VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas ideja un jaunā humanitārā izglītība Prof. Dr. art. Andris Teikmanis | |
| Bij mūža gaita tikai pusē spēta, Kad atģidos es mežā, tumsas tītā, Jo taisnā taka bija pazaudēta. Dante Aligjēri „Dievišķā komēdija”1 | |
 Andra Rubeņa sarakstītās grāmatas Foto: 22/04 | |
| Savu pērn izdoto monogrāfiju „Mākslinieka cerību un domu pasaule renesanses laikmetā” Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Dr. phil. Andris Rubenis (08.04.1951.–03.10.2017.) sāka ar Dantes „Dievišķās komēdijas” ievada vārdiem, raksturodams renesanses „ielejas pasaules” un vienlaikus ceļa meklējumu sajūtu. Šīs rindas par tumšajā mežā pazaudēto taku pat ļoti precīzi raksturo arī humanitāro zinātņu stāvokli Latvijā tolaik, kad jaunais filozofs Andris Rubenis 1988. gadā uzsāka pasniedzēja gaitas Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Tas bija politisko pārmaiņu un nācijas atdzimšanas cerību laiks. Andris Rubenis aktīvi iesaistījās atmodas norisēs, vadīja LMA Tautas Frontes nodaļu, pārstāvēja to Latvijas Tautas frontes (LTF) 1. un 2. kongresā un bija LTF Ētikas un apziņas brīvības komitejas, kas 1989. gada maijā sarīkoja konferenci „Gars dara dzīvu...”, priekšsēdētājs. Līdz ar pārmaiņām un nācijas atdzimšanas un neatkarības atguves centieniem 80. un 90. gadu miju iezīmēja nepieciešamība izveidot jaunu humanitāro zinātņu un izglītības kodolu. Andris Rubenis to apzinājās kā izšķirošu uzdevumu modernas nācijas veidošanai. Taču šādu jaunu zināšanu kodolu nebija iespējams izveidot, tikai atsakoties no marksisma-ļeņinisma dogmatiskā ietvara; latviešu nācijai bija jārada jauns humanitāro zināšanu kopums, kas apvienotu hrestomātiskas zināšanas, aktuālo kultūras norišu interpretācijas un universālu kopsakarību skatījumu. Savu redzējumu Andris Rubenis iedzīvināja lekcijās, liekot pamatu visaptverošam humanitāro zināšanu kopumam Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, un savās grāmatās, izveidojot priekšnoteikumus vienotam un sintezējošam kultūras vēstures norišu kopskatam. Andra Rubeņa darbi – „Ētika. Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika”, „Ētika. Rietumu baznīctēvu antropoloģija un ētika”, „Ētika. Kristīgās antropoloģijas un ētikas veidošanās”, „Senās Romas kultūra”, „Viduslaiku kultūra Eiropā”, „Renesanses filosofiski maģiskais reālisms”, „Absolūtisma un apgaismības laikmeta kultūra”, „Baroks un klasicisms” – šobrīd veido mūsu kultūras un ideju vēstures zināšanu kodolu latviešu valodā. 2015. gadā Andris Rubenis ar monogrāfiju „Mākslas vēstures teorijas vēsture”2 aizsāka jaunu ieskatu kultūras un mākslas saskarē un mijiedarbē. To turpināja monogrāfijas, kuru mērķis bija veidot sintezējošu kultūras un mākslas norišu attīstības redzējumu – „Mākslinieka cerību un domu pasaule renesanses laikmetā: tēlotājmāksla, arhitektūra, literatūra, poēzija, mūzika” (2016) un „Baroks un klasicisms. Laikmeta teorētiķu un mākslinieku redzējums”3 (2017), un šīgada rudenī šo monogrāfiju sēriju vainagoja „Mākslas vēstures priekšvēsture”4. Katra no pēdējām četrām monogrāfijām mākslas idejas meklējumu un laikmeta attiecības aplūko atšķirīgā griezumā, tomēr tās vieno kopējā intence iezīmēt universālu, vispārināti sintezējošu mākslas idejas skatījumu attiecīgā laikmeta priekšstatu kopumā. Kā visuzskatāmāko šādas pieejas piemēru var minēt monogrāfiju „Mākslas vēstures teorijas vēsture”, kurā Andris Rubenis aplūko mākslas vēstures attīstību nevis kā mākslas vēstures vēsturi un arī ne kā mākslas teorijas vēsturi, bet gan kā mākslas idejas vēsturi. Vēlme uzsvērt tieši pēdējo noteica ne vien interpretācijas stratēģiju, sintezējot aplūkoto pētnieku dažādos tekstos izsvaidītos teorijas fragmentus, bet arī pašu interpretējamo autoru atlasi. Ārpus monogrāfijas ietvariem ir palikuši mākslas un kultūras telpas teorijā nozīmīgi spēlētāji, kuriem māksla kalpojusi vien kā instruments citu teoriju vai ideoloģisko doktrīnu ilustrācijai vai ārpusmākslas mērķu īstenošanai. Savukārt „Mākslas vēstures teorijas vēstures” otrajā daļā „Mākslas darba filosofiskās interpretācijas” ir iekļauti ne vien mākslas vēsturnieki, bet arī citi 20. gadsimta domātāji, kas ir devuši savu artavu mākslas idejas formulēšanai. „Mākslinieka cerību un domu pasaule renesanses laikmetā” pievērsās mākslas jautājumu lokam konceptuāli līdzīgā un tomēr nedaudz atšķirīgā griezumā. Renesanses mākslinieku idejas tiek aplūkotas, tās sasaistot ar laikmeta domātāju un literātu tekstos konstruēto jauno renesanses „ielejas pasauli”. Andris Rubenis ar šo monogrāfiju bija iecerējis padarīt „mūsdienu lasītājam tuvāku mākslinieku iekšējās pasaules pašu būtiskāko domu apkopojumu, lai saprastu viņu motivācijas, ilgas un cerības ideālus un meklējumus”. „Baroks un klasicisms. Laikmeta teorētiķu un mākslinieku redzējums” ir konceptuāli vēl sarežģītāks darbs, jo tajā mākslinieku sintezētie mākslas uzskati tiek saattiecināti ar vēlākos gadsimtos sniegtajām mākslas teoriju interpretācijām. Vienlaikus klasicisma ietvaros tiek saattiecinātas ne tikai klasicisma teorijas un estētikas interpretācijas, bet arī mākslas un literatūras teorijas, vai, precīzāk, idejas. Savukārt „Mākslas vēstures priekšvēsturi” varētu raksturot kā uzmanīgu tuvošanos ne tik daudz mākslas vēstures kā zinātņu nozares tapšanai, cik pašas mākslas identificēšanas centieniem. Pieņemot, ka jebkuras zinātņu nozares specifiku nosaka pētījumu objekta identifikācija, „Mākslas vēstures priekšvēsture” ir delikāts mēģinājums iezīmēt mākslas jēdziena aprises domātāju, pētnieku, laikmetu, institūciju un procesu veidotajos ietvaros, vienlaikus ļaujot uzlūkot mākslu arī kā daļu no Rietumu civilizācijas ontoģenēzes. Fragmentēto un šauri specializēto zināšanu laikmetā, kad tiek kritiski pārskatīts viss Eiropas kultūras mantojums un to veidojošās vērtības, Andris Rubenis iemiesoja renesanses laikmeta cilvēka ticību universālām zināšanām un kultūras un mākslas vērtībai cilvēces tapšanā. | |
1 Rubenis, Andris. Mākslinieka cerību un domu pasaule renesanses laikmetā: tēlotājmāksla, arhitektūra, literatūra, poēzija, mūzika. Rīga: Autorizdevums, 2016, 12. lpp. Izmantots citāts no: Dante Aligjēri. Dievišķā komēdija. Tulk. Valdis Bisenieks. Rīga: Vaidelote, 1994. 2 Rubenis, Andris. Mākslas vēstures teorijas vēsture. XIX gs. 90. gadi – XX gs. 90. gadi. Rīga: Autorizdevums, 2015. 3 Rubenis, Andris. Baroks un klasicisms. Laikmeta teorētiķu un mākslinieku redzējums. Rīga: Autorizdevums, 2017. 4 Rubenis, Andris. Mākslas vēstures priekšvēsture. Rīga: Autorizdevums, 2017. | |
 Andris Rubenis Parīzē 2017. gada ziemā Foto: no ģimenes arhīva | |
| Atgriezties | |
