VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Karš un miers Agnese Jeromāne Edgars Vērpe. „Intereses. Konflikts” LNMM Kupola zāle 09.09.–22.10.2017. | |
 Edgars Vērpe. Skats no izstādes „Intereses. Konflikts” Foto: Agnese Jeromāne | |
| Žurnālists Atis Klimovičs šovasar kādā no saviem rakstiem ziņu portālā lsm.lv (publicēts 18.07.2017) ironizēja par eiropiešu attieksmi par kara apstākļiem Ukrainā: „Lai cik ciniski tas skanētu, „nogurušajiem” eiropiešiem galu galā pēc smagās darba ziemas pienākas atvaļinājumi ar atpūtu pie jūras un kalniem. Nav laika nodarboties ar kara problēmām.” No vienas puses, ir saprotams šāds politiskās impotences nievājums, bet, no otras, kā zināms, viss nav tik vienkārši un Krievijas militārā agresija Ukrainā pieprasa pārdomātu diplomātisko cīņu; karu nevēlas neviens, jo īpaši „nogurušie” eiropieši. Mākslinieks Edgars Vērpe savā jaunākajā personālizstādē „Inereses. Konflikts” konceptuāli pievēršas konflikta izpētei, kara postošajām sekām un bezjēdzībai. Darbos ar nosaukumu „GRUZ 100” un „GRUZ 200” asprātīgi apspēlēti Krievijas Federācijas Bruņoto spēku kravu nosaukumi: pirmais apzīmē munīciju, bet otrs – kritušo ķermeņus līķu maisos. Darbos attēlotie objekti ir gan munīcija – dažādu izmēru lodes, mīnas (kā norādīts izstādes anotācijā, šāviņi ir mākslinieka intereses objekts jau kopš bērnības), gan kritušo ķermeņi. Dramatiski melnā 8 metrus augstā siena, ko veido ap 200 koka paneļu ar stilizētiem līķīšiem, savā ziņā netieši turpina jau senāk aizsākto Vērpes mūmijas tēlu kā simbolu cilvēka apspiestībai un nolemtībai. Mainīgu pašizziņas sajūtu spektru veido šai izstādei veiksmīgi izvēlētais telpas formāts. Tīrā, spoži baltā Kupola zāle ar koka sijām, augstajiem griestiem un efemero gaismu raisa vēlmi pēc vasaras saules pielietas verandas, vīna un jautras kompānijas, bet šeit skatītājs tiek konfrontēts ar līdzās pastāvošo realitāti – kara esamību kaimiņu dārzā, globālo politiku, cilvēku mazo un lielo interešu sadursmi. Miera un kara pretnostatījums sajūtu līmenī nolasās acumirklī, tāpat kā iekšējais konflikts un laikmeta paradokss, ka cilvēks zina visu, bet nejūt neko, kamēr šie sociālie procesi neskar viņu tieši. Jāpiebilst gan, ka pēdējo gadu laikā Latvijā vizuālās mākslas un kino laukā manāmi audzis kara bezjēdzībai veltīto darbu apjoms (Dāvja Sīmaņa kinofilma „Pelnu sanatorija” (2016), Viestura Kairiša kinofilma „Melānijas hronika” (2016), Kristiana Brektes personālizstāde „Arsenāls” (2016)) – kas netieši norāda uz šīs tematikas aktualitāti šodienas sabiedrībā un vēlmi par to reflektēt. Edgaram Vērpem 80. gados simpatizēja vācu ekspresionisms – krass pretstats tolaik latviešu mākslas vidē dominējošajam estētismam. Vēlāk, pēc kluso dabu perioda (1980–1989), tas viņa glezniecībā izpaudās ekspresīvi figurālos simboliskos objektos („Bēglis”, „Cīņa”, 1989). Šis periods jaunizdotajā albumā par Edgara Vērpes daiļradi (Neputns, 2017) tiek vērtēts kā pretrunīgs pat viņa paša daiļradē, tomēr, kā man šķiet, – ne dzīvē. Atsauces uz šo stilistisko virzienu Vērpes darbos redzamas arī tagad – kas mudina domāt, ka, akcentējot politiskās norises, viņš apzināti izvēlas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Autortehnika ar koku, plēstu papīru, krāsu nospiedumiem atgādina vācu ekspresionisma grafikas darbus kokgriezumā – robustas, minimālistikas, kontrastējošas līnijas, kas lakoniski, bet izteiksmīgi izceļ tēlotā objekta konceptuālo vērtību. Efektīvs paņēmiens problēmjautājumu apcerēšanai. Jāatzīmē, ka Edgars Vērpe arī savulaik kopā ar saviem laikabiedriem – jaunajiem māksliniekiem Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu, Aiju Zariņu un citiem – piedalījās pirmajā laikmetīgās mākslas skatē Latvijā – izstādē „Daba. Vide. Cilvēks” (1984) Pēterbaznīcā –, veidojot instalāciju-performanci „Svētais vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem”. Tolaik šis mākslinieka Ojāra Ābola izauklētais projekts bija mērķtiecīga uzdrīkstēšanās kaut ko mainīt padomju iekārtas noteiktajā mākslas vidē. Edgars Vērpe ir viens no tiem māksliniekiem, kas, eksperimentējot ar glezniecības formālo pusi, vienlīdz labi spēj niansēti un piezemēti reflektēt gan par apkārtējo vidi, gan paša emocionālo noskaņojumu. Sākotnēji rodas iespaids, ka viņa pašmērķis ir radoša eksperimentēšana ar virsmas faktūru, tehniku, gaišo un tumšo toņu un laukumu attiecībām, bet, analizējot Vērpes daiļradi kopumā, redzams, ka bez formālās valodas viņu epizodiski saista arī saturiskā puse – darbos attēlotie objekti, vai tās būtu piramīdas, mūmijas, zivis vai šāviņi, veido savu stāstu. Tie ir paša mākslinieka izauklēti tīro formu simboli, kas te parādās, te pazūd – līdzīgi kā notikumi ikdienas dzīvē. Par sevi mākslinieks jauniznākušajā albumā saka: „Esmu trīs reizes krasi mainījies glezniecībā, katru reizi sākot kaut ko jaunu priekš sevis, jo mākslinieks visu laiku mācās un kaut ko atrod.” Māksliniekam mākslinieka uzdevums. | |
| Atgriezties | |
