studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Iztēles neierobežota telpa Maija Demitere Jauno mediju kultūras centra RIXC organizētā grupas izstāde „Virtualitātes un realitātes” Laikmetīgās mākslas centrs „kim?” 20.10.–28.11.2017.

Brenna Mērfija. „LatticeDomain_Visualize”. Virtuālās realitātes instalācija. 2017 Foto: Kristīne Madjare

Izstāde „Virtualitātes un realitātes” notika Jauno mediju kultūras centra RIXC organizētā mākslas un zinātnes festivāla ietvaros. Tai bija atlasīti 25 pašmāju un ārvalstu mākslinieku darbi, un viņu vidū bija arī trīs jaunās latviešu mākslinieces – Santa France, Gunta Dombrovska un Zane Zelmane. Vai sintētisku / digitālu / imagināru pasauļu un realitāšu radīšanai ir vai nav robežas? Ja ir, tad kādas tās ir vai – kādi ir ierobežojumi? Cilvēka brīnišķīgajai, bezgalīgajai iztēlei tomēr ir ātri sasniedzama galapietura, aiz kuras tālāk – tikai tumšs, biezs mežs, jo pat patiesi vizionārs prāts tomēr ir ierobežots savā tehniskajā varēšanā, pieejamajos materiālos, kultūras un notikumu interpretācijās, ko nosaka katra intelekts un audzināšana. Man šķiet, ka virtuālās realitātes sistēmas cilvēku, no vienas puses, atbrīvo, bet, no otras, reizē arī ierobežo. Piecu mākslinieku grupas The Swan Collective (Vācija) piedāvātajā virtuālajā realitātē „NowForVR” bija redzamas vairākas bezgalīgā melnumā planējošas pusnogruvušas vai, iespējams, līdz galam neuzceltas arhitektoniskas struktūras, kuru sienas klāja (kā vēsta darba apraksts) īstas The Swan Collective gleznas. Digitalizētu materiālu pievienošana virtuāliem objektiem parasti nāk ar savu tehnisko bagāžu, bet šajā gadījumā tā radīja brīnišķīgu faktūru, kas bija ļoti dzīva un baudāma arī tīri vizuāli – pretēji ierasti vienkrāsainajam, spīdīgajam materiālam, ģenerētajam rakstam (paternam) vai krāsu pārejai (gradientam), kas parasti redzama 3D vidē. Piedzīvojot nepārtraukto kustību nereālajā telpā, tas, kas dāvāja šķietamu patvērumu no, manuprāt, baisās vides, bija caur telpas neesošajām sienām tālumā redzamās zvaigznes. Virtuālā skatītāja šķietamais acu augstums brīžiem nonāca prātam neērtā vietā, ikdienas dzīves realitātē pilnīgi neiespējamos vai bezjēdzīgi nepraktiskos stāvokļos – skatītāja redzes telpa (acis, virtuālais, caurspīdīgais ķermenis) ik pa laikam plūda cauri sienām, neredzamās, virtuālās kājas dažbrīd iegrima grīdā. Un, tā kā video plūdums bija vienmērīgs, tas spēcīgi kontrastēja ar ierasto vēlmi apstāties vai vismaz piebremzēt, pirms ieskriet durvju ailā. Piedzīvojot katru no šiem (noteikti ļoti rūpīgi pārdomātajiem) brīžiem, man bija apzināti jāizlemj neaizvērt acis vai neaizlikt priekšā sejai rokas. Zvaigznes The Swan Collective darbā tātad bija pirmais elements, kas paliks mūžam ierakstīts atmiņā, otrs – Žaka Perkonta (Jacques Perconte, Francija) darbs „L’écume nu phare (Haute normandie)”. Kāpēc mani tik ļoti sajūsmināja zvaigznes, man šobrīd pašai ir grūti saprast, bet Žaka Perkonta ģeneratīvo jūru paskaidrot ir daudz vieglāk. Video tātad bija redzama digitāla jūra – tomēr īsti nemaz ne, jo varēja skaidri saskatīt, ka attēls ir datora veidots un tie ir prāta centieni abstraktos krāslaukumos atpazīst pazīstamas, pierastas struktūras, kamēr fonā skan jūras šalkoņa. Šī realitātes kopija, manas apziņas krāpšana sagādāja nepelnīti daudz prieka (nepelnīti, jo jūra ir skarba, auksta; lai būtu pie jūras un sajustu tās piedāvāto ritmisko, visu pārmācošo varu, ir jācīnās – ar kāpām, parasti aso vēju, smiltīm, kuras pēc tam dienām jātīra ārā no ausīm, matiem, kabatām). Lai vai kā – pie galerijas sienas piekārtais simulakrs iekustināja kaudzīti dažādu sajūtu. “HanaHana” – pasaule, ko bija veidojusi Melodija Musē (Mélodie Mousset, Šveice) sadarbībā ar virtuālās realitātes inženieri Naemu Baronu (Naëm Baron, Francija), – ir vistīrākajā veidā saucama par spēli; poētiskais virtuālās realitātes apraksts, šķiet, dzīvo savu paralēlu dzīvi. Šajā mākslas darbā skatītāji viens aiz otra, izmantojot kontroliera pogas, varēja pārvietoties pa ierobežota izmēra vidi un – audzēt rokas: notēmē, nospied pogu un izaudzē roku – no zemes, no ūdens, uz akmens, citas rokas galā, citas rokas sānā; tas arī apmēram viss. Virtuālajā ainavā uz debesīm tiecās simtiem dažādu toņu paceltu roku, it kā kāpjot cita citai pāri, veidojot tiltus vai kokus, bet tā arī nekad līdz galam nespējot pārvarēt savu iesprostoto esību šajā virtuālajā šķīstītavā. Brenna Mērfija (Brenna Murphy, ASV) savā darbā “LatticeDomain_Visualize” bija apvienojusi virtuālo un reālo pasauli (skan iespaidīgāk, nekā būtu vajadzīgs – cauri VR brillēm bija redzama grīda, kas veidota līdzīgā vizuālā estētikā kā digitālais darbs). Ārprātīgās psihedēliskās krāsas un kustība lika aizdomāties par Bābeles torni (struktūra, kas tiecas debesīs), bet viss, ko es sajutu, bija slikta dūša un momentānas galvassāpes (virtual reality sickness, vēsta internets, ir ļoti bieži sastopams VR briļļu lietošanas blakusefekts, kas rodas no mākslīgās kustības acu priekšā un prāta nespējas vienlaikus apstrādāt dažādos konfliktējošos informācijas slāņus). Pirms sākt rakstīt, nogaidīju gandrīz nedēļu, pārdomājot pieredzēto, lai manas ķermeniskās sajūtas neaizēnotu mākslas vērtējumu. Tagad atmiņās izstāde arvien vairāk sāk atgādināt kādu īpaši neveiksmīgu ceļojumu ar prāmi. Pieņemot, ka pēc dažiem gadiem VR sistēmas būs attīstījušās tādā līmenī, ka galerijas telpā vairs nebūs jāmokās ar saspiestu degunu, izjauktiem matiem un jūras slimību, jājautā – kādi tad ir nākotnes mākslas un cilvēka iztēles izaicinājumi? Kā varētu veidoties mākslas radīšanas struktūra? Ja šobrīd mediju mākslas vidē priekšrocības iegūst tie, kam pieejama labāka (pārsvarā arī – dārgāka) tehnika un programmatūra, vai tālākajā attīstībā ieguvēji būs tie, kam būs radošāki un prasmīgāki tehniskie palīgi? Un vēl viens jautājums pārdomām – kā nākotnē izskatīsies virtuālās mākslas galerija? Rindās sakārtas brilles un austiņas? Vai varbūt katram pietiks ar savām brillēm un austiņām savās mājās, lai nonāktu jebkurā mākslinieka, programmētāja (valsts vai tūrisma iestādes) veidotā vidē?

Atgriezties