VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| „Pis viņu zirgs!” Inga Bunkše | |
| Mākslinieks Aivars Īzaks. Kas viņš ir? Tie, kuri piedzīvojuši 70. gadus, atcerēsies žurnālā „Māksla” publicēto gleznu „Pašportrets laikā Anrī Matisa darbnīcā”, kas 1974. gadā bija izstādīta Jauno gleznotāju izstādē Valsts mākslas muzejā. Andrejs Ģērmanis, rakstot par izstādi, Īzaka darbu toreiz nosauc par efektīgu, tādu, kurš atklāj „autora individuālā pasaules redzējuma būtību”1. Arī tad, ja Aivars Īzaks neko citu nebūtu radījis, šī glezna, izturot laika pārbaudi, ieņemtu stabilu vietu Latvijas mākslas vēsturē, tāpat kā šai pašā periodā radītais Aleksandra Stankeviča audekls „Durvis” (1971) vai Jāņa Oša „Sauciens” (1974). Vispirms jau vairāku plānu apvienojums vienā kompozīcijā gleznotājam sniedza ne vien lielu brīvību, bet prasīja arī milzīgu uzdrošināšanos. Izteiksmīgā formas izjūta, līniju plūdums, plastika, ritms, tīrās krāsas, nosacīti reālistiskais portrets un blakus tam – atsacīšanās no dziļuma un apjoma darbam piešķīra apvaldītu dinamiku un uz pretmetiem balstītu spriegumu. Otrkārt, tā bija neslēpta vēlme sabalsoties ar Rietumu kultūru, centieni iezīmēt savu vietu pasaules mākslas kontekstā. Ja Stankeviča un Oša darbos to oficiāli varēja klasificēt kā pretstatus starp „padomju humānismu” un „kapitālisma naudas varu, mietpilsonību un karu”, tad Īzaka darbā šī līdzībās maskētā plīvura nebija – glezna atsedza daudz personīgākus, intīmākus aspektus pārdomām par mākslinieka vietu pasaulē. Ar Aivara Īzaka paaudzei raksturīgo okupācijas varas un tās liekulīgās morāles noliegšanu un brīvības alkām katrs tika galā citādi. Īzāka uztvere bija asa, viņa joki un asprātības vēl tagad klīst kā leģendas. Cilvēkus interesē tikai „galds, pods un gulta,” viņš mēdzis teikt. Pirms dažiem gadiem es ieinteresējos par Aivara Īzaka daiļradi. Mākslinieku savienības kolekcijā glabājās jau minētais „Laika pašportrets”, Turaidas muzejrezervāta kolekcijā vēl divi darbi. Izdevās atrast īsas ziņas 1981. gada izstādes „Siguldas novada mākslinieku darbi” katalogā2 – Aivars Īzaks bija viens no pieciem izstādes dalībniekiem. Un viss. Kur palicis mākslinieks, kurš tik strauji un spoži iekaroja Latvijas mākslas skatuvi? Bezkompromisa cīņa ar pastāvošo varu, kā man toreiz gribējās domāt; aplamā virzienā aizgājusi dzīve, rakstura īpatnības un veselības problēmas, kā teiktu tagad, mākslinieku bija salauzušas – pārmērīgi alkohola lietošanas uzplūdi tika uztverti kā pašsaprotama pasīvā protesta forma. Toreiz izpēte beidzās mākslinieka darbu un informācijas trūkuma dēļ. Kurā virzienā turpināt meklējumus – piķis viņu zin’! Te prātā uzausa Aivara Īzaka pārfrāzētais šī teiciena variants – „pis viņu zirgs!”. Nerātnais zobgalības asniņš norādīja ceļu turpmākiem meklējumiem – laikabiedri. Tā sarunās ar Elizabeti Meņģeli, Dagmāru un Valdi Villerušiem, Robertu Muzi, kuri Aivaru Īzaku dēvē par sava laika leģendu, veidojās viņa portrets. Tomēr galveno impulsu deva vēl kāds notikums. Pirms dažiem mēnešiem man piezvanīja jauna dāma un lūdza apskatīties vairākus desmitus mākslas darbu, kas nonākuši viņas īpašumā pēc vecmāmiņas nāves. Darbus esot gleznojis vecmāmiņas brālis Aivars Īzaks – vai es par tādu mākslinieku esot dzirdējusi? Tā manās rokās nonāca Aivara Īzaka darbi, kas rosināja turpināt meklējumus. Šādi atradumi vienmēr sniedz gandarījumu pētniekam un ir nozīmīgi Latvijas kultūrtelpai. Daļa no gandrīz 100 gleznojumiem ir studiju uzdevumi, bet pārējie sniedz iespēju iepazīt Aivara Īzaka daiļrades attīstību, ļaujot paplašināt padomju perioda mākslas jēdzienu un atrodot tajā vietu piemirsta mākslinieka personībai. „Visi ģēniji dzimuši aprīlī” Aivars Īzaks piedzima 1938. gada 28. aprīlī Daugavpilī, kur viņa tēvs Kārlis Īzaks dienēja 1. Jātnieku pulkā kā veterinārārsts3. Māte Marta jau auklēja Aivara vecāko māsu Maldu. Mātei piemita iedzimta inteliģence, viņa bija studējusi filozofiju un par savas dzīves svarīgāko uzdevumu uzskatīja bērnu izglītošanu. Tam viņa nežēloja ne laiku, ne spēkus, lasīja bērniem padomju gados aizliegto, bet sev tuvo Friča Bārdas, Kārļa Skalbes, Jāņa Poruka, Veronikas Strēlertes dzeju, skolas gados iepazīstināja viņus ar Gētes un Nīčes idejām.4 „Tā bija inteliģenta ģimene, garīgums bērniem bija ieaudzināts,” atceras Aivara skolasbiedrene, arhitekte Elizabete Meņģele. Aivars ļoti lepojās ar savu tēvu, draugiem vienmēr uzsverot, ka viņš dienējis Latvijas armijā. Ģimenē tas bija pašsaprotams un vārdos skaļi nedeklarējams patriotisms. | |
 Aivars Īzaks un Elizabete Meņģele 1962. gada Ziemassvētkos Foto: no ģimenes arhīva | |
| Dagmāra Villeruša: „Aktīvas nacionālisma izpausmes mums, jaunajiem, nebija prātā. Bet mēs zinājām, ka esam latvieši, zinājām, kas mūs vieno, runāt par to nevarēja, bet, paskatoties acīs, sapratāmies.” Aivaram bērnībā bija astma. Roberts Muzis atceras Īzaka paša stāstīto. Bērnībā, spēlējoties stallī, viņš reiz nejauši ticis ieslēgts steliņģī, kurā tēvs dezinficējis zirgus. Zirgiem galvas bijušas ārā, bet mazias Aivars saelpojies gāzi un sākusies nepatīkamā kaite. Slimības dēļ ārsti ieteica mainīt apstākļus, izvēloties dzīvesvietu, kas atrodas augstāk virs jūras līmeņa, ar sausāku gaisu, un Īzaki pārcēlās uz Siguldu. Tēvs pēc kara sāka strādāt Siguldas rajona izpildkomitejā par galveno veterinārārstu, māte iegādājās govi un piemājas dārzā audzēja kartupeļus, burkānus un bietes – ārsti mazajam slimniekam bija ieteikuši veselīgu pārtiku, un māte, dēlu lolojot, sevi nesaudzēja. Astmas lēkmes bija smagas, un, kad citas zāles nelīdzēja, tēvs deva ieelpot ēteri, kuru izmantoja anestēzijā. Zēns atguva elpu un uz mirkli izjuta eiforisku atvieglojumu. Pamazām tas kļuva par pieradumu. Ēteri, pirms to sāka pielietot anestezioloģijā, izmantoja izpriecām – apreibinoties cilvēki zaudēja paškontroli un ļāvās vaļībām, bet tas, tāpat kā citas narkotiskās vielas, radīja atkarību. Iespējams, ka tieši tas kļuva par cēloni Aivara Īzaka vēlākajai atkarībai no alkohola. Dzīve Siguldā sniedza arī savas priekšrocības. Ārsti ieteica sportot, un Aivars jau skolas laikā sāka nodarboties ar kalnu slēpošanu, sasniedzot ievērojamus rezultātus. Viņš kļuva par Latvijas čempionu slalomā junioru klasē, pēc Siguldas 1. vidusskolas beigšanas 1957. gadā tika iekļauts Latvijas PSR slēpošanas izlasē un sacensībās izbraukāja Kaukāza kalnus. No 1960. līdz 1962. gadam viņš strādāja par kalnu slēpošanas treneri Latvijas Valsts universitātes komandā. Aizraujošs, panākumiem piepildīts laiks, tomēr tā bija nodarbe ķermenim. Sirds un prāts ilgojās pēc kā cita. Iespējams, vecāki mudināja apgūt kādu arodu, iespējams māsas aizrautība ar mūziku, kas pārtapa profesijā, rosināja pievērsties mākslai. Gleznot Aivaram patika, bet, lai iestātos akadēmijā, prasmju bija par maz. Mākslas harisma Ar kalnu slēpošanu tolaik nodarbojās retais. Bet 60. gadu vidū, tā, tāpat kā citas no brīvās pasaules nākušās modes lietas, aizrāva arī padomju cilvēkus. Uzvilkt slēpošanas kostīmu, piesprādzēt slēpes, uzlikt saulesbrilles un pagozēties kalna galā – tam piemita rietumniecisks šarms. Bet ar to vien nepietika, gribējās apgūt arī laišanos lejup. Slēpošana Aivaru saveda kopā ar jauno, harismātisko gleznotāju Induli Zariņu. Viņš meklēja treneri, sāka braukt uz Siguldu mācīties slēpot un, sapratis, ka Aivaru interesē māksla, pretī nosolījās iemācīt viņu zīmēt un gleznot. Pie Aivara uz Siguldu brauca arī Edgars Iltners, Aleksandrs Stankevičs, Eduards Kalniņš. „Viņi bija kā traki uz slēpošanu,” atceras Roberts Muzis. Ar Induli Zariņu Aivaru saistīja arī interese par literatūru, abi mainījās grāmatām, Indulis viņam deva lasīt franču, krievu dzejnieku darbus, mākslas grāmatas, un pēc tam abi varēja tās stundām ilgi pārrunāt. Indulim Zariņam patika joki un asprātības, kas reizēm varēja būt arī visai negantas. Viņš izmeta kādu dzēlību un tad caur pieri lūkojās sarunu biedrā – ja tas apmulsa vai pat apvainojās, tad līdzvērtīga saruna tālāk neraisījās. Bet, ja sekoja tikpat zobgalīga atbilde, tad Zariņa acis iezibsnījās, viņš laimīgi iesmējās un turpmākā vārdu apmaiņa dzirkstīja kā smalks šampanietis. Īzaka asais prāts, apķērība un izlasīto grāmatu bagāža uz jokiem ļāva reaģēt veikli un trāpīgi. Zariņš bija atradis lielisku pretspēlētāju, bet Īzaks – cilvēkus un vidi, kas viņu vilināja un ievilka. Tā raisījās abu draudzība. Aivars sāka apmeklēt zīmēšanas un gleznošanas nodarbības Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas 11. klasē. Indulis Zariņš mācīja gleznošanu, Vasilijs Šelkovs zīmēšanu – tā bija laba skola. Īzaks bija sešus gadus vecāks par pārējiem skolēniem – 11 meitenēm un četriem puišiem – un īpaši ar viņiem nebiedrojās, bet „starpbrīžos kopā ar Zariņu uzpīpēja”.5 Kāda meitene gan piesaistīja viņa uzmanību – stāvot visiem aizmugurē un gleznojot uzstādījumus, viņš ieskatījās Elizabetes Meņģeles pakausī. „Klases puikas bija kā „zāģis”, apsmēja un izdomāja iesaukas, bet Aivars bija asprātīgs, sirsnīgs,” atminas Elizabete. Pamazām sākās abu draudzība, kas ilga piecus gadus. Aivars bieži izmaksājis pusdienas un vakariņas restorānos, bet uz Elizabetes jautājumu, kur viņš ņem naudu, smiedamies atbildējis: „Pirms iepazīšanās ar tevi es biju sakrājis naudu motociklam, un, redz, tagad tā noder.” „No sapņa par motociklu viņš atteicās ar tādu vieglumu, ka, šķiet, nekas nebija svarīgāks kā izklaide ar mīļoto meiteni.”6 | |
 Aivars Īzaks uz LMA terases jumta 60. gadu vidus Foto: no ģimenes arhīva | |
| Elizabete bija augusi inteliģentā ģimenē. Viņas tēvs, tiltu un elektrostaciju būvinženieris ar Latvijas brīvvalsts universitātes diplomu, meitai jubilejās vienmēr dāvinājis grāmatas, stingri piekodinot – neesiet tendēti uz mantu, jo to var pazaudēt, vērtība ir jūsu zināšanas. Meitene bija satikusi cilvēku ar līdzīgiem uzskatiem, viņu saistīja Aivara nesavtība, bet galvenokārt – bagātā garīgā pasaule. Viņi abi bija daudz lasījuši un aizrautīgi pārsprieda Hamsuna un Moruā, Turgeņeva un Gogoļa darbus, no kuriem Aivars mēdza skaitīt garus fragmentus no galvas. Elizabetei sirdī aizķēries citāts no Aivara rakstītās mīlestības vēstules: „Pogu lējējs neizkausēja Pēru Gintu pogās tikai tāpēc, ka viņš bija mīlējis...” Maija Silmale Tāpat kā Aivaru, arī viņa māsu Maldu neinteresēja naudas pelnīšana. Tomēr viņas nodarbošanās bija mērķtiecīga – viņas pasaule un aicinājums bija mūzika. Pēc konservatorijas beigšanas Malda mācīja mūzikas teoriju Siguldas mūzikas skolā un laikrakstos rakstīja par mūziķiem un mūziku; viņas zināšanas un pieredze vēlāk pārtapa vairākās grāmatās. „Viņa bija sirds cilvēks ar pilnīgi tīru dvēseli, bez vājībām, bez materiālās pasaules vilinājumiem,” tā Maldu atceras Elizabete. Kad Malda 60. gadu sākumā iepazinās ar savu nākamo vīru Pēteri, viņu ģimenē ienāca arī Pētera māsa tulkotāja Maija Silmale. Par „franču grupu” dēvētās draugu kopas dvēsele Maldas inteliģentās ģimenes rāmajā plūdumā aizrautīgi un brāzmaini ienesa Eiropas humānisma idejas7. Maija un viņas domubiedri bija „kā bāka tiem, kuri nāks pēc viņa, jo viņš stāv pāri šim laikmetam, pāri barbarismam, necilvēcībai, ļaunumam”. Franču valodas zināšanas un interese par Rietumu literatūru bija iemesls izsūtījumam uz Sibīriju, kuru Staļina nāve no desmit piespriestajiem gadiem saīsināja līdz pieciem. Izsūtījums nebija salauzis Maijas iekšējo brīvību. „Viņa centās izvairīties no satikšanās ar svešiem cilvēkiem, bet es nekad nejutu, ka viņa baidītos no režīma,” atceras Malda. Maija nerunāja par politiku, viņu interesēja cilvēciskās pamatvērtības un kultūra kā to tiešākā atsedzēja. Brīvā Francija, uz kuras robežstaba revolūcijas laikā esot bijis uzraksts „Quiconque passer la frontière est homme libre” – „Ikviens, kurš pāriet robežu, ir brīvs cilvēks” – vilināja un dedzināja. „Es varētu aizrāpot uz Parīzi, ja man neļautu iet kājām,” teikusi Maija.8 60. gadu vidū viņa saņēma toreizējā Francijas premjerministra, vēlākā prezidenta, Žorža Pompidū parakstītu aicinājumu ciemoties Parīzē, taču padomju varas iestādes to neakceptēja. Šajā režīmā arī rāpošana brīvības virzienā bija aizliegta. Atlika tikai lasīt informācijas druskas no padomju un neregulāri piesūtītās franču preses par izstādēm, izrādēm, koncertiem. Maija klausījās Bēlas Bartoka, Paula Hindemita, Olivjē Mesiāna kompozīcijas, jūsmoja par franču jaunāko dzeju. „Viņa rādīja mums žurnālus un stāstīja par jaunākajiem virzieniem mākslā. Viņu īpaši aizrāva abstrakcionisms,” atceras Elizabete Meņģele. Maija šajā glezniecības valodā, iespējams, saskatīja „garīgās spriedzes un intensitātes izpausmi”, uzvaru pār materiālu, par ko rakstīja franču dzejnieks un esejists Pols Valerī.9 Kādēļ tik daudz stāstu par Maiju Silmali? Neapšaubāmi arī Aivars smēlās no Maijas aizrautības, tikai viņam franču kultūras iespaids izpaudās nevis glezniecībā, bet, iespējams, personiskajā brīvībā, bezaizspriedumu uzskatos, vēlmē ikdienišķas lietas pacelt estētiskos augstumos. Akadēmija Gads „rozīšos” bija labs tramplīns turpmākajām studijām akadēmijā. Lai gan Aivara atzīmes iestājeksāmenos nebija spožas10, gleznotājos viņu uzņēma. Nostrādāja rabfaka11 faktors – tos, kuriem bija vismaz divu gadus darba stāžs un sekmīgas iestājeksāmenu atzīmes, uzņēma pirmos, tikai pēc tam, iegūto ballu secībā, – pārējos. Īzakam gan tā nebija iekšējā nepieciešamība, „nebija nekas, kas viņu saistītu profesijas izvēlē”12 – viņam gleznošana drīzāk bija patīkama nodarbe, iespēja būt starp interesantiem cilvēkiem. „Aivars bija domātājs, bet nebija „ķerts” uz mākslu.”13 Togad, 1962. gadā, akadēmijā darbu sāka arī Indulis Zariņš, kļūstot par Glezniecības nodaļas vecāko pasniedzēju. „Mēs bijām Zariņa klase vēl no „rozīšiem”, viņš mūs visus 15 bīdīja. Un mākslinieciskās dzīves centrā bija Aivars,” atceras Dagmāra Villeruša, kura iestājās Pedagoģijas nodaļā. Viņam akadēmijā izveidojās draugu loks, kopā turējās Roberts Muzis, Valdis un Dagmāra Villeruši, Aija Jurjāne (toreiz Zīle). | |
 Aivars Īzaks. „Pašportrets”. Audekls, eļļa. 56 × 53,5 cm. 1977 Privātā īpašumā | |
| Nodarbības Aivars apmeklēja cītīgi. Ja pārējie, kuriem bagāžā bija septiņu gadu pieredze „rozīšos”, varēja atļauties kādu stundu nokavēt, tad viņam ne zīmēšana, ne gleznošana nenācās viegli. Pasniedzēju Induļa Zariņa, Konrāda Ubāna, Nikolaja Breikša vadībā Īzaks veiksmīgi apguva kompozīciju un krāsu mācību, tikai cilvēka figūra īsti nepadevās. Bet arī ar to, mērķtiecīgi strādājot, viņš tika galā. Mākslas studentu atbalstīja ģimene, un viņš pret to izturējās atbildīgi. Stipendija bija neliela, sākumā 22, vēlāk 33 rubļi, tāpēc māte un māsa nolēma, ka visu naudu, ko saņems par kolhozam nodoto pienu, dos Aivaram uz Rīgu. Savukārt Robertam Muzim mamma uz akadēmiju līdzi deva ar speķi un kraukšķīgiem liesuma gabaliņiem salipinātas maizes šķēles. Roberts starpbrīdī riecienu pārlauza uz pusēm, un abi ar Aivaru to gaitenī pie gleznotavas durvīm notiesāja. „Akadēmijai mani izlaida cauri Jankas 14 maizītes un mātes govs,” teicis Īzaks. 1964. gadā, pēc otrā kursa, Aivars vasaras prakses laikā devās uz Ļeņingradu. Tikšanās ar pasaules glezniecības šedevriem aizrāva un deva nenovērtējamu pieredzi. Jau nākamajā vasarā viņi uz Ermitāžu aizbrauca kopā ar Elizabeti. Sabiedrības mīlulis Visur, kur vien Īzaks parādījās, viņš uzreiz kļuva par sabiedrības mīluli. Daudz jokoja, bet necentās sevi izcelt, mētāja asprātības, bet nekad nestrīdējās. Viņam piemita īpaša spēja apburt sievietes, šarms un galantums, bet viņš nebija brunču mednieks, uz viņu “varēja paļauties kā uz draugu”, atminas Dagmāra Villeruša. Aivars rūpējās par savu izskatu, pie spoguļa vienmēr sakārtoja uzacis, bārdu. Viņa tīrības un kārtības mīlestība gan reizēm izpaudās pavisam negaidītā veidā. „Viņš vienmēr bija baltā kreklā, kuru, ja tas bija savalkājies, apgrieza uz otru pusi. Vai praksē pa nakti kājas tina plastmasas kulītēs, lai palagi nenosmērējas. Istabiņas biedri gan protestēja, jo maisiņi čaukstēja,” smejoties atceras Valdis Villerušs. Kursabiedri bieži tikās pie Īzaka Miera ielā, istabā, kuru viņam bija atvēlējis slēpošanas treneris un novadnieks Andis Korde, kurš daudz laika pavadīja sacensībās plašajā Padomju Savienībā un bija priecīgs, ka kāds pieskatīja dzīvokli. Topošie mākslinieki bija bieži viesi Lietišķās mākslas vidusskolas kopmītnēs Lāčplēša ielā 55. Tur varēja gan pasēdēt pie kamīna, gan pārnakšņot, ja gadījās aizrunāties līdz vēlākai stundai. Pagrabstāvā bija telpa ar galdu un krēsliem, uz kuru atzveltnēm Jānis Pipurs15 bija uzgleznojis „zelta kaķus”. Tā iegājās teiciens „Ejam uz kaķi!”. „Skapī” radošās problēmas apsprieda Aleksandrs Stankevičs, Vilis Ozols, Gunārs Cilītis, Henrijs Klēbahs, iegriezties mēdza cienījamie profesori Leo Svemps un Eduards Kalniņš. Tas pievilināja arī jaunos. „Turp sākām iet jau pirmajā kursā,” atceras Roberts Muzis. Tolaik vēl arhitekta Arnolda Krastiņa (1902–1971) veidotā interjera (1959) zaļo mēbeļu un paklāja dēļ bāru mēdza saukt par „Zaļo”16. Tad telpas pārbūvēja. Pēc arhitekta Jura Pētersona ieceres tās ieguva dārgu, bet mazliet vulgāru17, bāra funkcijām atbilstošu interjeru. Mākslinieks Aleksandrs Stankevičs izveidoja sienas dekorus, medaļas ar Rīgas tematiku, un jau no pirmajām dienām (1966) „Skapis” sevī ierāva daudzus jo daudzus māksliniekus. Īzaks visur bija centrā, un visur klātesošs bija alkohols. „Aivars nevis dzīvoja, bet svinēja dzīvi. [..] Man ar manu puritānisko audzināšanu tā bija romantika, Aivaram – bīstama ikdiena,” atceras Elizabete Meņģele. Diplomdarbs Tolaik Padomju Savienībā bija tikai divas mākslas akadēmijas ar sešu gadu mācību programmu – Rīgā un Tbilisi; pārējie bija institūti ar piecu gadu kursu. 1966. gadā prorektors Georgs Kruglovs izlēma pielīdzināt akadēmijas mācību procesu institūtiem. Aivara Īzaka kurss, tikko uzsācis mācības piektajā kursā, protestēja pret gada „nozagšanu”. Tika rasts kompromiss – jāpabeidz mācību gads un tad var strādāt pie diplomdarba, bet tas jāaizstāv vēl tajā pašā gadā – decembrī18. Taču jau nākamajā gadā par akadēmijas prorektoru kļuva Indulis Zariņš, kurš atjaunoja bijušo studiju programmu. Aivars Īzaks diplomdarbu „Uz starta laipas” aizstāvēja 1967. gada 29. decembrī. Tā vadītājs Eduards Kalniņš rakstīja: „Diplomands, pats aizrautīgs sportists būdams, izvēlējās savam diplomdarbam sporta tēmu. Tomēr ceļš no labi pazīstamas īstenības uz apmierinošu gleznu izrādījās grūts. [..] Viņš cerēja sasniegt spožu, neparastu, no skolas „žņaugiem” atbrīvotu rezultātu bez smaga, mērķtiecīga darba, bez konsekventi izvesta jaunrades procesa, bez loģiska attīstības ceļa. [..] vilināja atkāpe no skolā gūtajām zināšanām, balstoties tikai uz iegribu uz labu laimi. [..] Diplomands vēl pirms sava darba pabeigšanas nāca pie pārliecības par savu pārskatīšanos un mēģināja visiem spēkiem to ievirzīt reālistiskos ietvaros. Zināmā mērā tas viņam izdevās, un diplomdarbs kļuva par pēdējo labāko skolu.”19 | |
 Aivars Īzaks. „Vējaina diena”. Audekls, eļļa. 81 × 77 cm. 1970 Privātā īpašumā | |
| Lai cik draudzīgas bija Aivara Īzaka un viņa „slēpošanas audzēkņu” attiecības, akadēmijā vēl nebija pienācis laiks, kad domāšanā un mākslas darba formā tiktu akceptēti pasaulē aktuālie strāvojumi. Garais cēliens Pēc akadēmijas beigšanas Aivars Īzaks sāka strādāt Mākslas akadēmijas vakara sagatavošanas kursos par pasniedzēju. Tas bija labs karjeras sākums, kam varēja sekot pedagoģiskā darbība gan Mākslas vidusskolā, gan varbūt pat akadēmijas dienas nodaļā. Citi kursabiedri nodibināja ģimenes, Elizabete sāka strādāt pie diplomdarba, un satikties sanāca aizvien retāk un retāk. Aivars katru dienu gāja uz darbu, bet tolaik bija ierasts, ka vakara kursus pavadīja iedzeršana – katrs pedagogs nāca ar savu cienastu un dzeramo. Pāris glāzītes, un Īzaka joki ar laiku kļuva vulgārāki, jēlāki. No vakara kursiem nācās šķirties. Aivars pārvācās dzīvot uz Siguldu pie mātes un māsas un sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju. Viņš labi sapratās ar bērniem, prata tos aizraut radošā darbā. Bet zaļais pūķis neļāva ilgi palikt arī šajā darbā. Maldas alga tad bija vienīgais iztikas avots trīs cilvēku ģimenei. Aivars nekur nestrādāja, reizumis uzgleznoja kādas puķītes un par nelielu naudu pārdeva vai atdāvināja. Un iedzēra. Māte dēlam nekad nepārmeta. Lolotiem bērniem arī viņu vājības tiek akli mīlētas. Aivars patika sievietēm, bet viņš, iespējams, saprata, ka uzņemties atbildību par ģimeni nevar un varbūt pat īsti negrib. Līga Bokaldere, Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas skolotāja, uzņēmīga un enerģiska sieviete, bija gatava aprūpēt Aivaru, pirka viņam pat uzvalkus un kurpes, bet viņš kopdzīvei tā arī nesaņēmās. Savu bērnu Aivaram nebija, un viņš visu mīlestību dāvāja māsasdēlam Arvīdam, kuru bija iesaucis par Cīrulīti. Arvīda pāragrā nāve 25 gadu vecumā viņam bija smags trieciens. Bēdas arvien biežāk tika slīcinātas alkoholā. Aivars Īzaks nomira 1991. gada 27. martā, mēnesi pirms savas 53. dzimšanas dienas. Diagnoze – aknu vēzis. Ķermenis ir kā „sociāli apzinīga gaļa” Laikā, kad Aivars Īzaks beidza akadēmiju, Latvijas mākslā pamazām iezīmējās pārmaiņas. Aizvien biežāk no dzelzs aizkara viņas puses ieplūda informācija par strāvām, kas bija aktuālas pasaulē. Padomju mākslā tās tieši atspoguļoties nevarēja, bet radās jauni ceļi, jauni radoši meklējumi. Skarbo stilu un tam raksturīgo monumentalizāciju, kuras iespaidā tapuši darbi arī Aivaram Īzakam („Ostas strādnieks”, 60. gadu vidus – darbs, kas stilistiski un sižetiski atgādina Induļa Zariņa gleznas “Kāds augstums” (1958) vai “Spāru svētki”(1960): diža darba cilvēka figūra, pacelta augstu virs zemes, Zariņam – jaunceltnē, Īzakam – uz cisternām; skatam atklājas varenās tāles – konkrētais, ikdienišķais tiek vispārināts un tipizēts) pamazām nomainīja poētisks, metaforisks risinājums, saukts par asociatīvo glezniecību, zuda vienotais telpas un laika traktējums, parādījās simultānas kompozīcijas. Cilvēka tēla atveidojumā mākslinieki novērsās no reāla portretējuma reālā vidē un pievērsās filozofiskām tēmām, vispārcilvēcisku problēmu risinājumam. Sižets mākslas tēla uztverē vairs nebija galvenais, tikai palīglīdzeklis. Jaunajām vēsmām atbilst arī Aivara Īzaka darbi – jau pieminētais „Pašportrets laikā Anrī Matisa darbnīcā” un “Barbarisms” (abas 1974). Par pēdējo viņš rakstījis: „Gleznā attēlota cilvēku seju zaudējušu karavīru (iekarotāju) attieksme pret mākslu. Zemteksts varētu būt tāds – ja tā atļaujas izturēties pret priekšmetiem, tad pret dzīviem cilvēkiem var sagaidīt visu.”20 70. gadi bija augstākais punkts Aivara Īzaka daiļradē. No tiem saglabājušās dažas ainavas un darbu fotogrāfijas, kas liecina par formas meklējumiem. Izcils ir 1977. gadā gleznotais pašportrets – mākslinieks ar abām rokām satvēris galvu kā apjukumā, kā sargājoties. Dvēseliskais satraukums dinamiski atdzīvojas fovistiskās krāsās un rada emocionālu spriegumu. Noskaņā šis darbs krasi atšķiras no 60. gadu sākuma pašportretiem, no kuriem skatītājam pretī veras mazliet nedrošs, trausls, bet apņēmīgs jauns cilvēks. Daži 80. gadu darbi liecina par meklējumiem dekoratīvisma un rezignētas nostalģijas („Zēns ar suni”, 1987) virzienā. | |
 Aivars Īzaks. „Pašportrets laikā Anrī Matisa darbnīcā”. Audekls, eļļa. 140 × 133 cm. 1974 LMS kolekcija | |
| Bija vēl kāda pretruna. Aivars Īzaks bija labi apguvis zīmēšanu, tonālās glezniecības pamatprincipus („Ostas skats”, 1970) un prata tos pielietot arī akcentējot krāsas nozīmi („Rudens Gaujas senlejā”, „Zvejnieks”, abi – 80. gadi). Viņam bija ko teikt par savu laikmetu, bet tas visbiežāk kontrastēja ar mākslas valdošo estētisko uzstādījumu, kuru pārstāvēja teju visi viņa draugi. Īzaka raksturs un zināšanas mudināja uz citiem izteiksmes līdzekļiem, kas bija destruktīvāki, labāk atklāja dramatisko pasauli, bet vide, kura viņu bija izvēlējusies, un apgūtie izteiksmes līdzekļi nepieļāva atlaides un nobīdes no mākslas kvalitātes. Indulis Zariņš mēdza teikt, ka pat vārnu var iemācīt zīmēt. Bet vai katrai vārnai tas vajadzīgs? Ja Īzaks nebūtu mācījies akadēmijā, iespējams, viņš aktīvāk meklētu iespējas izpausties neformālā veidā – līdzīgi, kā to dažus gadus vēlāk darīja Andris Grīnbergs, – taču izglītība uzlika savu smago atbildības un pienākumu nastu. „Akadēmijas laikā Aivars bija uz dullībām, un viena no tās izpausmēm bija izģērbšanās. Ģērbjamies ārā, pārģērbjamies. Tā bija Aivara iezīme, kura pielipa arī mums, veselai grupai jauno mākslinieku,” stāsta Valdis Villerušs. Īzaks varēja noģērbties pliks pie „Laimas” pulksteņa un uzkāpt stabā, lai milicis lēkā apkārt. Tā bija mākslinieciska akcija, bez politiskas demonstrācijas. Dagmāra Villeruša: „Viņš nebija tendēts un pretvalstiskām aktivitātēm. Ja viņu var saukt par pretpadomju elementu, tad tikai mākslinieciski, nevis ideoloģiski.” Viņš tiecās dzīvot dzīvi kā mākslas procesu. Valdis Villerušs atceras 1971. gada vasaras darbu pie sienas gleznojuma, kas bija veltīts 1942. gada Audriņu traģēdijas atcerei. Gleznojumu vajadzēja realizēt Audriņu skolas vestibilā, un Indulis Zariņš tam piesaistīja Valdi Villerušu, Aivaru Īzaku un Ralfu Jansonu. Zariņš teicis, ka ir patīkami gleznot uz balta audekla, bet rosinošāk, ja tas ir apkrāsots, un licis Īzakam ar dažādām krāsām apšķaidīt visu sienu. Īzaks noģērbies pliks, rokām smēlis krāsu un kliegdams šļakstījis virsū sev un sienai. Tā ņēmies labu laiku, līdz dabūjis piesātinātu pamatu. Tikmēr cauri vestibilam neizpratnes pilnām sejām stīvi maršējuši Aviācijas institūta kursanti, kuriem Audriņu skolā bijusi vasaras nometne. Viņiem šajā performancē varētu iedalīt cilvēka brīvību un cieņu ierobežojošās sistēmas lomu. Mākslas pasaulē 60. gadu sākums bija laiks, kad ķermenis kļuva par izteiksmes līdzekli un mākslinieka veiktās darbības – par mākslas darbu. Piedzima performance un body art. Īvs Kleins jau bija radījis savus „Anthropometry” ciklus, kas tapa, noklājot modeles ar krāsu un izmantojot tās kā „dzīvās otas”. Vai Aivars Īzaks bija redzējis Kleina darbus franču žurnālos pie Maijas Silmales? Varbūt Maija bija viņam kaut ko stāstījusi par Karolī Šnēmenas (Carolee Schneemann) performanci „Meat Joy”, kas pirmoreiz tika parādīta Pirmajā brīvās izpausmes festivālā Parīzē 1964. gadā? Varbūt viņš zināja par Mišelu Žurniaku (Michel Journiac, 1935–1995), vienu no Francijas body art kustības aizsācējiem, kurš pievērsās asai sabiedrības kritikai, uzskatot, ka politiķi, sabiedrība un tirgus ekonomiskie apstākļi ierobežo cilvēka brīvību. Žurniaks izmantoja savu ķermeni kā līdzekli, lai parādītu, ka cilvēks nav tikai „socializēta apzinīga gaļa” („une viande consciente socialisée”).21 Tomēr tie ir tikai minējumi, kuriem nav pierādījumu. Nav saglabājušies Maijas Silmales žurnāli, nav zināms, vai Aivars Īzaks tajos redzēja un ar Maijas palīdzību iepazina tuvāk šos vai citus performances māksliniekus. Iespējams, tā bija. Apskatot Mišela Žurniaka darba „Référendum Journiac” (1970) fotogrāfijas, uzreiz nāk prātā Aivara Īzaka darbā „Pašportrets laikā Anrī Matisa darbnīcā” izmantotais multiplicēšanas paņēmiens. Varbūt tomēr? Bet arī šajā virzienā attīstība nenotika. Arvien dziļāk slīgstot alkoholismā, Īzaka izdarības zaudēja vieglumu un artistiskumu, kļuva vulgārākas un jau balansēja uz huligānisma robežas – kā čurāšana no balkona kafejnīcā „Allegro”, 80. gadu sākumā. Arī tam gan viegli varētu rast teorētisko skaidrojumu – Dišāns ar pisuāru jau to bija pateicis priekšā. Bet nez vai Īzaks par to iedomājās. Viņu vadīja māņu ceļos aizgājušās dzīves spīvums. Bet – pis viņu zirgs! Raksts tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu | |
 Mišels Žurniaks. „Référendum Journiac”. 1970 Publicitātes foto | |
| 1 Ģērmanis, Andrejs. ...tad atklājiet savus likumus mākslā! Padomju Jaunatne, Nr. 101, 1974, 26. maijs. 2 Siguldas novada mākslinieku darbi: katalogs. Sigulda, 1981. 3 Daugavpils pilsētas dzimtsarakstu nodaļas izdotā dzimšanas apliecība. Silmaļu ģimenes īpašums. 4 Silmale, Malda. Viņa atgriezās savā planētā: Atmiņas. Rīgas Apriņķa Avīze, 1998, 1. dec., 7. lpp. 5 Meņģele, Elizabete. Pirms 45 gadiem: eseja, sarakstīta Aivara Īzaka piemiņas izstādes sakarā. [Nepublicēta.] Izstāde notika no 2011. gada 6. maija līdz 5. jūnijam Kultūras un mākslas telpā „Siguldas tornis”. 6 Turpat. 7 Silmale, Malda. Viņa atgriezās savā planētā: Atmiņas. Rīgas Apriņķa Avīze, 1998, 1. dec. 8 Turpat, 2. turpinājums, 8. dec. 9 Turpat, 5. turpinājums, 18. dec. 10 LMA studenta Aivara Īzaka lieta, Latvijas Valsts arhīvs, 442. f., 1-1. apr., 645. l. 11 Saīsinājums no „Рабочий факультет”, kā dēvēja kursus, vēlāk fakultātes (1919–1930) PSRS mācību sistēmā, kas iestājeksāmeniem augstskolā sagatavoja strādniekus un zemniekus. Līdzīgi sagatavošanas kursi pie augstskolām ar PSKP CK un PSRS MP lēmumu tika izveidoti arī 1969. gadā. Sarunvalodā tos aizvien dēvēja par „рабфак”. 12 No autores sarunas ar Elizabeti Meņģeli 2017. gada 19. septembrī. 13 Turpat. 14 Tā Robertu Muzi saukuši akadēmijā. 15 Jānis Pipurs (1939) – arhitekts, kurš tolaik mācījās Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļā. 16 Konstante, Ilze. No viesnīcas „Rīga” bāra līdz „Skapim” un Ķīnas lielajam mūrim. Forums, Nr. 28, 2002, 13./20. dec, 4. lpp. 17 Turpat. 18 Rektora pavēle Nr. 311 1967. gada 28. jūnijā. LMA studenta Aivara Īzaka lieta, Latvijas Valsts arhīvs, 442. f, 1-1. apr., 645. l. 19 LMA studenta Aivara Īzaka lieta, Latvijas Valsts arhīvs, 442. f, 1-1. apr., 645. l. 20 Sk.: www.turaida-muzejs.lv/2011/11/turaidas-muzejrezervata-krajums-60-gados-%E2%80%9 3-7-stasts-1979%E2%80%93-1983/ 21 Sk.: www.exporevue.com/magazine/fr/journiac.html | |
| Atgriezties | |
