VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Priekšmetu otrā dzīve Raimonds Kalējs Kristīne Abika. „Kristālrežģis” Kuldīgas mākslinieku rezidences galerija 14.07.–13.08.2017. | |
 Kristīne Abika. „Kosmodroms”. Metāla virsma, akrils. 90 × 100 cm. 2017 Foto: Didzis Grodzs | |
| Ja es nezinātu kas ir Kristīne Abika, visticamāk būtu nodomājis, ka mākslinieku rezidences galerija Pils ielā 2 nodota Kuldīgas ģimnāzijas 10. klases ķīmijas nodarbību vajadzībām un ekspozīcijā izliktās lietas ir taustāmi piemēri cietvielu materiāliem, par kuru strukturālo uzbūvi un īpašībām var lasīt mācību grāmatā: „Kristālrežģis ir cietās vielās visbiežāk sastopamais daļiņu izvietojuma veids. Metālu kristālrežģi atšķiras no citiem kristālrežģu veidiem, jo to mezglpunktos atrodas gan neitrāli atomi, gan pozitīvi metālu joni, un daļa no metālu vērtības elektroniem brīvi pārvietojas pa metāla kristālrežģi.” Bet Kristīne Abika nav ķīmijas skolotāja, viņa ir atzīta un godalgota scenogrāfe, kostīmu māksliniece un vispusīgi radoša personība, kura šajā gadījumā bija pierādījusi glezniecības medija izlaušanos no tradicionālā materiāltehniskā un plaknes jūga un apliecinājusi priekšmetiskās pasaules formu polihromo daudzveidību un vizuālo estētiku. Iepriekš citētā kristālrežģa definīcija nenonāk pretrunā ar izstādes ideju, bet pat palīdz formāli analizēt tajā eksponētos mākslas darbus un to vēsturi, jo katram no objektiem – vai tas būtu jumta skārds, krāsns durtiņas, bleķa kaste vai norūsējusi tērauda jūras boja – ir bijusi sava iepriekšējā dzīve un funkcija. Visprecīzāk savas mākslinieciskās valodas izvēli paskaidrojusi pati izstādes autore: „Katrai no šīm lietām ir sava pasaule, kurā priekšmeti ir statiski ielikti – skurstenīši, jumti, skursteņslauķu birstes – nu, tās varbūt dzīvo visdinamiskāko dzīvi, bet tie metāla skurstenīši – tie visi ir nekustīgi, visi kaut ko funkcionē savā nodabā, pārējie ir statiski. [..] Vienīgais mirklis, kad priekšmets var būt brīvs un dzīvot, kā viņš grib, ir mirklis, kad tas vairs nav vajadzīgs. Es gribu izcelt to ārpus savas ierastās vides. Tas uzmirdz un izceļas, kad ir ārpus sava konteksta! Tāpat mani interesē tā robeža, kad lietas vēl joprojām funkcionē, bet konteksts jau ir aizvirzījies.” Līdzīgi kā audeklam vai papīram, arī keramikai, kokam un metālam piemīt noteiktas raksturīgas tekstūras, polihromas oksidācijas gradācijas, kas atkarīgas no attiecīgā tērauda markas un pielietojuma, un to papildina arī cilvēka rokas uzklāts krāsojums, kas tieši atspoguļo savdabīga radošuma klātbūtni. Abika skrupulozi izpēta katru priekšmetu, tā virsmu vai struktūru, lai tad to, papildinot ar gleznojumu un piemeklējot adekvātāko eksponēšanas veidu, „augšāmceltu” mākslas darba statusā. Šajā gadījumā audeklu var kvalitatīvi aizvietot jebkas – tondo apaļa nolupusi zila ceļazīme ar baltu bultiņu, no sienas izspraucies vecs, sarkans konusveidīgs ugunsdzēsēju spainis, izstāžu zāles stūrī kā sēne izaudzis buržuikas skurstenītis ar jumtiņu vai pie griestiem eksponētās elektrības stabu gofrētās skārda cepurītes un laikazoba apgrauztās metāla plāksnes pie sienām. Izstādes scenogrāfiju akcentēti papildināja telpas vidū novietots drāšu žogs, kurā bija ietīti nokaltuši krūmi, šķietami simbolizējot cietā kristālrežģa žņaugu ap dzīvo dabu. Uz bleķa gleznotās vecās Kuldīgas gāzestvertnes ar smailajiem jumtiem, trijstūru un piramīdu attēlojums, kā arī skārda konusu eksponējums telpiskajos objektos asociatīvi radīja nojausmu par snaudošām raķetēm un kosmiskām tālēm. Cauri lietu jaunajai estētikai skatītājs tika aicināts identificēt to iepriekšējo piederību un pielietojumu – kas nemaz nebija tik viegls uzdevums, ņemot vērā šo lietu nenosakāmo arheoloģisko mūža ilgumu un citādo novietojumu. Katrs no eksponētajiem priekšmetiem vai to kompozicionālajām grupām – kā nodilusī skursteņslauķa birste, kas, iekārta stieplē pie sienas, nu atgādināja stilizētu eglīti, – ir savulaik atradies noteiktā vietā un laikā, tas ir uzlādēts ar noteiktu auru, vietas un laikmeta kodu, lai ar mākslinieces svētību reinkarnētos jaunā, nemirstīgi augstākā veidolā. | |
| Atgriezties | |
