VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla pirms un pēc patiesības Artis Svece | |
| Pēcpatiesība Oksfordas angļu valodas vārdnīca ir ne tikai grāmata, bet visnotaļ apbrīnojama institūcija. Ir dažādi ceļi, kā vārdnīcā nokļūst jauni vārdi, bet cita starpā dažādās pasaules malās mitinās angļu valodas novērotāji, kuri, pamanot jaunu vārdu vai vārda nozīmi, ziņo par to vārdnīcas redakcijai. Ik pēc dažiem mēnešiem mājas lapā tik publicēts jauno vārdu saraksts. Angļu vārds „post-truth”, ko latviski tulkojam kā „pēcpatiesība”, pirmo reizi, šķiet, lietots 1992. gadā žurnālā Nation dramaturga Stīva Tesiča (Steve Tesich) rakstā par Persijas līča karu un savulaik aktuālo „Irāngeitu”. Viņš rakstīja par „post-truth world” jeb „pēcpatiesības pasauli”.1 2016. gadā vārda lietojums angļu valodā esot pieaudzis par 2000 %, salīdzinot ar 2015. gadu, un Oksfordas vārdnīca to atzina par „Starptautisko gada vārdu 2016”.2 Šajā pašā laikā vārds vairākās variācijās (arī kā „postpatiesība”) ienāca arī latviešu leksikā. Un arī pie mums „pēcpatiesība” tika nominēta par gada vārdu.3 Šim vārdam neapšaubāmi ir kaut kāda nozīme, tas kaut ko fiksē, bet nevajadzētu kļūdīties un iedomāties, ka tas saprotams burtiski. Vārdi mēdz būt viltīgi. „Mīkstpēdiņi” nav obligāti cilvēki ar mīkstām pēdām, vai „biškrēsliņi” nav gluži krēsli, uz kurām sēž bites. Un arī „pēcpatiesības” gadījumā nevajadzētu domāt, ka tas nosauc kaut kādu reāli nolasāmu hronoloģiju („pirms”/ „pēc”) patiesības vēsturē. Tā vai citādi „pēcpatiesība” ir metafora, kas pieļauj visai plašu lietojumu. Droši vien ar tās palīdzību tiek raksturots laiks („mēs dzīvojam pēcpatiesības laikmetā”), bet diez vai šis vārds ietver kādu skaidru izpratni par mūsu laikmetu vai tā atšķirību no citiem. Šī metafora tiek izmantota, lai paustu sašutumu vai pat šoku – par to, kas ar informāciju notiek tradicionālajos medijos un sociālajos tīklos, par milzīgo atšķirību starp sabiedrisko diskusiju realitāti un argumentētu debašu ideālu, par to, cik viegli, šķiet, ir iespējams ar cilvēkiem manipulēt un cik viegli viņi samierinās ar manipulācijām un meliem. Vienlaikus diez vai daudzi varētu skaidri pateikt, kā tad šajās diskusijās pietrūkst un kā tad komunikācijai medijos un sociālajos tīklos vajadzētu notikt. Cilvēki mēdz atsaukties uz „faktiem” – proti, uz to, ka visu vajag balstīt uz faktiem, nevis „viltus ziņām” (fake news) –, bet kas tie par faktiem un kā tos nošķirt no nefaktiem, par to „pēcpatiesības” un „viltus ziņu” kritiķi lielākoties klusē. Patiesība Vārdu sakot, viena versija varētu būt, ka nav nekāda „pēcpatiesības laikmeta”. Tā vietā jārunā par panaivu cilvēku pārsteigumu, kad tie pēkšņi atskārtuši sen zināmu patiesību – ka ne visi domā vienādi, ne visus var pārliecināt ar vieniem un tiem pašiem argumentiem un ka izpratne par to, kas ir patiesība, var būtiski atšķirties. Arī mēģinājumi atrast vēsturē periodu, kad tā nav bijis, vai vainot pie domāšanas daudzveidības postmodernistus, kā tas dažkārt tiek darīts,4 jāuzskata par naiviem (un pret postmodernistiem netaisnīgiem). | |
 Dainis Kārkluvalks. Bijusī Latvijas lielākā bišu drava Valdgalē. 2012. gada 14. novembris Digitālā fotogrāfija | |
| Līdz ar to mākslu, lai gan tai ir sarežģītas attiecības ar patiesību, nevar uzskatīt par pēcpatiesības laikmeta cēloni vai veicinātāju. Aizdomas, ka māksla melo, izskaistina, nomelno vai sagroza patiesību un manipulē ar skatītāju, pastāv jau vairākus tūkstošus gadu. Platona „Valstī” Sokrata izteiktie pārmetumi dzejniekiem atdarinātājiem, iespējams, ir simptoms, bet varbūt arī viens no cēloņiem tam, ka Rietumu kultūrā māksla, salīdzinot ar filozofiju, teoloģiju un vēlāk – zinātni, izsenis uztverta kā attālināta no patiesības un šajā ziņā otršķirīga. Pat romantiķu, simbolistu un modernistu mēģinājumi pasniegt mākslu kā tikpat nozīmīgu vai vēl nozīmīgāku ceļu pie patiesības vienmēr ir bijuši jāaizstāv, un viņu pozīcija nekad nav spējusi atbrīvoties no fona, no neiztrūkstošās ēnas – vairākuma viedokļa par to, ka māksla rada skaistas lietas, ir emocionāla, izglītojoša, izklaidējoša, bet tomēr pie patiesības drošāk nokļūt, teiksim, ar marksisma-ļeņinisma mācības vai zinātnes palīdzību. Protams, mūsdienās zinātnieki ir pretimnākoši, laipni, labprāt gatavi sadarboties ar māksliniekiem un visiem stāstīt par to, ka no šīs sadarbības iegūst kā vieni, tā otri, tomēr profesionālās zinātnes robežas tiek rūpīgi sargātas un mākslinieki tās teritorijā var iekļūt tikai uz neilgu laiku un kā viesi. Pat filozofijā, kurā par vispārpieņemtu var uzskatīt atziņu, ka skaidras robežas starp filozofiju un literatūru nepastāv, praksē šī robeža tiek iezīmēta – lai gan nav arī tā, ka robežpārkāpējiem visas iespējas būtu liegtas. Un tā ir tikai viena sižetiskā līnija sarežģītajā stāstā par mākslas un patiesības attiecībām. Tomēr tieši tas, ka šaubas par mākslas iespējām piekļūt patiesībai ir tik senas un ka tās Rietumu kultūrā ir saglabājušās, neļauj pārāk cieši sasaistīt arī mākslu un pēcpatiesības laikmetu. | |
 Dainis Kārkluvalks. Laucienes pagasta Fridriķmuižas „Dīķi”. 2012. gada 8. februāris Digitālā fotogrāfija | |
| Cita lieta, ka, manuprāt, naivā pēcpatiesības izpratnes versija nav vienīgā. Pat ja atzīstam, ka patiesības laikmeta nekad nav bijis, tas nenozīmē, ka nav nekāda pamata sajūtai, ka mūsu laikmeta noskaņā kaut kas ir mainījies. Pēcpatiesības situāciju var raksturot ne tikai kā patiesības krīzi, bet arī kā autoritāšu un leģitimitātes krīzi. Tā skar pirmām kārtām medijus un daļēji arī citas institūcijas, kas producē patiesības. Proti, iespējams, problēma ir nevis tā, ka cilvēki šobrīd ir mazāk racionāli un spriestspējīgi, bet gan tā, ka viņi noraida nošķīrumu starp „nopietniem”, „kvalitatīviem”, „tradicionāliem”, „zinātniskiem” medijiem vai patiesības avotiem un „izklaidi”, „reklāmu”, „pseidozinātni”, „tabloīdiem”. Neatkarīgi no tā, cik uzticami kādreiz ir bijuši „kvalitatīvie” mediji, pēcpatiesības laikmetā liela daļa cilvēku tiem neuzticas. Iemesli ir dažādi – gan pašu patiesības producētāju (piemēram, „ekspertu”) paviršība, angažētība un pašapmierinātība, gan tehnoloģiskā revolūcija, kas piedāvā cilvēkiem milzīgu informācijas apjomu par velti un vienlaicīgi padara medijus atkarīgus no „klikšķu” daudzuma – kamdēļ nopietno un izklaidējošo kļūst grūti nošķirt un atbilstoši grūti pamatot atsevišķu mediju pretenzijas uz patiesības sargātāju statusu. Ja neviens nav uzticams, tad „kvalitatīvā” un „nekvalitatīvā”, „nopietnā” un „muļķību” atšķirību vairs nenosaka tuvība patiesībai. Cilvēks pats var izvēlēties, kuru – ja vispār kādu – uzklausīt un kuru ignorēt. Atšķirīgā uzskata ignorēšana nav noziegums pret patiesību, jo tas jebkurā gadījumā ir „tikai viedoklis”, lai kurš „eksperts” to būtu izteicis. Pēcpatiesības laikmetā ir iespējami „alternatīvie fakti”, jo ir iespējami vairāki stāsti par vienu un to pašu notikumu, un starp stāstītājiem nepastāv hierarhija, tiem ir tikai vienlīdz atšķirīgu un vienlīdz pašpietiekamu piekritēju loks. Un atkal jāatzīst, ka mākslai šajā interpretācijā ir grūti atrast vietu. Tāpēc ka mākslai būtībā nekad nav bijis tāda patiesības paudējas statusa un līdz ar to nav ko zaudēt. Varbūt samērā šaurā mākslinieku, intelektuāļu un citu kultūras cilvēku vidū priekšstats par mākslu kā patiesības paudēju kādu laiku ir pastāvējis, bet 20. gadsimta otrajā pusē ir gūzmām mākslinieku, kuri ar mākslas līdzekļiem ir centušies parādīt mākslas pretenziju uz patiesību nosacīto raksturu, atklājot mākslas reprezentāciju kā kultūrvēsturisku vai ideoloģisku konstrukciju, un mākslas teorijā šīs šaubas ir vēl tiešāk izteiktas. Vārdu sakot, jau sen mākslas radītājiem un baudītājiem (patērētājiem) ir bijis jāsamierinās ar situāciju, ka ir vairākas patiesības un katram pašam jāizvēlas, kuru uzklausīt un kuru ignorēt. Ja pēcpatiesības laiks ir patiesības avotu uzticamības krīze, tā avoti ir citi, nevis mākslas attiecības ar patiesību. Pirmspatiesība Kad mēs no ziņu portāla prasām patiesību, šajā prasībā ir ietvertas vairākas lietas. Mēs, protams, prasām, lai tas nemelo, un mēs prasām faktus, bet ne tikai to. Mēs vēlamies, lai būtu iespējams atšķirt viedokli no informācijas, un informāciju gribam „objektīvu”. Būt „objektīvam” nenozīmē tikai uzskaitīt faktus, jo fakti tāpat vienmēr ir atlasīti un atlase var būt tendencioza. Objektivitāte drīzāk paredz vēlmi parādīt visus būtiskos skatījumus uz konkrēto jautājumu vai atgadījumu – mēs it kā uzklausām dažādus lieciniekus un tad paši pieņemam lēmumu. Turklāt vērts pamanīt, ka, lai es varētu ziņu portālam uzticēties, man nepietiek ar to, ka dažādos skatījumus es varu atrast dažādos portālos, – man šos skatījumus vajag vienuviet, tikai tad ziņa var pretendēt uz „patiesību”. Patiesība mākslā izpaužas citādi. Arī mākslinieks, lai mēs tam uzticētos, nedrīkst melot. Piemēram, sociālistiskā reālisma māksla melo. Tomēr mēs negaidām no mākslinieka objektivitāti, proti, mēs negaidām izsvērtu skatījumu no dažādām perspektīvām. Vismaz vienā no iespējamām nozīmēm mākslas darba patiesība ir mākslinieka prasība mums – mākslinieks prasa, lai mēs pamanītu to, ko ir pamanījis viņš. Kaut ko, kas nav pašsaprotams, nav uzskatāms un banāls, bet kas ir būtisks un kā dēļ mēs turpmāk pasauli redzam citādi vai saprotam labāk. Un mākslinieks patiesību var atklāt arī tad, kad neviens no mākslas patiesību negaida. Tādā ziņā mākslai nevajag patiesības paudējas statusu, lai paustu savu patiesību. Mēs uzticamies māksliniekam nevis tad, kad viņš ir objektīvs, bet gan tad, kad viņš ir godīgs, atklājot mums to, ko no sava skatpunkta ir pamanījis. Ne visi, bet vismaz daļa mākslinieku mēģina būt „aktuāli” tādā ziņā, ka mēģina savos darbos izteikt laiku, kurā dzīvo. Var pat teikt, ka viņi mēģina paust patiesību par savu laiku – reflektēt par cilvēku atsvešinātību, apspēlēt tehnoloģiju ietekmi uz mūsu dzīvi, atmaskot liekulību un pievērst uzmanību ciešanām. Dažkārt šādiem darbiem ir iespaids, un šādos gadījumos mākslinieka vēstījums ir pakļaujams tādai pašai kritiskai analīzei kā avīzes ziņa. Teiksim, Benksija (Banksy) plakātiskais grafiti „One Nation Under CCTV” jeb „Viena nācija kameru uzraudzībā” ir vēstījums par mūsdienu sabiedrību, kas pievērš kaut kam uzmanību, bet pats fakts, ka tas pievērš kaut kam uzmanību, nenozīmē, ka ar to pietiek, lai atzītu Benksija diagnozi par patiesu. Mākslas darbi var tikt uztverti kā patiesības avots sociālā nozīmē; klasiski piemēri būtu Čārlza Dikensa „Olivers Tvists” vai Henrietes Bīčeres-Stovas „Krusttēva Toma būda”, tomēr neviens no Dikensa vai Benksija negaida „objektīvu” sabiedrības analīzi. Patiesības jēdziens mākslas kontekstā paredz atklāsmi, nevis dažādu skatījumu izsvēršanu. Bet ir vēl viena, manuprāt, interesanta atšķirība. Kā jau teicu, patiesību nevar sadalīt starp medijiem, proti, informācijas lietotājs var mēģināt noskaidrot patiesību, liekot kopā dažādas perspektīvas, bet tas nenozīmē, ka medijs, kas ignorē būtiskus notikuma aspektus, kļūst par patiesības paudēju. Bet mākslā ir citādi. Mākslas „patiesība” lielākoties atklājas tieši kā pienesums mākslas kopējā darbā. Mākslinieks pauž savu „patiesību”, rēķinoties ar to, ko citi mākslinieki ir izdarījuši pirms viņa. Mākslas pagātnē vienmēr ir darbi, kurus mēs šobrīd uzskatām par vērtīgiem, patiesību glabājošiem, tādiem, kas nav novecojuši. Mākslai nav kopīgas patiesības, bet patiesība mākslā ir klātesoša vēl pirms mākslinieks nonāk līdz savam meistardarbam. Mākslinieks vienmēr piebilst pie mākslā jau pateiktā, un lielākoties tas nozīmē, ka iepriekš pateiktais tiek atcelts. Tāpēc, lai gan katrs mākslinieks nāk klajā ar savu patiesību, mākslā patiesības nekļūst vairāk, bet tās nevar būt arī mazāk. 1 „Word of the Year is...” Sk.: https://en.oxforddictionaries.com/word-of-the-year/word-of-the-year-2016 2 „Post-truth”. Sk.: https://www.oxforddictionaries.com/press/news/2016/12/11/WOTY-16 3 Gada vārda pretendenti... Diena, 2017, 2. janv. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/gada-varda-titula-pretendenti-_brek- sits_-un-pecpatiesiba-nevarda-kapu-tramvajs-14162973 4 Sk., piemēram: D’Ancona, Matthew. Post-Truth: The New War on Truth and How to Fight Back. London: Ebury Press, 2017. | |
| Atgriezties | |
