VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslinieku pēdas Artis Svece | |
| „.. mūsu sapratne ir savdabīgi nedroša un fragmentāra, ja mums sakarā ar kādu kultūru vispār nav nekāda valodiska tradējuma, ja ir tikai mēmi monumenti, un šādas ziņas par pagājušo mēs vēl nedēvējam par vēsturi. Turpretim teksti vienmēr ļauj izteikties veselumam.” Hanss Georgs Gadamers(1) Pēdas Britu filosofa Rodžera Skrūtona grāmata „Mūsdienu filosofija”, manuprāt, ir viens no labākajiem ievadiem šīs nozares problemātikā. Manā plauktā ir vairāki filosofijas ievadi un vārdnīcas, un, vismaz spriežot pēc šīs nejaušās atlases, izdevniecībām piemīt tendence to vākus izrotāt ar cilvēka galvu attēliem – antīko domātāju ģīmetnēm, abstraktām kontūrām vai citātiem no klasiskās un modernās mākslas. Manā rīcībā esošā Skrūtona grāmatas kopija ir noformēta mazliet citādi – uz tās vāka redzams fragments no Džordžones gleznas, kurai parasti piedēvē nosaukumu „Negaiss”.(2) Tekstā atsauci uz šo gleznu neatrodu, grāmatas vāku dizainējis uzņēmums Button Design, gleznas izvēles pamatojuma nav. Fragmentā redzamas „Negaisa” centrālās figūras – sieviete ar bērnu un vīrietis ar spieķi vai varbūt pīķi –, bet pats negaiss nav redzams. Jāsaka, šo Džordžones gleznu ievēroju, tieši pateicoties Skrūtona grāmatas vākam, un gleznā ieraudzīju to pašu, ko visi citi, – tai piemīt savdabīga, noslēpumaina pievilcība. Grūti saprast, kāpēc, bet no tās ir grūti atraut acis. Pirmkārt, noskaņas dēļ, kuru šobrīd nemēģināšu izteikt vārdos. Tajā ir intriga, ko rada divas atstatus novietotās cilvēku figūras, sievietes skatiens, kas vērsts pret skatītāju, agrīnajai renesansei raksturīgais attēlojuma neveiklums, kā arī, protams, zibens un nespodrā saule, kas slēpjas mākoņos. Kas te notiek? | |
 Džordžone. Negaiss. Audekls, eļļa. 83 × 73 cm. 1507–1508 Gallerie dell’Accademia, Venēcija | |
| Vēlos uzsvērt, ka gleznas pievilcību nerada atbilde uz šo jautājumu, bet pats jautājums, kas uzpeld neatkarīgi no tā, ko par gleznu zinām. Atbilde uz jautājumu, ko šī glezna attēlo, ir kā bonuss. Proti, – neviens nezina, par ko tā ir. Ir dažādi minējumi, versijas, bet, kā bez atsauces teikts Vikipēdijā: „Nav saglabājušies „Negaisa” tekstuāli skaidrojumi no laika, kad glezna tika uzgleznota, un atbilstoši nepastāv drošs (definitive) tās lasījums vai interpretācija.”(3) Gribu pievērst uzmanību vēl kādam aspektam. Mūsdienās liela daļa mākslas kritiķu un interpretētāju atzītu, ka nav viena, pareizā, skaidrojuma un darba nozīme veidojas skatītāja uztverē. Un šajā gleznā tā patiešām ir. Tā ir fascinējoša (un nevis vienkārši nesaprotama) pat tad, kad tās sižetiskā iecere nav zināma. Un tad, kad uzzinām, ka saturs nav noskaidrojams, mēs diezgan viegli varam atkal pārslēgties uz estētisko modu, atmetot kā nebūtiskas mākslas vēsturnieku spekulatīvās spēles ap to, kura sižetiskā interpretācija ir pārliecinošāka. Un tomēr mēs apzināmies, ka gleznas nozīmē ir iztrūkums, ko paši nekādi nevaram aizpildīt. Tajā ir noslēpums, jo mākslinieka vai laikabiedru „tekstuālie skaidrojumi” nav saglabājušies. Tāpat kā man var būt dažādas versijas par to, kāpēc Skrūtona grāmatas mākslinieki ir izvēlējušies Džordžones gleznu (varbūt to pašu iemeslu dēļ, kurus tikko aprakstīju), bet man nav iespēju to noskaidrot. Raksti Vizuālā māksla nav reducējama uz tās tekstuāliem aprakstiem un komentāriem. Bez šaubām. Tomēr tas nenozīmē, ka tā var pastāvēt neatkarīgi no tekstiem. Tas, ka galerijā mēs līdzās mākslas darbiem neredzam paskaidrojošus tekstus, nenozīmē, ka tie pastāv nošķirti no valodā izteiktiem priekšstatiem un domām. Ne vienmēr tekstam jābūt pierakstītam. Māksla, vismaz šī vārda plašākā nozīmē, ir daudz senāka par rakstību, tomēr aizvēsturiskās sabiedrības diez vai ļoti uztrauca nespēja attēlu nozīmi fiksēt materiālā veidā, jo šī nozīme, visticamāk, bija kolektīva un vairāk vai mazāk precīzi nodota no paaudzes uz paaudzi. Tie esam mēs, kas pārdzīvo rakstības neesamību pirms četrdesmit tūkstošiem gadu, kad Eiropā tika radīti senākie mums zināmie alu gleznojumi. Manuprāt, ikvienam, kurš mazliet iedziļinājies aizvēsturiskās mākslas interpretācijas problēmās, sastapšanās ar akmens laikmeta mākslu ir mazliet šokējoša. Tā ir māksla, kuru principā nav iespējams saprast, jo pasaule, kurā dzīvoja tās radītāji, ir pazudusi uz neatgriešanos. Nebūdama pierakstīta, tā nav restaurējama. Var, protams, atkal ļauties dažādām iztēles spēlēm, un droši vien, ka pastāv kaut kādi tilti, kas vieno mūsu kultūras, tomēr mums nav zināms, kuri tie ir. Tāpēc aizvēsturiskie mākslas darbi kļūst par arheoloģiskām liecībām un simptomiem, bet ir zaudējuši savu nozīmi. Džordžones darbi pieder pie tās kultūras, kurai mēs spējam – vismaz daļēji – pietuvoties. Mākslas vēsturnieki, kuri mēģina interpretēt „Negaisa” nozīmi, atbildi pirmām kārtām meklē tekstos, kas vienoja šo kultūru, – kristietības rakstu avotos un antīkajā literatūrā, kas vismaz daļēji pieejama arī mums. Varbūt Džordžones gleznā attēlotie cilvēki ir Parīds un nimfa, varbūt Jāsons un Dēmetra, Merkurs un Izīda, varbūt bērns ir Mozus, varbūt Kains.(4) Mēs noteikti nevaram uztvert 16. gadsimta laika mākslu tā, kā to uztvēra tālaika cilvēki, tomēr teksti mums piedāvā tās pašas atslēgas, kas ir bijušas kopīgas Džordžones laika māksliniekiem un mākslas uztvērējiem. Problēma vienīgi tā, ka Džordžone ir mākslinieks, kurš lielu daļu darbu gleznoja pēc privāta pasūtījuma, tostarp arī „Negaisu”, un tas nozīmē, ka šis darbs, iespējams, nemaz netika radīts ar nolūku, lai to saprastu visi. Tajā nav jābūt kādam īpašam kodam, un arī šāds privāts darbs var balstīties kopējās nozīmēs, tomēr tas iezīmē kādu būtisku pārmaiņu Rietumu mākslā. Kad māksla vairs nav universāla un kad vairs nevar rēķināties ar to, ka mākslas darba nozīme būs jebkuram vispārīgi izglītotam cilvēkam saprotama, rodas nepieciešamība pēc tekstiem par mākslu. Pēc tekstiem, kas skaidro, dod kontekstu, glabā atslēgas uz nozīmi, piedāvā interpretācijas. Katrs pavērsiens, tendence, mākslinieku grupa, mākslas darbs apaug ar tekstiem, jo vairs nepietiek ar Bībeli vai „Odiseju”. Turklāt, kad šādi idiosinkrātiski mākslas darbi, to radītāji un lietotāji sāk ceļot, nepieciešamība pēc skaidrotājiem un tulkotājiem pieaug vēl vairāk. Mākslas kritika, vēsture un dokumentācija nav mākslas blakne vai nejaušs rezultāts, piemēram, apgaismotāju vēlmei aprakstīt pasauli. Gan māksla, gan tās aprakstīšana, gan vēlme aprakstīt pasauli kopumā – tas viss ir daļa no jaunās kārtības, kurā nav vairs vispārzināmu noteikumu par to, kā radīt nozīmi. Šādā situācijā māksla nonāk jau labu laiku pirms modernisma, lai gan modernajā mākslā tā sasniedz sava veida kulmināciju. Kad mākslinieki un mākslas mīļotāji, teiksim, 18. vai 19. gadsimtā rakstīja vēstules, dienasgrāmatas, esejas un manifestus, viņi domāja par to, kā atklāt mākslas nozīmi šajā brīdī, saviem laikabiedriem. Tomēr tālaika rakstīšanas kultūrai ir nejaušas sekas – tā radīja tekstus, kas saglabāja mākslas darbu nozīmi vēsturei. Vismaz aizpildīja to tukšumu, ar kuru sastopamies aizvēsturisko petroglifu gadījumā, vai aizvietoja kopīgos tekstus, ko izmantoja viduslaiku mākslinieki. Tieši šī laika mākslas darbi ir vispateicīgākie vēsturnieku izpētei: arhīvā vienmēr ir kāda dokumentu kaudze, kuru vēl neviens nav spējis pārcilāt. E-vēstules Kur ir šodienas mākslinieku vēstules? Ko lasīs nākotnes cilvēki, kas gribēs saprast mūsu laika mākslu? Te uzduramies kārtējiem informācijas laikmeta paradoksiem. Tekstu par mākslu mūsdienās ir pārpārēm, bet tieši tāpēc tie nav aptverami, un grūti saprast, kas ir saglabājams un kam var ļaut iznīkt. Šo daudzumu rada informācijas producēšanas un apstrādes tehnoloģijas, bet tām ir savs Ahileja papēdis. Digitāli noglabāta informācija teorētiski ir daudz ilgtspējīgāka par to, kas tiek glabāta uz papirusa loksnēm, papīra vai fotofilmiņas. Tā ir viegli kopējama, izkaisāma, noglabājama un nododama tālāk. Tomēr realitāte ir izrādījusies daudz sarežģītāka. Savā laikā Arvīds Mūrnieks esot demonstrējis, cik izturīgi ir kompaktdiski – ar tiem pat maizi var griezt. Bija tā vai nebija, nezinu, bet doma atbilst digitālā laikmeta sākuma optimismam. Kā izrādījās, diski nemaz nebija tik izturīgi un pietiekami viegli bojājās, bet vēl būtiskāk – pēc zināma laika izrādījās, ka tos vairs nav uz kā spēlēt. Manu pagātnes suvenīru jeb krāmu kastēs ir atrodamas gan vinila plates, gan audio un video kasetes ar magnētiskajām lentēm, gan disketes, gan kompaktdiski, bet ierīču, uz kurām tās var lietot, nav. Manos datoros ir programmas un lietotnes, kuras vairs nestrādā, kad tiek atjauninātas operētājsistēmas. Elektronisko vēstuļu pastkastē ir tūkstošiem vēstuļu līdz mirklim, kad esi spiests no vecajām atbrīvoties, jo tās vairs nav kur glabāt. Savukārt tās, kuras savā laikā ir īpaši noglabātas, vairs nav ar ko atvērt. Vēlākai lasīšanai atzīmētās interneta lapas un noskatāmie video pazūd. Saglabājas tikai tas, ko apzināti vēlos saglabāt, – un arī ne tuvu viss, jo manas informācijas apstrādes ierīces daudz ko dara pēc savas, nevis manas patikas. Ir tādas institūcijas kā Latvijas Nacionālā bibliotēka, kas pretojas šiem procesiem un cenšas saglabāt cita starpā arī internetā atrodamo vai sociālajos medijos izplatīto informāciju. Un noteikti kaut kas no tā visa tiks saglabāts. Tādā ziņā atšķirības no pagātnes nav, jo nav šaubu, ka arī no 18. gadsimta tekstiem, kaut vai tām pašām vēstulēm, tikai neliela daļa ir nonākusi līdz mūsdienām. Tomēr elektronisko vēstuļu piemērs man neliek miera. Kur mūsdienās būs Raiņa un Aspazijas vai Vinsenta van Goga un viņa brāļa sarakste? Katrā ziņā, ikdienā cīnīdamies ar informācijas un tekstu daudzumu un lietojot tos acumirkļa vajadzībām, mēs nedomājam, kas ar to visu notiks pēc desmit gadiem, un tas, ko mēs apzināti necenšamies saglabāt, savā nodabā iznīkst. Tostarp arī teksti, kas ieskauj mākslas darbus. Tie patiesībā ir apbrīnojami trausli un gaistoši. Doma, ka pēc zināma laika mākslas pētnieki varētu palikt „mēmu monumentu” kompānija, man nešķiet absurda. Līdz ar to drukāti mākslas izdevumi, kā, piemēram, „Studija”, nokļūst dīvainā situācijā. No vienas puses, tie nevar sasniegt to ātrumu un vieglumu, kas piemīt acumirklīgām reakcijām uz mākslas dzīvi virtuālajā pasaulē. No otras, tie ir nepieciešami, lai dokumentētu mākslas procesu – atlasītu, ietērptu tekstos, saglabātu. Mūsu šībrīža vārdi veido Latvijas mākslas atmiņu, un esmu pārliecināts, ka tā nesaglabāsies pati no sevis. 1 Gadamers, Hanss Georgs. Patiesība un metode. Tulk. Igors Šuvajevs. Rīga: Jumava, 1999, 365. lpp. 2 Scruton, Roger. Modern Philosophy: An Introduction and Survey. London: Sinclair-Stevenson, 1994. 3 Pieejams: https://en.wikipedia.org/wiki/ The_Tempest_(Giorgione) (Skatīts 2017. gada 17. novembrī.) 4 Zampetti, Pietro. The Complete Paintings of Giorgione. New York: Harry N. Abrams, 1968. Rose-Marie and Rainer Hagen. What Great Paintings Say. Vol. 2. Cologne: Taschen, 2003. | |
| Atgriezties | |
