu šķidrautu izgaismojas klasiskais – arhinozīmīgais, arhivajadzīgais – Iļjičs ar revolucionāro smaidu un sveicienā pacelto plaukstu. Tikai īsu mirkli. Kubs satumst. Flangos nostājas postenis Nr. 1. – Robert, cik ilgi vēl stāvēsim? – Cik ilgi liks. Kareivjiem stroķu vietā eglītes. Divas jaukas eglītes pie Iljiča spuldzītes. 10 Заебать (krievu val.) - kādu galēji nogurdināt, satracināt. 11 Adamaite, Undīne. Vectētiņš tik dejo, dejo. Diena, Nr. 208, 2017, 26. okt., 8. lpp. | |
| Atgriezties | |
