VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Asjas Lācis signāli no Kaseles Andris Brinkmanis | |
 Anna Lācis studiju gados. Ap 1912–1914 Foto autors nezināms Rakstniecības un mūzikas muzejs | |
| 2017. gadā vienlaikus tika atklātas trīs nozīmīgas liela mēroga starptautiskas izstādes – cita pēc citas publikai durvis vēra documenta 14, 57. Venēcijas biennāle un Minsteres Skulptur Projekte. Visgaidītākais un ar vislielāko ažiotāžu apvītais sezonas notikums bija documenta, kas ar nosaukumu „Learning from Athens” ambiciozi tika iekārtota divās pilsētās: aprīlī Atēnās un jūnijā – dzimtajā Kaselē. Šī izstāde tiek rīkota kopš 1955. gada katru piekto gadu un ir viens no nozīmīgākajiem mākslas notikumiem pasaulē. To dibinājis mākslinieks, pasniedzējs un kurators Arnolds Bode (Arnold Bode). Katru tās „sēriju” veido pieaicināts kurators. Šoreiz tas bija polis Ādams Šimčiks (Adam Szymczyk), kurš 2003.–2014. gadā vadījis Bāzeles izstāžu namu Kunsthalle un bijis viens no 2008. gada Berlīnes biennāles kuratoriem. Rīkojot izstādi divās pilsētās, viņš vēlējās pievērst īpašu uzmanību Eiropas ekonomiskajām, kultūras un sociālajām problēmām. Izmantojot savu budžetu un vērienu, documenta parasti ieskicē nākamo gadu laikmetīgās mākslas tendences. Visas minētās lielās šīgada skates vienoja vēlme runāt par sociāli un politiski aktuālām problēmām un tēmām. Katras izstādes rīkotāju komandai, protams, tas izdevās vai neizdevās citādi. Documenta papildus performatīvajiem un mākslas darbiem eksponēja arī ļoti bagātīgu arhīva materiālu klāstu, atsedzot katra konkrētā laikposma vēsturisko un sociālo kontekstu, kuru Rietumu estētikas tradīcija parasti atstāj aiz izstāžu telpas durvīm. Šāda inovatīva „materiālisma” pieeja palīdzēja radīt kompleksu un daudzbalsīgu diskursu, kas gan fascinēja, gan saniknoja kritiķus un auditoriju. (Valters Benjamins: „Nekad nav pastāvējušas kultūras liecības, kas vienlaikus neliecinātu arī par barbarismu.”1) ņemot vērā to, ka raksta mērķis nav detalizēta minēto izstāžu analīze, mums pietiks vien atsaukt atmiņā tikko citētā Benjamina jau 20. gadsimta 30. gados uzdoto jautājumu esejā „Autors kā ražotājs”: vai tikai saturs un politiskā tendence, nemainot pašus ražošanas aparātus, instrumentus un formas – šajā gadījumā izstādes formu –, ļauj adekvāti ref lektēt par šībrīža komplicēto ģeopolitisko un sociālo realitāti?2 Pēdējo gadu mākslas tirgus mutācijas, privātā un finanšu sektora spēcīgā iesaiste, strauji mainīgie „trendi”, privātie „spelētāji”, spekulanti, galeristi, jaunie kolekcionāri, izsoļu nami un interneta vide spēcīgi iedragājusi šo „vaļu” agrāko autoritāti. Kultūras aspektus nomainījis fokuss uz apmeklētāju skaitu, pilsētmārketingu un finanšu statistiku. Spektakulāras prezentācijas un izstāžu mēroga konstanta ekspansija savukārt, neskatoties uz kuratoru gigantiskajām vīzijām, pilnībā atrofējusi publikas uztveri un spēju iedziļināties. Vai šādas vērienīgas muzeja tipa izstādes joprojām ir atbilstošs formāts, lai reflektētu par mūsdienu pasauli, un kā mainījusies tās kultūrvide – tie būtu svarīgas diskusijas vērti temati, kurus diemžēl šī raksta ietvaros nevarēsim izvērst plašāk. Atcerēsimies vien Benjamina kodolīgā teksta „Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā” noslēguma frāzi: „Šāda ir politikas estetizācija, ko īsteno fašisms. Komunisma atbilde ir mākslas politizācija.”3 Zigmunta Baumana (Zygmunt Bauman) pēdējās grāmatas nosaukums ir „Retrotopija”. Tajā autors runā par fenomenu, ka mūsdienās dzīvojam sava veida pagātnes utopijā, jo nākotnes aprises ir kļuvušas izplūdušas un neskaidras. Viens no documenta aspektiem bija vēlme paraudzīties uz mazāk pazīstamām un piemirstām pagātnes pieredzēm un personībām no līdzīga rakursa. Palūkoties uz pagātni kā izpētei atvērtu materiālu un darbarīku krājumu, ar kura palīdzību reflektēt gan par tagadni, gan nākotni. Documenta kuratoru komandas pārstāvis Hendriks Folkertss (Hendrik Folkerts) to definējis kā „nobīdi laikā un telpā”. Tāpēc jaunā Kaseles muzeja Grimmwelt telpās, kas bija viena no daudzajām documenta 14 norises vietām, kopā ar Oskara Mazotas (Oscar Masotta), Bruno Šulca (Bruno Schulz), Roijes Rozenas (Roee Rosen), Sūzanas Hilleres (Susan Hiller) un Toma Zeidmana Freida (Tom Seidmann Freud) darbiem, tika izstādīti arī latviešu režisores Annas (Asjas) Lācis4 (1891–1979) arhīvu materiāli. Prologs 2016. gada septembrī ABLV Charitable Foundation organizētā simpozija „Cross-Training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju” ietvaros Rīgā viesojās documenta 14 kuratoru komandas pārstāvis Hendriks Folkertss. Pēc priekšlasījumu sesijas Kaņepes kultūras centrā mēs vakariņu laikā pavisam negaidīti aizskārām Asjas Lācis personību. Izpēti, kas saistīta ar Valteru Benjaminu un Asju Lācis, veicu jau vairākus gadus un, pēc Folkertsa domām, šī tēma varēja ieinteresēt documenta 14 māksliniecisko direktoru Ādamu Šimčiku. Sagatavoju lūgto piedāvājumu, lai novembrī to prezentētu Kaselē. Projekts tika akceptēts, un sākās aktīvs darbs pie tā veidošanas. Lai arī bija zināmi dažādi avoti, kur meklēt materiālus, izstādes vajadzībām bija nepieciešams atrast tematiski koherentus eksponātus. Pateicoties sadarbībai ar Rakstniecības un mūzikas muzeju (RMM), režisori Māru Ķimeli (Asjas mazmeita – A.B.), Valtera Benjamina un Bertolta Brehta arhīviem Berlīnē, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu un Krievijas RGALI un GARF arhīviem, izdevās sakomplektēt diezgan pilnīgu ekspozīciju. Jau 2015. gadā kopā ar literatūrzinātnieci Beatu Paškevicu, Māru Ķimeli un Latvijas Kultūras akadēmiju sarīkojām starptautisku simpoziju „Kreisuma ideja kultūrā. Parole – Asja”. Tajā ar referātiem uzstājās virkne ārvalstu viesu un kļuva acīmredzams, ka Asjas Lācis personība Rietumos tiek pētīta daudz vairāk un nopietnāk nekā viņas dzimtenē. | |
 Lakats ar Pablo Pikaso zīmētu emblēmu Pasaules jauniešu spēlēm Rietumberlīnē 1951. gadā. Tā stūros – Bertolda Brehta dibinātās teātra trupas Berliner Ensemble emblēma. Iespējams, Brehta dāvinājums. | |
| Gatavojoties documenta, mērķtiecīgi meklēju oriģinālmateriālus, it īpaši grāmatas. Izdevās atrast četrus žurnālus Советский театр (grafiskais dizains – Gustavs Klucis), kā arī 1928. gadā izdoto grāmatu „Bērni un kino” („Дети и кино”, grafiskais dizains – Varvara Stepanova), kurā Lācis reflektē par mediju ietekmi uz sabiedrību vēl pirms Benjamina, runājot par bērnu kino repertuāru. Vēlējos apzināt Annas Lācis bibliogrāfiju, jo viņa ļoti daudz rakstīja krievu, latviešu un vācu presei. Tie bija konstruktīvisma laika teātra un mākslas izdevumi, kuros publicējās arī virkne atzītu mākslinieku un režisoru, piemēram, Vsevolods Meierholds, Konstantīns Staņislavskis, Sergejs Tretjakovs. Mani interesēja Annas Lācis darbība līdz viņas arestam 1938. gadā, jo viņa bija unikāla starpniece starp latviešu, vācu un krievu avangarda kultūrām. Krievijā viņa daudz rakstīja par Brehtu, Piskatora politisko teātri, aģitpropa un proletkulta teātru eksperimentiem; Vācijā lasīja lekcijas, bija Padomju Tirdzniecības misijas Kino nodaļas oficiālā pārstāve, organizēja Dzigas Vertova un citu autoru filmu pirmizrādes, kā arī iepazīstināja vācu auditoriju ar agrīno padomju kultūru un teātri (lekcijas transkripts publicēts 1929. gadā teātra žurnālā Die Scene. Blätter für Bühnenkunst). Anna Lācis ir interesanta kā intelektuāle, režisore, aktrise, kā persona, kura iepazīstināja Valteru Benjaminu ar Bertoldu Brehtu. Cerēju, ka izstāde spēs mainīt veidu, kā Asju līdz šim interpretējuši Benjamina pētnieki Rietumos (kā liktenīgo sievieti, kura viņu pievērsa marksismam, sagraujot viņa dzīvi). Arī Latvijā, pateicoties Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatai „Asja. Režisores Annas Lāces dēkainā dzīve” (Pētergailis, 1996), viedoklis par Annas Lācis darbu parasti aprobežojas ar moralizējošu tenku un privātās dzīves detaļu iztirzājumu. Sarunās ar Latvijas teātra speciālistiem Asjas kreiso uzskatu dēļ parasti tiek paziņots, ka viņas darbā nekādas metodes neesot bijis. Latvijā, šķiet, joprojām trūkst atbilstošu instrumentu un ideju politisku vai materiālisma ideju piesātinātu pieredžu vēsturiski neitrālai analīzei, apskatot tās avangarda ideju kontekstā. Arī starptautiskajā apritē daži no Benjamina kolēģiem, šķiet, nespēja pieņemt to, ka Asja Lācis spējusi atstāt tik spēcīgu iespaidu uz vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem vācu filozofiem. Abos gadījumos sastopamies ar reducējošu skatpunktu. Iepazīstoties ar Asjas rakstiem, kļūst redzams, ka viņai bija ļoti skaidrs un artikulēts viedoklis un pozīcija, kuru viņa turpināja izstrādāt visas dzīves laikā, arī pēc izsūtījuma. Tā bija oriģināla vadošo avangarda ideju sintēze, kuru viņai vēsturisku apstākļu dēļ neizdevās realizēt. Asjas Lācis paaudze bija tā, kurai nācās rūgti vilties, piedzīvojot Staļina represijas un teroru Krievijā, kā arī fašisma vājprātu Vācijā un Itālijā. Otrajam pasaules karam sekoja aukstais karš, kas, protams vēl vairāk apgrūtināja kultūras apmaiņu. Atskatoties uz šīs intelektuāļu diasporas (Vācijas, Krievijas, Latvijas, ASV, Lielbritānijas, Ķīnas un citu valstu pārstāvju) traģiskajiem likteņiem, viņu veikums atgādina sava veida laika kapsulu, kuras saturu šobrīd šķetina nākamās paaudzes. Katrs laikmets izsapņo nākamo5. Asjas Lācis darba uztvere Rietumos Interese par Asju Lācis Rietumos atjaunojās 60. gados. Kreisi noskaņoto pētnieku uzmanību viņa piesaistīja 1968. gada politiski spraigās sezonas laikā, kad strauji pieauga interese par Valteru Benjaminu. Tolaik jaunā literatūras kritiķe Hildegarde Brennere (Hildegarde Brenner), gatavojot žurnāla Alternative. Zeitschrift für Literatur und Diskussion Valteram Benjaminam veltīto dubultnumuru, autora tekstos ievēroja biežas atsauces uz Asju Lācis. Izrādījās, ka viņa, pēc desmit gadus ilga izsūtījuma atgriezusies Latvijā, bija režisore Valmieras teātrī, kur turpināja īstenot sava teātra idejas jau vēstures mainītā vidē. Brennere sazinājās ar Asju, un abu starpā aizsākās intensīva sarakste. Brennere bija uzgājusi neiedomājami bagātīgu tiešas pieredzes avotu – personu, kura bija sadarbojusies ar Valteru Benjaminu un iepazīstinājusi viņu ar Brehtu, kura bija pazinusi režisorus Ervīnu Piskatoru (Erwin Piscator) un Edvardu Gordonu Kreigu (Edward Gordon Craig) un teju visus vadošos krievu avangarda mākslas, teātra un kino novatorus. Lāces dzīvesbiedrs Bernhards Reihs bija viens no nozīmīgākajiem vācu eksperimentālā teātra režisoriem, kurš bija emigrējis uz PSRS jau 20. gadu beigās un sešdesmitajos strādāja pie grāmatām par Brehtu (1960. gadā Maskavā iznāca Reiha nelielā apcere „Brehts” – A.B.), kā arī atmiņu krājuma „Sacensībā ar laiku: atmiņas par vācu teātra vēstures piecām desmitgadēm” („Im Wettlauf mit der Zeit”, 1970; krievu tulkojumā – „Вена – Берлин – Москва – Берлин”, 1972). Abi nu jau novecojušie režisori šajā laikā, protams, vairs nebija aktīvi novatori, tomēr viņu pieredze, kas tolaik tika sistematizēta atmiņu krājumos, spēja sniegt iedvesmu 60. un 70. gadu jaunajiem kultūras protagonistiem. Vienā no žurnāliem Alternative (Nr. 56/57, 1967) tika publicēta Asjas Lācis vēstule, balstoties uz kuru Brennere veica taktisku uzbrukumu Benjamina kopoto rakstu sastādītājiem par to, kā ticis pārvaldīts viņa atstātais mantojums. 50. gados, kad tika aizsākta Benjamina kopoto rakstu secīga izdošana, Teodora Adorno un Frakfurtes Sociālās izpētes institūta pārstāvji rediģējot svītroja Asjas vārdu kā līdzautori esejai „Neapole”. Pazuda arī Benjamina tēlainais veltījums viņai grāmatas „Vienvirziena iela” ievadā („Šī iela nodēvēta par Asjas Lācis ielu, kuru viņa kā inženieris izlauzusi autorā.”6). Izteikti negatīva attieksme pret Asju Lācis izpaudās arī Geršoma Šolema (Gershom Scholem) un citu Benjaminam tuvu cilvēku darbos. Savukārt tālaika Vācijas jaunatne Asjas personā saskatīja sava veida garīgu līderi, un pēc vēstules publicēšanas kļuva populārs Benjamina teksts, kas bija sarakstīts, balstoties uz Asjas Lācis pieredzi darbā ar ielu bērniem Orlā – „Proletāriskā bērnu teātra programma” (tas ieraudzīja dienasgaismu daudz ātrāk par ieplānoto izdošanas datumu kopotajos rakstos). Šis raksts, nereti bez atsauces uz Asju Lācis, kļuva par kulta lasāmvielu un tika nekavējoties tulkots itāļu, franču un citās valodās. Daudzi alternatīvās izglītības aktīvisti šajā īsajā esajā rada vadlīnijas tam, kā likt pamatus jauna tipa nerepresīvai estētiskās izglītības sistēmai. Asjai veltītās ekspozīcijas nosaukums izstādē documenta – „Signals from Another World” – ir tieša atsauce un citāts no Benjamina teksta. Asjas radikālie eksperimenti Pēc mācībām Rīgā, Ata Ķeniņa ģimnāzijā, kur, kā Asja min savā atmiņu grāmatā, viņai nācies saskarties ar tālaika buržuāzistiskās sabiedrības skarbo realitāti, viņa dodas studēt uz Pēterburgu un Maskavu. Tur pabeidz kursus Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā, iestājas Fjodora Komisarževska teātra studijā un 1917. gadā ir aculieciniece revolucionārajam pārmaiņu laikam. Asja Lācis aktīvi seko tālaika avangarda eksperimentiem, pati piedalās tajos un ietekmējas no tāda kalibra dzejniekiem, režisoriem, māksliniekiem un intelektuāļiem kā Sergejs Eizenšteins, Ļevs Vigotskis, Vladimirs Majakovskis, Vsevolods Meierholds, Vladimirs Ņemirovičs-Dančenko, Konstantīns Staņislavskis, Aleksandrs Tairovs, Nikolajs Jevreinovs. Šo personību idejas kļūst par viņas turpmākās prakses stūrakmeņiem. Asja ar entuziasmu vēlas kļūt par Meierholda definētā „Teātra Oktobra” („Театральный Октябрь”) pirmrindnieci. | |
 Skats no documenta 14 ekspozīcijas „Signals from another world: Anna “Asja” Lācis archives” Kaseles muzejā Grimmwelt Foto: Andris Brinkmanis | |
| 1918.–1919. gadā, pabeigusi studijas, Asja dodas uz Orlu, kur nodibina eksperimentālo teātri bērniem. Tas kļūst par vienu no viņas radikālākajiem un drosmīgākajiem eksperimentiem. Asjas Lācis teātra laboratorijā tiek iesaistīti kara un revolūcijas laika bāreņi no bērnu namiem, un viņai kā vienai no pirmajām izdodas darbā iekļaut arī ielu bērnus – bezprizorņikus, kas ir viena no jaunās padomju varas sāpīgākajām problēmām. Ar šo kolektīvu viņa gandrīz gadu strādā pie izrādes iestudējuma, kas top pēc Meierholda lugas „Alinurs” motīviem. Laboratorijā iesaistās ap 100 bērnu. Veidojot lugu, Asjas metode bija sadalīt darbu tematiskās sekcijās: bija muzikālā sekcija, kustību un dejas sekcija; bērni paši veidoja dekorācijas, izstrādāja scenāriju un improvizējot mēģināja atrast vislabāko veidu, kā lugu uzvest. Tā izveidojās pedagoģijas metode, pēc kuras pieaugušie nevis norāda bērniem, kas jādara, bet uzklausa viņus un mēģina viņiem palīdzēt, izmantojot savu pieredzi. Pateicoties šai metodei un it īpaši improvizācijai, kuras laikā bērni varēja izspēlēt to, kā lugas personāžiem būtu jāuzvedas, Asjas teātra laboratorija kļuva arī par sava veida terapijas metodi, kuru joprojām izmanto Rietumos ne tikai bērnu teātrī, bet arī dažādās krīzes skartās vietās (community theatre). Tas ir kolektīvs darbs, kura laikā, pateicoties lomu spēlei, cilvēki var improvizēt un atrisināt reālas dzīves situācijas, izlādēt agresiju neitrālā veidā. Lugas uzvedums beigās bija nevis priekšnesums, bet gan svinīga parāde Orlas ielās, iesaistot pilsētas bērnus un iedzīvotājus. Asjas eksperiments ieinteresēja viņas kolēģus Rietumos. Arī Benjaminu, kurš bērnības tematikai veltījis virkni rakstu. Vēlāk, 1929. gadā, kad viņa īsu brīdi kopā ar Benjaminu dzīvoja Berlīnē, Lībknehta nama [1926.–1933. gadā Vācijas Komunistiskās partijas (KPD) un Komunistiskās jaunatnes savienības (KJVD) centrālā mītnes vieta – red.] pārstāvji vēlējās izveidot līdzīgu teātri Vācijā. Tam vajadzēja uzrakstīt programmu, un Benjamins bija solījis to izdarīt jau 1924. gadā. Tā radies viens no Benjamina tekstiem „Programma proletāriešu bērnu teātrim”, kas ir balstīts uz Asjas pieredzi Orlā. Tekstu noslēdz frāze, ka patiesi revolucionāri ir mēģināt interpretēt signālus, kas tiek raidīti no bērnu puses, un censties izprast jauno paaudzi. Benjamins tekstā kritiski norāda uz to, ka tobrīd dominējošā buržuāziskā izglītības sistēma attīsta tikai vienu talantu un cenšas radīt pakļāvīgus, pasīvus pilsoņus, kuru refleksijas spēja ir reducēta līdz nullei. Šāda izglītība cilvēku padara par individuālistu, kas ir nejūtīgs pret citu ciešanām un kuram ir sveša empātija. Benjamins precīzi analizē šo sistēmu un apraksta, kādai būtu jābūt alternatīvās izglītības stratēģijai. Vēlāk ar ielu bērniem un bērnu teātri PSRS strādā arī citi, un nav pārsteidzoši, ka padomju izglītības ideologiem šķiet tuvāka Antona Makarenko un Natālijas Sacas (Наталия Сац) daudz tradicionālākā pieeja. Asjas Lācis inovācija netiek līdz galam izprasta. Asja 1922. gadā dodas uz Vāciju kā izdevušās revolūcijas karognese. Pateicoties aktrisei Marijai Leiko, pie kuras sākotnēji apmetas, viņa iepazīstas ar virkni nozīmīgu vācu intelektuāļu – Bernhardu Reihu (Bernhard Reich), Maksu Reinhardu, Frici Langu, Ervīnu Piskatoru. 1923. gadā Minhenē notiek negaidīta tikšanās ar Bertoldu Brehtu, pēc kuras jaunais režisors Asju uzaicina kļūt par viņa režijas asistenti. Šīs sadarbības laikā Brehts smeļas idejas no novatoriskās kolēģes, kuras vēlāk ietekmēs arī viņa mācību lugu konceptu „Lehrstücke”. Asjas sadarbība ar Ervīnu Piskatoru (politiskais teātris) un Vācijas aģitpropa teātra trupām savukārt atstās iespaidu uz viņas turpmāko teātra praksi. Caur Brehtu un vēlāk Benjaminu Lācis regulāri sazināsies arī ar Elizabeti Hauptmani (Elisabeth Hauptmann), Margarētu Štefinu (Margarete Steffin), Karolu Nēru (Carola Neher), komponistiem Hansu Eisleru (Hanns Eisler) un Paulu Desavu (Paul Dessau) un citiem. 1924. gadā Kapri kļūst par skatuvi abpusēji nozīmīgajai draudzībai un attiecībām starp Asju Lācis un Valteru Benjaminu. Šīs radošās apmaiņas auglis ir kopīgi publicētais raksts „Neapole”. Tekstā izstrādātās „konstelācijas” un „porainības” metaforas (Neapole ir būvēta uz tufa, poraina akmens – A.B.) kļūst par nozīmīgiem terminiem, kurus savos darbos netieši izmanto arī Teodors Adorno un Zīgfrīds Krakauers (Siegfried Kracauer). Benjamins vēstulē savam draugam Geršomam Šolemam min, ka Asja Lācis viņam sniegusi „īsu ieskatu radikālajā komunismā” un šis ieskats ir ietekmējis visu vācu filozofa turpmāko darbu. Benjamins 1925. gadā viesojas Rīgā un 1926. gadā apmeklē Maskavu. Par abiem braucieniem saglabājušies nozīmīgi rakstiski materiāli: Rīga pieminēta darbā „Vienvirziena iela”, kuras titullapā lasāms veltījums Asjai, savukārt „Maskavas dienasgrāmatas” bez personiskām pārdomām sniedz arī ļoti tālredzīgu padomju realitātes analīzi. Laikā starp ārvalstu ceļojumiem un Krieviju Asja aktīvi darbojas arī Latvijā, iestudējot Leona Paegles, Linarda Laicena u. c. lugas, piedaloties kultūras svētku orgranizēšanā, strādājot ar bērnu, strādnieku, pašdarbnieku un proletāriešu teātra grupām. 1928. gadā viņa aktīvi strādā ar bērnu kino un kopā ar L. Keilinu (Л. Кейлина) izdod jau pieminēto abu kopīgi sarakstīto grāmatu „Bērni un kino”7. 1929. gadā Asja īsu laiku dzīvo kopā ar Valteru Benjaminu Berlīnē. Pēc tam atgriežas Maskavā, darbojas Smoļenskā un 30. gados kļūst par Maskavas latviešu teātra „Skatuve” viesrežisori. 1935. gada fotogrāfijās viņa pēdējo reizi pirms Staļina represiju sākuma redzama kopā ar Brehtu, Tretjakovu, Edvardu Gordonu Kreigu u. c., taču daudzi kultūras cilvēki jau sāk izjust 1934. gadā notikušajā Pirmajā PSRS Rakstnieku savienības kongresā paustās idejas par sociālistisko reālismu. Tāpat kā virkne citu tālaika intelektuāļu, arī Anna Lācis tiek arestēta, uz nepamatotu apsūdzību pamata ieslodzīta Butirku cietumā un pēc tam nosūtīta uz darba nometnēm Karagandas apgabalā Kazahstanā. Par šo periodu zināms ļoti maz. Bet ir saglabājušās liecības, ka arī lēģerī Asjai ar savu aktīvo raksturu izdevies izveidot ieslodzīto sieviešu teātra grupu. Par Annas Lācis harismu liecina fakts, ka viņai izdevies pierunāt ieslodzītās pat pēc astoņu līdz desmit stundu ilga necilvēcīgi grūta darba iesaistīties teātra mēģinājumos. Pēc izsūtījuma Anna Lācis 1948. gadā atgriežas Latvijā un, pateicoties Andrejam Upītim, kļūst par Valmieras teātra režisori. Viņa tiek pilnībā amnestēta pēc Staļina nāves. Interesants ir arī fakts, ka oficiāli Komunistiskajā partijā Lācis iestājas tikai pēc amnestijas 50. gados. Pēc aktīvas dekādes Valmierā pensijas gadus viņa kopā ar Bernhardu Reihu pavada ceļojot (pēc amnestijas viņai tiek atļauts doties uz Maskavu, Vācijas Demokrātisko Republiku utt.) un rakstot atmiņu grāmatas. Abi publicē rakstus Latvijas un padomju varai lojālajā ārvalstu presē. Anna Lācis atjauno saikni ar Brehtu un tiek uzaicināta uz VDR. Pateicoties Hildegardes Brenneres iniciatīvai, Vācijā 1971. gadā tiek izdota Asjas grāmata „Profesija – revolucionāri. Raksti par proletārisko teātri, Meierholdu, Brehtu, Benjaminu un Piskatoru”7. Bez šīs vienīgās Asjas „Rietumu” publikācijas (grāmata tiek pārtulkota itāļu, spāņu un franču valodās) viņas prakse Eiropā, iespējams, tiktu aizmirsta pavisam. Grāmatā iekļauta arī viņas eseja „Vācijas revolucionārais teātris”, par kura vēsturi saglabājušies vien uz pirkstiem skaitāmi izdevumi, tostarp esejas pirmizdevums krievu valodā8. Anna Lācis ir viena no Austrumeiropā nozīmīgākajām 20. gadsimta sākuma intelektuālajām figūrām, kuras alternatīvās pedagoģijas un eksperimentālā teātra idejas turpina ietekmēt arī jaunākās paaudzes. Mūsdienās Asjas figūra kļuvusi interesanta ne tikai teātra un izglītības kontekstā, bet arī feminisma rakursā. Šīs spilgtās personības intelektuālā mantojuma apzināšana un izvērtēšana ir tikai sākuma stadijā, un documenta bija viena no iespējām padarīt šo izpēti aktuālu daudz plašākā kontekstā. Analizējot Asjas idejas ne tikai no šaurās teātra perspektīvas, bet plašākā mākslas rakursā, kurā performance un kolektīva rakstura projekti tiek praktizēti jau kopš dadaisma laikiem, šis mantojums dod iespēju kritiski paraudzīties gan uz šībrīža kultūras un sociālpolitisko situāciju, gan arī rast idejas jaunu starpdisciplināru projektu īstenošanai nākotnē. 1 No: Benjamin, Walter. Über den Begriff der Geschichte, 1940. Autora tulkots citāts. 2 Benjamin, Walter. Der Autor als Produzent, 1937. Autora pārfrāzējums. 3 Benjamins, Valters. Iluminācijas. Rīga: LLMC, 2005, 187. lpp. 4 Īstajā vārdā Anna Lācis, Rietumos vairāk pazīstama kā Asja Lācis. 5 Benjamins, Valters. Parīze, XIX gadsimta galvaspilsēta. No: Benjamins, Valters. Iluminācijas. Rīga: LLMC, 2005, 187. lpp. 6 Benjamin, Walter. Einbahnstraße , 1928. Beatas Paškevicas tulkojums. 7 Лацис, А.; Кейлина, Л. Дети и кино. Москва: Теакино-печать, 1928. 8 Lacis, Asja. Revolutionär im Beruf. Berichte über proletarisches Theater, über Meyerhold, Brecht, Benjamin und Piscator. München: Rogner & Bernhard, 1971. | |
| Atgriezties | |
