VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zariņu mākslas ģeometriskās attiecības Eduards Dorofejevs Vija Zariņa, Kaspars Zariņš. „Paralēli” LNMM izstāžu zāle „Arsenāls” 06.09.–29.10.2017. | |
 Kaspars Zariņš. „I cloud”. Autortehnika, akrils, saplāksnis. 400 × 400 cm. 2017 Foto: Normunds Brasliņš | |
| Kopš tā laika, kad Džordžo Vazāri uzrakstīja savu apcerējumu par pazīstamu itāļu mākslinieku dzīvēm, mākslinieku biogrāfijas kļuva par viņa daiļrades neatņemamu sastāvdaļu, bieži izraisot pat lielāku publikas interesi nekā aplūkotie mākslas darbi. Psiholoģijas strauji augošā popularitāte 20. gadsimtā lielā mērā sekmēja „dzeltenās” mākslas vēstures veidošanos, kurā pārspīlēta interese tika pievērsta nevis mākslas priekšmetam, bet gan mākslinieku intīmās dzīves psiholoģiskajām niansēm, attiecībām ģimenē un laulāto pāru gadījumā – bezgalīgām spekulācijām par to, kurš no abiem ir lielāks ģēnijs, proti, kurš ģimenē ir Rodēns un kurš – Klodela. Labi, ka māksliniekiem pārsvarā ir vienalga (vai visai „paralēli”), ko publika sacer par viņu privāto dzīvi. Vismaz to droši var apgalvot Latvijas mākslinieku gadījumā. Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa izstāde „Paralēli” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” izmanto šo ģeometrisko paralelitātes tēlu, lai uzsvērtu, ka zem viena jumta notiek divas atsevišķas izstādes. Divas suverēnas gleznotāju figūras atrodas katra savā izstāžu zāles teritorijā blakus viena otrai, tomēr ir pilnīgi nošķirtas – kā abi „l” burti vārdā “paralēli”. Tas ir diezgan unikāls gadījums, kad ekspozīcija nekoķetē ar jēdzieniem „vīrs un sieva” un mākslīgi nemeklē krustpunktus tur, kur to nav, jo, neskatoties uz to, ka mākslinieki jau 33 gadus dzīvo un strādā kopā, savā radošajā sfērā viņi palikuši pilnīgi autonomi, neveidojot nekādus kopdarbus. Dzīve, domas un idejas rit un ģenerējas paralēli, darbs Mākslas akadēmijā abiem notiek vienlaicīgi, bet radošie ceļi krustojas tikai kopējās izstādēs, pateicoties kuratoriem, kas saved dažādu mākslinieku paralēlās daiļrades līnijas vienā punktā – pie skatītāja. Katram no abiem māksliniekiem ir savs pilnīgi atšķirīgs vizuālais redzējums. To ļoti skaidri varēja vērot 2015. gadā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kur vienlaikus tapa četras kopīgi veidotas personālizstādes, piedaloties arī abām mākslinieku meitām. Šo strikto sadalījumu un katra neatkarību var redzēt arī „Arsenālā”. Abu izstāžu savrupība ir skaidri nolasāma arī tāpēc, ka mākslinieki izstādījuši pārsvarā dažu pēdējo gadu laikā tapušus darbus. Tie ietver ļoti īsa laikposma, var pat teikt – konkrētā mirkļa garīgā, emocionālā, intelektuālā stāvokļa fiksācijas, kas, atšķirībā no lielām retrospektīvām skatēm, neļauj meklēt paralēlo vektoru relatīvas satuvināšanās vai attālināšanās epizodes daiļrades gadu desmitos. Ja ir tāda nepieciešamība, vairāk par Vijas un Kaspara radošajām biogrāfijām var uzzināt no diviem brīnišķīgiem mākslas albumiem, kas tika prezentēti izstādes atklāšanas dienā. Bet, pavadot laiku kopā ar abu mākslinieku darbiem, nekas nevilina domāt par viņu stila izmaiņām kopš 80. gadiem – gribas vienkārši baudīt krāsas un, it īpaši, tīro un vienkāršo telpu, kuru ar dažādiem paņēmieniem radījis katrs no māksliniekiem. Vijas Zariņas telpa ir gleznieciska un iluzora. Neskatoties uz to, ka viņa nekad nav bijusi konsekventa ainaviste, viņas mākslas interešu lokā tomēr jau vairāk nekā desmit gadus dominē dabasskati. Īpaši šai izstādei tapušas vairākas lielformāta Latvijas ainavas, kurās gribas burtiski ieiet iekšā. Tā nav apzināti veidota hiperreālistiska telpa vai pašmērķīga spēle ar barokāliem optiskiem efektiem, nē – tā drīzāk ir pārsteidzoša precizitāte, ar kādu notvertas nevis konkrētas vietas, bet Latvijas ainavas sajūta ka tāda. Kas rada šo sajūtu? To ir ļoti grūti saprast: varbūt klusinātais kolorīts, kurā var saskatīt nacionālās ainavas melanholisko pēctecību Purvīša un Valtera noskaņu ainavām, bet varbūt tas ir Vijai raksturīgās lielo formu un kompozicionālās vienkāršības mijiedarbības efekts – mijiedarbības, kurā tomēr netiek pazaudēts ļoti izteiktais dekoratīvais ritms. Par šīm ainavām gribas teikt nevis „plenēriskas” vai „tvertas”, bet „saliktas” vai „uzbūvētas” no blokiem, kuros, iespējams, ir iekodēts Latvijas ainavas genoms. Būvējot ainavas, kurās jūtama personiski nozīmīgu sajūtu un atmiņu klātbūtne, Vija no neuzkrītošām niansēm spēj uzburt vēl sniega klātu pavasarīgu lauku vai plaša jūras liedaga ilūziju, zemes vai ūdens smaržu, kas sajūtama ne tikai viņai pašai, bet, šķiet, arī skatītājiem. Meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir Latvijas ainavas kods, Vijai Zariņai izdevies uzgleznot tās mīļākās sajūtas, kas ir pazīstamas ikvienam, kurš redzējis rīta miglu virs ūdens virsmas, nakts atspulgus uz viļņiem, kurš sajutis Zemgales plašuma smaržu vai to gandrīz netveramo mirkli, kad gaisma, laužoties caur kāpu priežu zariem, sola ceļiniekam drīzu tikšanos ar jūru. Kaspara Zariņa telpā pati forma kļūst par saturu. „Arsenāla” interjera smagnējībā mākslinieks ienesis vieglumu un prieku. Bez dziļām koncepcijām. Vienīgais, kas skatītājam jādara, – jāpavada kāds laiks kopā ar grandiozajām krāsotā saplākšņa konstrukcijām, kuru virsmu rotā izslīpēti abstrakti plankumaini raksti. Ar šo tehniku Kaspars sācis eksperimentēt pavisam nesen, un azarts, ar kādu gleznotājs ķēries pie saplākšņa virsmas jauno tēlnieciski grafisko izteiksmes iespēju atklāsmes, uzlādē šos darbus ar bērnišķīgu dzīvesprieku, kas strāvo uz skatītāju no katra darba. Optimisma un pozitīvu emociju koncentrāts – tā varētu raksturot šos darbus. Tomēr, neskatoties uz abu mākslinieku ekspozīciju izteikto atšķirīgumu, pēc kāda laika var sajust, ka abu darbos tomēr ir arī dziļi vienojoši faktori – kā, piemēram, skaidrība, vienkāršība un meditatīva muzikalitāte. Un, lai gan tas nenozīmē, ka paralēlas līnijas pēkšņi būtu satikušās, pēc daudzām pazīmēm tās izskatās ļoti radniecīgas. | |
| Atgriezties | |
