VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par vāzēm un ziediem Raimonds Kalējs Helēna Heinrihsone. „Ar ūdenskrāsām” Galerija „Māksla XO” 03.08.–02.09.2017. | |
 Helēna Heinrihsone. „Porte de Clignancourt vāzīte”. Papīrs, akvarelis. 150 × 150 cm. 2017 Foto: Renārs Derrings | |
| Helēna Heinrihsone ir viena no strādīgākajām un atpazīstamākajām gleznotājām, un galerija „Māksla XO” viņai jau pirms ilgāka laika ir uzlikusi maigu patronāžas ķepiņu un ar kalendāru regularitāti liek aktīvāk sarosīties jauniem mākslinieciskiem meklējumiem, lai katra personālizstāde būtu svaigām idejām bagāta un publikai pārsteidzoša. Arī šoreiz, neskatoties uz izstādei atvēlēto laiku – vasaru, kad galeriju apmeklējums tradicionāli noplok, – māksliniece bija pratusi ar veiksmīgi radītu intrigu piesaistīt plašu skatītāju loku. Ideja, kuru Heinrihsone skiču formātā bija ģenerējusi turpat vai divus gadus, beidzot ir materializējusies monumentāla izmēra akvareļos. Ziedu tēma mākslinieces darbos periodiski skarta jau agrāk – gan fotografējot sakaltušu rožu pušķus ar skeletgalvām, gan litogrāfijās, eļļas gleznās un salīdzinoši neliela izmēra akvareļos –, bet izstādē „Ar ūdenskrāsām” rožu un vāžu tēlojumam bija atvēlēta alegoriju loma, ironizējot par pārlaicīgiem mietpilsoniskiem skaistuma etaloniem, kuros zieds kļūst par plaukstošas un drīz vīstošas dailes simbolu, bet apgleznots porcelāns – par neremdināmas poligāmas kaisles personifikāciju. Pusotra metra augstās un metru platās gleznas, atšķirībā no iepriekš radītajām puķu litogrāfijām un akvareļiem, kuros dominēja tumši violeti, zili un citi tīru spektra krāsu intensīvie toņi, šķiet sākušas izstarot vasaras saules gaismu un siltumu. Pirms uzsākt šo sēriju, gleznotājai bija jāatrisina zināma dilemma: vai darbā izmantot eļļas vai akvareļa tehniku? Loģiska priekšroka tika dota pēdējai, jo audekls un eļļas krāsas būtu daudz par smagnēju iecerētajam tēlu gaisīgumam, savukārt ūdenskrāsas un papīrs – pat tik vērienīgā formātā – spēj radīt atmosfēriska viegluma ilūziju. Tiesa, tik radikāli liela formāta akvareļus ir tehniski ļoti grūti īstenot, jo darbs veicams, papīru novietojot horizontāli, lai izvairītos no gravitātes izraisītiem notecējumiem. Lai arī cik neticami skatītājam tas varētu šķist, eksponētie darbi visi kā viens radīti no dabas, uzstādījumam izmantojot līdz apnicīgumam glorificētos skaistuma kanonus – angļu parka rozes, pašas autores izlolotas vasaras mājas dārzā, kā arī miniatūras dažāda materiāla vāzītes, kas ceļojumu piemiņai iegādātas Eiropas lielpilsētu krāmu tirdziņos. Šajos akvareļos bija nolasāmas ne tikai cilvēciski emocionālas partnerattiecības starp iepriekšminētajām alegorijām, bet arī tēlains to matērijas traktējums – dzīvā, vitalitātes piesātinātā zieda miesas krāsu gradāciju attēlojumā no vaskaini dzeltenā un rozā līdz par oranžam un asinssarkanam, vāžu stikla nedzīvajā aukstumā vai porcelāna glazūras nakts debesu dziļajā zilumā un stindzinošajā sniega baltumā. Izstādītajos darbos nojaušamā groteskas klātbūtne, neskatoties uz tēmas un tās attēlojuma stilistisko novitāti, konsekventi turpināja Heinrihsones proponēto saturiski literāro dominanti, kas bija skaidri atpazīstama gan līnijas, gan krāsu klājuma kompozicionālajā risinājumā, gan arī priekšmetiskās pasaules formālajā reducēšanā līdz piktogrammiskas zīmes līmenim. Paviršākam skatītājam, nepazīstot autori un viņas mākslas kontekstu, redzamie ziedi un vāzes varētu šķist kā žanriski kategorizējamas gaumīgas mākslas piemērs, ko pat ļoti gribētos piekārt sev mājās pie sienas. Taču aisberga neredzamā daļa ir nesalīdzināmi lielāka un vēsta par mākslinieces dziļi personiskās mitoloģijas dramaturģiju un simbolu sistēmām, kas sakņojas personīgā realitātes pieredzē. Gleznas laukums Heinrihsones mākslā ir skatuve, uz kuras izspēlēt subjektīvi brīvi režisētu teātri, lomām izvēloties sev interesantus personāžus no dzīves un scenogrāfiju būvējot no plašā ģeogrāfiskajā un laika telpā atlasītiem fragmentiem. Heinrihsones darbos ir kas daudz vairāk par spēcīgu un piesātinātu krāsu un zīmju vizuālo estētiku – tikai caur vāzē ieliktajām puķēm to jāprot saskatīt. | |
| Atgriezties | |
