VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pasaka par nāvi Anita Vanaga „Pasaka par tukšo telpu” Scenāriste, režisore, montāžiste – Krista Burāne, galvenais operators –Valdis Celmiņš, mākslinieks animators – Toms Burāns, leļļu mākslinieks – Mārtiņš Rozenfelds, komponists – Reinis Sējāns VFS Films 2017 | |
 Kadrs no filmas „Pasaka par tukšo telpu”. Režisore Krista Burāne 2017 Kadrā redzama Andra Freiberga scenogrāfija Tenesija Viljamsa lugas „Stikla zvērnīca” iestudējumam Liepājas teātrī, 1969 | |
| Režisore Krista Burāne savai triloģijai par mīlestību, vientulību un nāvi izvēlējusies trīs Latvijas kultūrai nozīmīgas personības. Ar mīlestību viņa saistījusi režisoru Oļģertu Kroderu filmā „Piektais Hamlets” (2009), ar vientulību – režisori Māru Ķimeli filmā „Māra” (2014), bet noslēdzošo stāstu uzticējusi scenogrāfam Andrim Freibergam filmā „Pasaka par tukšo telpu” (2017). „Kopā būšana ar šīm personībām deva iespēju meklēt atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem,” saka režisore.1 „Pasakā par tukšo telpu” tiek kārtu kārtām jauktas trīs norises, trīs kustības ātrumi, paturot prātā režisorisko virsvēstījumu par nāvi. Vienu plānu – pašportretu – inscenē pats Freibergs, izmantojot Latvijas Nacionālās operas skatuves tehnisko aprīkojumu un personālu. Otrais plāns ir saistīts ar fizisko laiku, kurā filma tapusi un kas ir piepildīts ar scenogrāfijas izstādēm, pedagoģisko darbību Latvijas Mākslas akadēmijā un rūpēm par Freibergu ģimenes kapavietu Rīgas Meža kopos. Bet trešajā plānā norisinās mākslinieka dvēseles sapņojums par bērnību, studiju laiku, par skaisto Valentīnu Romanovsku un dēlu Kārli, kas ir satriecoši līdzīgs Freibergam jaunībā. Sapņojuma vizuālo atšķirīgumu nodrošina animācija, kurā par saistvielu vēsturiskajām fotogrāfijām un izrāžu maketiem kalpo zīmējums. Kā jau sapnim piedien, laiks un lietas pārklājas, veidojot jaunu iluzoru telpu. Freiberga stāstījuma autobiogrāfiskos uzliesmojumus režisore uzpotējusi uz anonīmiem maketiem, tādām kā izšautu ložu čaulītēm. Maketu kodi nav jāārda, tie tāpat nav nolasāmi. Kaujas jau sen ir beigušās. Nav ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Sapņotāja loma animācijā uzticēta Freiberga dubultniekam – lellītei, kuras viedā seja un gaišais skatiens ir apvienots ar naktskreklā tērptu bērna rumpīti. Grotesko ķermeni pavada putniņš. Filmas putniņi vairojas, līdz gaisā jau lidinās vesels putnu mākonis. Filma sākas daudzsološi – ar kosmisko sprādzienu. Tas paver skatienam kādu telpu, kurā skatuves strādnieki kārto kulises – melnās pret baltajām. Parterā sēž Freibergs un ar īsām replikām regulē notiekošo. Kad grīda tiek norullēta ar baltu segumu, skatuves meistars Taunis Grūbe piesauc smilšu krāsu. – Taunīt, to smilšu padarīšanu pēc tam, – saka Freibergs. – Neizbēgams pasākums, – piekrīt Taunis. Pašportretā virs skatuves melnās mutes uz titru tablo tiek izgaismots tikai uzraksts „Andris Freibergs”. Lakonisks kā skopa epitāfija. Kristas Burānes filmā par Krodera mīlestību liecināja četri aktieri – Rihards Rudāks, Jānis Makovskis, Ivars Stonins un Ivo Martinsons hamletiskā ietvarā. Par Māras Ķimeles vientulību liecināja scenogrāfijas korifeji Ilmārs Blumbergs, Andris Freibergs, Viktors Jansons un Aija Zariņa, un par kontrapunktu kļuva Gunas Zariņas atveidotais zirgs no Jaunā Rīgas teātra variācijas par Dostojevska romānu „Noziegums un sods”. Bet Freiberga nāve gremdējas anonimitātē; par citām personām, kas nav Andris Freibergs, var uzzināt tikai filmas beigu titros pie pateicībām. Scenogrāfs darbojas tādā kā ēnu valstībā, kas asociēta ar neatšifrētiem muzejiem, turklāt nevis to ekspozīcijām, bet starpstāvokļiem, jurģiem, kad notiek eksponātu pārvietošana no vienas izstādes uz otru. Vienā muzejā sarunājas latviski. Maketus, divos striķos pieturot, lēni slīdina koka kastēs kā zārkus. – Tā kā uz bērēm ielaiž, šausmas, – saka Freibergs. Savukārt Maskavas muzejā – tas neesot Puškina muzejs, tomēr arī cienījams, atrodas „gredzenā” – glabājas divas Freiberga skices – „Žanna d’Arka” un „вторая такая красивая серая”2. Šajā muzejā ir gari, šauri koridori un daudz palīgstrādnieku, kurus kāds džeks3 piespiež iekļauties termiņā. – Man liekas, ka visi nes zārkus, – saka Freibergs. No kāda kakta izbiedēta izsprūk zāles uzraudze. Skaidrs, ka filmēšanas grupa nevar ienāk direktora kabinetā un zūmēt visu, ko vēlas, bet „zemākas kārtas” radījumiem atļauja nav jāprasa. Seko Freiberga darbs ar studentiem. Tiek apgūts Blaumaņa stāsts „Nāves ēnā”, koncentrējoties uz epizodi, kurā vecais Dalda šķiras no dēla. „Ardievu, dēls,” lasa kāda studente. Tīri vizuāli, jēdzieniski, kā no punkta A, kas ir krasts, peldi uz punktu B, kas, gribi negribi, ir nāve. Vienmēr liekas, ka ļoti svarīgi sevi identificēt, kas ar tevi notiktu, kā tu uzvestos, ko tu pārdzīvotu, redzot, ka krasts attālinās, ka no tevis nekas nav atkarīgs, no tavas cilvēciskās būtības; kā tēvs ar dēlu dalās godīgumā un taisnīgumā. Jūsu uzdevums, protams, radīt sajūtu, ka krasts aizvien tālāk un tālāk iet prom, – saka Freibergs. Studenti izskatās gurdeni, miegaini, ķermeniski izļurkāti, kāda meitene sirsnīgi žāvājas. Operators ar apbrīnojamu degsmi tver visas garlaicības izpausmes. Neiet tas Blaumanis, nekādi neiet. Freibergs sapīcis. – Ja nebūs pārdzīvojuma, nebūs telpas. Lasiet piecas reizes to gabalu, dusmas uznāks, kaut kas radīsies. Vai piedzerieties šņabi. Nezinu, vai tevi jānokaitina vai jāizlūdzas, bet mēģini to Blaumani kaut kādā veidā tulkot. „Nāves ēnā” beidzas ar to, ka Freibergs saka priekšā studentei, ko zīmēt uz tāfeles. Studente zīmē, ko liek. Dzīvāka reakcija vērojama, kad notiek gatavošanās izstādei, kaut kādai PQ4. Kamera fokusējas uz kāda studenta5 objektu, kurā savienots šūpulītis ar zārciņu. PQ ekspozīcijas koncepts ir pirmā kursa studentu veikums, tā saucamie mazie uzdevumi, un maģistra6 scenogrāfija „Raudupietei” ar Jaņa Rozentāla simbolisko gleznu „Nāve”. Freiberga meistarības – ne scenogrāfa, ne pedagoga – verificēšana nav Burānes uzdevums. Meistarība ir pašsaprotams dotais lielums. Taču kāda no profesionālās apziņas skaidiņām dažos teikumos tomēr atlec. – Sacerēšanas pamats – to es saucu par cilvēka mērogu, – saka Freibergs, kamēr uz ekrāna animācijā grozās kāds būris. Varētu domāt, ka cilvēciskais tiek mērīts būros. Par būru scenogrāfiju Latvijas teātra vēsturē Freibergs runā filmā „Māra”, bet „Pasakas” uzdevums nav kaut ko skaidrot, tās uzdevums ir apliecināt un pierādīt mirstamību. Te noder kādas kundzes7, Freiberga laikabiedres, teiktais: „Scenogrāfija ir lietišķā māksla. Tikai mēs dabūjām laika nogriezni, kad scenogrāfija iznāca priekšplānā, jo dramaturģija bija aizmugurē un režisūra bija aizmugurē, bet mākslinieki bija priekšā. Tagad mēs esam 21. gadsimtā, un maz kuram būsim interesanti. Tā ir objektīva parādība, attīstība, un te neko nevar teikt.” Burānes filmu vainago inkrustēts dārgakmens no režisora Daiņa Kļavas filmas „Levitācija”. Fragmentam piemīt milzīga jauda un vilkme. Tajā Freiberga dēls Kārlis Freibergs, stāvot līdzās savam cepelīnam, runā par levitāciju: „Paši sapņos esat redzējuši, izjutuši tādu lietu. Un man tas tā ir bijis jau kopš bērnības.” Andris Freibergs uzsver, ka viņa dēls Kārlis bija īpašs. – Jūtīgi cilvēki it kā ir skarbi. Tikai ar vienu virsuzdevumu – būt buferzonai savām emocijām, jušanai. Dzīves jēgu viņš iedeva, – Freibergs piebilst, bet par pārējo klusē. „Pasaka” sāk rotēt uz vietas. Sāk atkārtoties, mest cilpas, stiept laiku garumā, un jau ir pavisam vienalga, kas tas par kārtējo metro, vai tas pilns vai tukšs, – kāda starpība. Grūtsērīgais Karla Orfa / Klaudio Monteverdi Orfejs-Morfejs, kas vienā brīdī ieskanējies, sāk izplesties. Kaut kādas apkārtējo ēnas, zibšņi tumsā, kaut kādas balsis, kaut kādas balvas. Finālā risinās Freiberga ceļš vienatnē, reālajā laikā, nesot rokā jauniegūtās balvas. „Принадлежности погребальные”8, kā par saviem ordeņiem teica slavenā aktrise Faina Raņevska. Freibergs dodas tumsā. Kaut kāda iela, kaut kāda siena, kaut kāds nams. Stāvs kāpiens pa nama trepēm – nē, ne jau lai nomirtu, mirt ir grūti un garlaicīgi, bet gribas domāt – lai sapņotu. – Man tā tukšā telpa ir pilnība. Tā atstāj lielu iztēles iespēju. It kā nedublē dabu. Bet kā tikt līdz viņai, nezinu, – nopūšas Freibergs. „Pasaka par tukšo telpu” ir pārtapusi „Pasakā par nāvi”. Režisore Krista Burāne savu nodomu ir īstenojusi ar uzviju. Tikai kaut kādas šaubas sīc kā uzbāzīgas mušas par režisores uzstādījumu, kurā nāve tiek vienādota ar konkrētu dzīvu cilvēku un no viņa bezgalīgajām „iztēles iespējām” tiek akcentēta tikai viena. Cilvēks var nodzīvot dzīvi, tā arī neuzzinot, kas ir mīlestība, kas ir vientulība. Bet nāve ir neizbēgama, tikai dzīvajam par to, „stingri ņemot”9, nav ko teikt. 1 Auzāne, Ilze. Liela iejūtība un liela spītība. Diena, KDi, 2017, 14. sept. 2 Otra tāda skaista pelēka (krievu val.). 3 Ivars Noviks, scenogrāfs ar pieredzi Krievijas teātros. 4 LMA studentu dalību Prāgas kvadriennālē ’2015 nodrošināja Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa. 5 Rūdolfs Baltiņš. 6 Reinis Dzudzilo. 7 Teātra zinātniece Anaita Oganesjana. 8 Bēru aksesuāri (krievu val.). 9 Kārļa Freiberga iemīļots teiciens. | |
| Atgriezties | |
