VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 No LNB Mākslas lasītavas | |
| Bryzgel, Amy. Performance Art in Eastern Europe since 1960 Manchester: Manchester University Press, 2017. 366 p. ISBN 9781784994228 Grāmata sniedz plašu pārskatu par performanču mākslu padomju bloka valstīs Eiropā – Krievijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā, Moldovā, Polijā, Ungārijā, Čehoslovakijā, Rumānijā, Dienvidslāvijā un Austrumvācijā. Pētījuma autore ir Latvijā labi pazīstamā amerikāņu mākslas pētniece Eimija Brizgela, kuras darbu vidū jau ir grāmata par performanču mākslu Latvijā, Krievijā un Polijā un monogrāfija par Miervaldi Poli. Brizgela atspēko priekšstatu, ka performanču māksla padomju bloka valstīs vienmēr bijusi vienīgi politiska protesta forma – tāpat kā citviet pasaulē, tā ir arī radoša joma, kas ļauj eksperimentēt ar jauniem izteiksmes līdzekļiem un tematiem. Austrumeiropas māksla attīstās dialogā ar Rietumu mākslu, taču vienām un tām pašām formām Austrumos un Rietumos ir atšķirīgs konteksts: ja Rietumos Alans Kaprovs rīkoja hepeningus ārpus pilsētas, lai distancētos no urbānās, komerciālās galeriju vides, tad Krievijā pasākumu rīkošana nomalēs bija nepieciešamība, jo pilsētas centrā tie tiktu aizliegti. Brizgela argumentē, ka nepieciešams kritiski pārvērtēt bināro mākslas vēstures redzējumu, kurā strikti tika nošķirti Austrumi un Rietumi un laiks pirms un pēc Padomju Savienības sabrukšanas. Orišková, Mária, ed. Curating ‘Eastern Europe’ and Beyond: Art Histories Through the Exhibition Frankfurt am Main/Bratislava: Peter Lang GmbH/ VEDA, 2013. 206 p. ISBN 9783631642184 Atsaucoties uz pēdējā laika tendenci skatīt un interpretēt mākslas vēsturi caur izstāžu darbības prizmu, nevis kā secīgu noteiktu mākslas stilu maiņu, izdevuma redaktore Marija Oriškova uzsver izstāžu prakses nozīmi un priekšrocības bijušo Austrumu bloka valstu mākslas vēstures veicināšanā un integrēšanā starptautiskajā apritē. Tā vietā lai rakstītu mākslas vēsturi kā „objektu vēsturi”, Oriškova piedāvā aplūkot izstādi kā mediju pašu par sevi: izstādes veido telpu, kurā var notikt interakcija starp subjektiem un objektiem, kā arī subjektu savstarpēja mijiedarbība – šajā kontekstā īpaša nozīme ir izstāžu izglītības un publiskajām programmām. Antoloģijā apkopotas piecpadsmit autoru esejas; to vidū mākslas vēsturnieks Pjotrs Pjotrovskis, izstāžu kuratore Zdenka Badovinaka un daudzi citi cienījami autori, kuri paši piedalījušies izstāžu veidošanā vai iedziļinājušies Austrumeiropas mākslas procesu virzībā. Katra eseja atsaucas uz konkrētām izstādēm, kas būtiski ietekmējušas Austrumeiropas mākslas vēstures attīstību kopš 1989. gada. Vērtīgajā izdevumā trūkst vienīgi detalizētākas Baltijas valstu izstāžu iniciatīvu analīzes – krājumā nav pārstāvēts autors, kurš kontekstualizētu šī reģiona mākslas izstāžu darbību. Christine Macel; Nataša Petrešin-Bachelez, eds. Promises of the Past: A Discontinuous History of Art in Former Eastern Europe Zürich: JRP Ringier, 2010. 254 p. ISBN 9783037640999 2010. gadā, laikā, kad Latvijā notiek Laikmetīgās mākslas centra organizēts izstāžu un pasākumu cikls „Atsedzot neredzamo pagātni”, kas pievēršas sociālisma perioda mākslas pārskatīšanai laikmetīgā gaismā, Parīzē, Pompidū centrā, norisinās līdzīgs projekts – izstāde „Pagātnes solījumi”, kas ref lektē par Austrumeiropas un Centrāleiropas mākslu. „„Austrumeiropa” neeksistē, tā tikusi izstumta no diskursa,” raksta izstādes veidotājas. Ko divdesmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas nozīmēja jēdziens „Austrumeiropas māksla”, vai tas kļuvis nevajadzīgs? Kādās kolekcijās iekļaut Austrumeiropas mākslinieku darbus Rietumu muzejos? Ja vēlamies tikt vaļā no „Austrumu” jēdziena, visdrīzāk nāksies dekonstruēt „Rietumu” jēdzienu. Grāmata ir izstādes katalogs, taču ref lektējošu tekstu tajā ir pat vairāk nekā ilustrāciju; tostarp minamas Slavoja Žižeka, Svetlanas Boimas, Igora Zabela esejas, kā arī daudzi īsi pašu mākslinieku un kuratoru komentāri par eksponētajiem darbiem. Šķiet, izstādē iekļauto 50 mākslinieku veikums ir pārāk daudzveidīgs, lai to apvienotu dažos īsos secinājumos, un arī katalogs ir mikronaratīvu labirints, kas tikai apstiprina striktu nošķīrumu nosacītību gan vēsturē, gan tagadnē. Mazierska, Ewa; Kristensen, Lars; Näripea, Eva, eds. Postcolonial Approaches to Eastern European Cinema: Portraying Neighbours On-Screen London: I.B. Tauris, 2014. 342 p. ISBN 9781780763019 Rakstu krājuma fokusā ir kaimiņa tēla reprezentācija Austrumeiropas kino, kas šeit aplūkota postkoloniālisma pētniecības kontekstā. Kā kolektīvs termins postkoloniālisms aptver plašu teorētisko pieeju loku, kas tiek izmantotas politikas un kultūras kolīziju kritikai. Cita starpā izdevuma autori ref lektē par to, cik pamatoti varam piemērot postkoloniālisma teoriju, traktējot padomju dominanci pār Austrumeiropas nācijām kā tieši koloniālisma pieredzi. Pierādot postkoloniālisma teorijas noderību reģiona kontekstā, veiksmīga ir tieši pētniecības priekšmeta – kaimiņa tēla – izvēle. Kaimiņu un koloniālisma jēdzieni Austrumeiropas reģiona kontekstā ir cieši saistīti, jo šajā pasaules daļā kolonizētājas bija tieši kaimiņos esošās varas, nevis aizjūras impērijas. Rakstu autori kaimiņa jēdzienu apspēlē brīvi – aprakstot kaimiņvalstis un vietējās etniskās minoritātes. Filmu žanru diapazons iezīmē trajektoriju no melodrāmas līdz asa sižeta filmām, kur jūtīgā kino valodā atklājas apslēptie kultūras kodi un priekšstati par kaimiņiem; autori atsaukušies gan uz pasaulslavenu režisoru (Romāns Polaņskis, Agneška Holanda, Ņikita Mihalkovs),gan lokāli atzītu režisoru filmu piemēriem. | |
| Atgriezties | |
