VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zemapziņas artefakti Raimonds Kalējs Atis Jākobsons. „Dvēseles gaišā nakts” LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” Radošā darbnīca 08.09.–29.10.2017. | |
 Atis Jākobsons. Skats no izstādes „Dvēseles gaišā nakts”. 2017 Foto: Atis Jākobsons | |
| Māksliniekus varētu kategorizēt divās lielās grupās – tajos, kas savā praksē nespēj vai nevēlas mainīties un konsekventi stūrgalvīgi turpina ierastajā rokrakstā multiplicēt savu mākslu pilnīgi bez jebkādām attīstības pazīmēm, un tajos, kuriem ir svarīga jaunatklāsme un jaunradoša mainība. Atis Jākobsons neapšaubāmi uzskatāms par otrās kategorijas spilgtu pārstāvi ar hronoloģiski skaidri nolasāmu meklējumu loku un skrupulozām prasībām pret savu radošo darbību, kas no nosacīti tradicionālas glezniecības izaugusi līdz neierobežoti plašai mākslas izteiksmes formu un mediju dažādībai. Pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas viņa glezniecībā dominēja dramatiski mistiskas figurālas kompozīcijas ar padrūmiem, dūmakās tītiem portretiem, bet jau 2015. gadā Mūkusalas Mākslas salonā sarīkotajā izstādē „Dark Matter” bija eksponēts plašs kreatīvais arsenāls: lielformāta ogles zīmējumi, videoinstalācijas, telpisks objekts un speciāli komponēts skaņas fons, kas kopā radīja kontekstuāli monolītu iespaidu – tik pārliecinošu, ka izstāde pat tika nominēta Purvīša balvai. Izstāde „Dvēseles gaišā nakts”, kura droši uzskatāma par Ata Jākobsona daiļrades nākamo līmeni, ir organisks turpinājums viņa performancei „Dvēseles tumšā nakts”, kas norisinājās vienā no inteliģentākajiem aizvadītās vasaras festivāliem – „Sansusī” – un kuras gaitā autors veica rituāli muzikālu nakts pārgājienu pa Susējas pļavām, lai simboliski tiktos ar trimūrtiem Radītāju, Sargātāju un Iznīcinātāju. Ņemot vērā Jākobsona multikulturālo atteikšanos no ģeogrāfiskas vietas un laika konkrētības, trīs augšminētie personāži var tikt vienlīdz atpazīti gan hinduismā, personificējušies Brahmā, Višnu un Šivā, gan jebkurā citā ar trīsvienību operējošā mitoloģijā, bet pēc sarunas ar mākslinieku un aplūkotās izstādes kontekstā tomēr uzdrīkstēšos uzsvērt inspirācijas saikni ar Indiju un tās gaisotnes nepārprotamo klātbūtni šajā ekspozīcijā. Meklējot sevi un mēģinot izrauties no modernā Rietumu cilvēka utilitārās rutīnas žņaugiem, Atis Jākobsons palaikam fiziski dodas uz Tibetu un Indiju, lai klātienē tiktos ar izmeklēti garīgiem ļaudīm, sajustu pārlaicīgo dvēseles gaismas brīvību un atgriezies to iemiesotu savā mākslā. Mērķtiecīgi apgūtās zināšanas filozofijā un neskaitāmajās reliģijās māksliniekam ļāvušas izkristalizēt sev būtiskāko un atviegloti atmest visu gara tīrībai traucējošo un lieko ikdienas morālo krāmu nastu. Kāpjot pa vecajām, šķietami bezgalīgajām „Arsenāla” kāpnēm uz Radošo darbnīcu, es sevi neviļus salīdzināju ar Paolo Sorentīno filmas „Dižais skaistums” (2013) varoni – svēto mūķeni, kura fināla ainā rāpjas augšup pa trepēm, lai sastaptos ar dievišķi pārdabisko. Un man nenācās vilties, jo izstāde, sākot jau ar tās prelūdiju zāles priekštelpā, mani aizveda aizraujošā eksotiskā ceļojumā cauri dažādām arhetipiski nojaušamām kultūrām, zīmju sistēmām un transformētiem tēliem. Izstādes ievadā piedāvāto masku gan kautrīgi neuzliku, jo vēlējos atklātu tête-à-tête dialogu ar eksponētajiem darbiem. Sāku ar izgaismoto skapju un podestu satura analīzi, kuros izretotie artefakti no pirmā acu uzmetiena šķiet abstrahēti nedefinējami, bet iedziļinoties pamazām top skaidra to semantiskā ģenēze un atšķirības. No plastilīna un ģipša veidotie polihromie tēli ir lasāmi asociatīvi un skatītājiem paver brīvas interpretācijas iespējas – protams, balstoties uz katra atšķirīgo vizuālās pieredzes arsenālu. Piedāvājumā var saskatīt gan budistu tempļu ļauno garu kariķētas maskas, gan atsevišķas ķermeņa daļas un kaulus, gan stilizētus kukaiņu un fantastisku radību attēlojumus, gan nosacīti antropomorfus veidojumus, kuru iespējamo simbolisko vēstījumu pastiprina to krāsojums – procentuāli dominējošais dvēseles ēnas pušu tumšais, pelēkais, māla sarkanais un uz to fona mazākumā eksponētais debesu zilais un zelts. Baltas gaismas pielietajā izstāžu zālē, kas piepildīta ar daudzslāņainiem zīmējumiem, iluzoriem grafiskiem tekstiem, stiklotiem podestiem un sīkplastikas piekrautiem plauktiem, pārņēma sajūta, ka esmu ienācis jaunas un nezināmas reliģijas templī, kur manas profesionālās zināšanas jāatstāj aiz durvīm un jāmēģina zemapziņas dzīlēs atrast kodus, lai redzamo neuztvertu tikai kā asēmiski radītu dekoratīvu vizuālu estētiku, bet atšifrētu vārtus un emocionāli pietuvotos mākslinieka sludinātajam dvēseles stāvoklim, kad radošumu diktē austrumnieciska atklāsmes gaisma. | |
| Atgriezties | |
