VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tuvojas vētra: imersija, biometrija, mākslīgais intelekts, liela apjoma dati un novērošana Dr. phil. Elena Pērlmena | |
| No 19. līdz 21. oktobrim Rīgā notiek ikgadējais RIXC Mākslas un zinātnes festivāls, kura tēma šogad ir „Virtualitātes un realitātes”. Virtuālā un augmentētā realitāte jeb tā dēvētās „imersīvās” vides paplašina mūsu sajūtu un uztveres telpu. Virtuālās trīsdimensiju vides tikušas izmantotas mākslā jau pirms 30 gadiem, taču šodien imersīvās tehnoloģijas kļūst visuresošas un ambiciozi tiek pieteikts jauns laikmeta sākums virtuālajās pieredzēs. Par virtuālās realitātes un citu imersīvo tehnoloģiju nākotni festivāla starptautiskajā konferencē „Atklātie lauki 2: Virtualitātes un realitātes” („Open Fields 2: Virtualities and Realities”) diskutēs 80 dalībnieki no 30 valsīm un 60 akadēmiskajām un mākslas institūcijām. Festivāla un konferences atklāšana notiks 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ar vieslektoru Monikas Fleišmanes un Volfganga Štrausa (Monika Fleischmann, Wolfgang Strauss, Vācija) un Deivida Rotenberga (David Rothenberg, ASV) vieslekcijām. No 20. oktobra līdz 28. novembrim „kim?” Laikmetīgās mākslas centrā būs apskatāma festivāla izstāde „Virtualitātes un realitātes”, kurā piedalīsies 30 ārvalstu un latviešu mākslinieki, kas savos darbos iztēles virtuālās pasaules gan pretnostata mūsu sabiedrības realitātēm, gan mijiedarbojas ar tām, radot intervences imersīvās vidēs un jaunus virtuālās pieredzes tēlus. Elena Pērlmena (Ellen Pearlman) ir jauno mediju māksliniece, kritiķe, kuratore un rakstniece no Ņujorkas. Viņa radījusi pasaulē pirmo imersīvo smadzeņu viļņu operu „Noor” (2016). Pērlmenas lekcija konferencē „Atklātie lauki” notiks 20. oktobrī LNMM konferenču centrā. Vairāk informācijas: http://festival2017.rixc.org un rixc.org | |
 Elena Pērlmena. Smadzeņu viļņu opera „Noor”. 2016 Foto: pateicība māksliniecei | |
| Skaitļošanas tehnoloģiju jauda pieaug līdztekus milzīgām datu krātuvēm, algoritmiskiem procesiem, jaunām novērošanas metodēm un biotehnoloģiju attīstībai. Šos savstarpēji saistītos faktorus pavada gan acīmredzamas, gan slēptas implikācijas, un tie kalpo gan imersīvai izklaidei, gan kontroles tehnoloģijām. Edvards Snoudens (Edward Snowden) atklāja, ka valdība veido padziļinātu, robustu datu kopumu, analizējot ikvienu, jebkur un nepārtraukti. Šī masīvā datu novērošana, kuru veica ASV Nacionālās drošības aģentūra (NSA), fokusējās uz tādām tīklu plūsmām kā interneta un mobilo tālruņu datu apmaiņa. 2013. gadā ASV prezidenta Baraka Obamas administrācija izsludināja „BRAIN Initiative” [programma, kas nodarbojas ar cilvēka smadzeņu izpēti, izmantojot jaunākās neirotehnoloģijas – red.]. Puse no šajā iniciatīvā ieguldītajiem līdzekļiem tika novirzīti ASV Aizsardzības ministrijas pārvaldībā esošajai Aizsardzības attīstīto projektu aģentūrai (DARPA), jaunizveidotajai Inteliģences attīstīto izpētes projektu aktivitātei (IARPA) un Nacionālās zinātnes fondam (NSF), bet pārējos 50 % finansējuma saņēma Nacionālais veselības institūts (NIH). Šī līdzekļu sadalījuma sekas vēl nav kļuvušas acīmredzamas, bet Edvarda Snoudena atklātās liela apjoma datu novērošanas un uzkrāšanas kontekstā tās var raisīt bažas. Šobrīd notiek sacensība, lai izprastu procesus, kas notiek cilvēku galvās. Obamas „BRAIN Initiative” saņems trīs miljardus ASV dolāru desmit gadu laikā, un 2014. gada Eiropas Savienības pretrunīgais Cilvēka smadzeņu izpētes projekts (Human Brain Project) izmaksās vairāk nekā miljardu eiro. Paralēli tam mūsdienu mākslinieki izmanto patērētājiem pieejamos elektroencefalogrāfu smadzeņu lasītājus vai smadzeņu-datora saskarnes (BCI), lai radītu interaktīvas performances, kas balstītas uztveramos un nolasāmos cilvēka prāta procesos. Šie mākslas darbi iezīmē jaunu jomu un cenšas to paplašināt, apvienojot komerciālas investīcijas un bezmaksas atvērtā koda iniciatīvas. Ja lielu datu krātuves ietver bioinformāciju par atsevišķām personām, kura tiek ievākta no dažādām ierīcēm, tad ko tas nozīmē sabiedrībai? Smadzeņu izpēte ir saņēmusi jaunus impulsus un iezīmējusi jaunas trajektorijas, un arī mākslinieki seko šīm tendencēm. | |
 Elena Pērlmena. Smadzeņu viļņu opera „Noor”. 2016 Foto: pateicība māksliniecei | |
| Novērošana (surveillance) ir atsevišķu cilvēku vai grupu sistemātiska uzraudzība, lai regulētu vai pārvaldītu to uzvedību, un to nosaka varas pozīcijā esošo spēku samērs un tā mainīgā dinamika. Tā kā cilvēka smadzeņu stāvokļi kļūst arvien vieglāk pakļaujami dažādām novērošanas pakāpēm, pieaug arī dažādu kontroles iestāžu klātesamība, pateicoties precīzākām, jaudīgākām un mērķtiecīgākām datubāzēm. Žils Delēzs (Giles Deleuze) savā grāmatā „Komentāri par kontroles sabiedrībām” („Postscript on Control Societies”, 1990) pauž, ka pēc Otrā pasaules kara „kontroles sabiedrības” aizstāja sabiedrības, kas bija balstījušās vienīgi uz disciplīnu. „Kontroles sabiedrībās” izšķirošās atslēgas ir kodi un paroles, kas pieder tikai zināšanu elitei. Vara kļūst neredzama un anonīma, kaut arī tie, kas to izmanto, var būt redzami. Notiek apzināta privātās informācijas iemaiņa un apmaiņa. Nesen ieviestās fitnesa biometrijas datu vākšanas ierīces, kā arī veselības aprūpes uzņēmumi, kas atalgo patērētājus, ja tie dalās ar saviem biometriskajiem datiem, tikai pēdējo desmit gadu laikā ir radījušas visneiedomājamākos scenārijus. Visa personīgā informācija par jebkādiem konkrētiem indivīda biometriskajiem rādītājiem tiek apkopota komerciālās un medicīnas datu krātuvēs. Šī informācija tiek analizēta, pārkontekstualizēta, manipulēta un rekategorizēta. Tas paver iespējas dažādām privilēģijām un piekļuves līmeņiem, kurus pēc tam var selektīvi piešķirt noteiktām personām un grupām. Šāda veida segregācijas sekas vēl nav pilnīgi skaidras. Ja par kādu personu apkopotajos datos var iekļaut arī tās smadzeņu stāvokli, iespējas klasificēt un kārtot šos datus pēc vēlamajiem rezultātiem var pavērt jaunas iespējas kontrolei un diskriminācijai. Privātums ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, un, ja mums tas tiek atņemts, mēs visi ciešam. Atsevišķas tiesības var tikt pārkāptas nacionālās krīzes apstākļos, aizbildinot to ar „valsts drošību”. Lai kāds varētu tikt uzraudzīts, vairs nav nepieciešams nekāds ticams iegansts: pietiek ar nepieciešamību pieprasīt informāciju atļautām izmeklēšanām, lai, iespējams, atrastu šo ticamo ieganstu. Bet kurš dod atļauju šīm izmeklēšanām? Pat izmeklētājs var palikt apslēpts. Acs varavīksnenes skenēšana, DNS, pirkstu nospiedumi un zobārstniecības ieraksti tiek izmantoti, lai identificētu personas. Tagad tiesībaizsardzības un militārās iestādes sāk izmantot arī metodes, kas pazīstamas kā smadzeņu izdrukas jeb „brain fingerprinting”. Šāda veida novērošanai šobrīd izmanto ar elektroencefalogrammas palīdzību uztveramus smadzeņu viļņus (P300-MERMER), kas ļauj nolasīt reakciju – vai, parādot indivīdam kādu noteiktu lietu, viņa smadzeņu signāls apliecina, ka „informācija ir klātesoša” (information present) vai „informācija nav klātesoša” (information absent). Testus ar šiem signāliem veica ASV Federālais izmeklēšanas birojs (FBI), Centrālā izlūkošanas aģentūra (CIA) un ASV Jūras spēki, un rezultāti uzrādīja gandrīz 100% precizitāti, lai gan visi nav vienisprātis par to iegūšanai izmantotajām metodēm. P300 signālu izmanto arī krimināllietās un tiesas procesos. Šobrīd IARPA veic eksperimentus ar zebrzivīm, attīstot smadzeņu garozas modēmu (cortical modem). Tā mērķis ir pārraidīt attēlu no viena cilvēka smadzenēm tieši otra cilvēka smadzenēs. Kā jau tas ir lielākajā daļā gadījumu, kad ir runa par militārām izpētes programmām, ne visa informācija ir publiski pieejama. Mākslas notikumi un intervences, kas pēta šādus scenārijus, izmantojot dažādus radošus līdzekļus, nereti atklāj apslēptas bažas un rada tādus nākotnes attīstības scenārijus, kas sociālajām zinātnēm nebūtu iespējami, nenovirzoties no zinātnes disciplinārajām normām. Mākslas pasaule un performances, kas iesaista sabiedrību kā lieciniekus vai dalībniekus, var spēlēt būtisku lomu sociālajās pārmaiņās. Mans secinājums – ja jums šķiet, ka tiek uzraudzīti tikai tādi tīkli kā internets un tālruņa komunikācija, jūs daudz ko vēl neapjaušat. Mākslinieki un mūziķi jau 20. gadsimta 60. un 70. gados savās radošajās izpausmēs eksperimentēja ar smadzeņu viļņiem un biometriskiem signāliem. Es uzskatu, ka mūsdienu māksliniekiem, kuri pārzina tehnoloģijas, ir būtiski risināt šos un citus jautājumus, ejot viņu pēdās. Es radīju performanci – smadzeņu viļņu operu „Noor”, kurā tika izmantoti smadzeņu sensori, lai risinātu šos jautājumus un demonstrētu iedomātus scenārijus, kas tajā brīdī norisinājās izpildītāja galvā. Šis darbs uzdod ļoti vienkāršu jautājumu: vai cilvēka apziņā ir vieta, kas nepakļaujas novērošanai? Es vēlējos radīt šo darbu, lai parādītu, ka performances vēstījums var būt ļoti elastīgs. Mani līdzšinējie pētījumi ir apliecinājuši, ka tas, ko cilvēks izjūt kā savu patību – savu privāto patību –, tiks atklāts un dažādos atklātos un slēptos veidos, iespējams, ļaunprātīgi izmantots – veidos, kas lielākajai daļai no mums tā arī netiks atklāti. Es nevaru dot skaidru atbildi uz jautājumu – kā; varu vien norādīt, ka tas var notikt. No otras puses, māksla ir metafora, un metafora var kalpot kā pravietojuma priekšvēstnese. Tulkojusi Maija Demitere | |
| Atgriezties | |
