studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Novadnieka piemiņai Aivars Leitis Jānis Simsons. „Gleznas” Matīšu Kultūras nams, Burtnieku novads 13.05.–25.09.2017.

Jānis Simsons. „Pie jūras”. Audekls, eļļa. 76 x 98 cm. 1974 Foto: Igors Zommers

Jāņa Simsona galvenā radošās darbības sfēra bija glezniecība un mākslas pedagoģija, taču viņa personība izpaudusies daudzās nozarēs – dzejā, teorētiskās pārdomās par mākslas būtību un sabiedriskajā darbībā Trešās atmodas laikā. Tieši daudzpusība bija dzinulis nepārtrauktai attīstībai un mainībai Simsona radošās dzīves ritumā ar milzumu padarīto darbu un nenogurstoši aktīvu darbošanos. Izstādes ekspozīciju veidoja gleznas, kas tapušas studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā, vairāki aktu gleznojumi un dzimtajos Matīšos gleznotās ainavas. Lielākā eksponēto darbu daļa Matīšos atradās nejauši, un tieši tas rosināja sarīkot mākslinieka piemiņas izstādi, godinot viņa 70 gadu jubileju. Izstādes ekspozīcijā gleznas ik pa laikam tiks mainītas, papildinot to ar citiem darbiem, tā ļaujot skatītājiem iepazīties arī ar mākslinieka daiļrades brieduma gadu gleznām. Jānis Simsons dzimis 1947. gada 28. septembrī Matīšos. Pēc mācībām vietējā skolā viņš 1963. gadā kļuva par Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolas (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija) audzēkni. Tieši šeit arī radās domu pavērsiens saistīt dzīvi ar mākslu. Tādēļ 1966. gadā viņš devās uz Mākslas akadēmiju. Tomēr, kā grāmatā par mākslinieku atzīst Ieva Jātniece: „ .. Rīga saņēma viņu nelabvēlīga un sveša. Protams – tik daudz kā viņam trūka. Trūka galvaspilsētā radu un draugu, trūka jelkādas pazīšanās mākslas aprindās, trūka mākslas skolas un nopietnas, metodiskas sagatavotības Mākslas akadēmijas prasībām.” Neskatoties uz neveiksmi, tika pieņemts lēmums dzīvot Rīgā. Gandrīz trīs gadus Simsons strādāja par virpotāju rūpnīcā VEF un vakaros apmeklēja sagatavošanas kursus Mākslas akadēmijā. 1969. gadā viņš tika uzņemts akadēmijā; kursa biedri bija Jāzeps Viļļa, Verita Kopštāle, Elita Svikle un Antonija Lutere. Mākslas akadēmiju Simsons absolvēja 1974. gadā ar atzīmi „teicami” par figurālas kompozīcijas gleznojumu profesora Eduarda Kalniņa vadībā. 20. gadsimta 70. un 80. gados Latvijā bija populāra kustība – Mākslas akadēmijas studenti ar lielu entuziasmu devās dzīvot republikas perifērijā. Pateicoties tam, vairāki Latvijas reģioni varēja baudīt līdz tam nepiedzīvotu vietējās mākslas dzīves uzplaukumu. Šobrīd daudzi no tolaik jaunajiem censoņiem ir kļuvuši par vispāratzītām latviešu mūsdienu mākslas autoritātēm. Te jāmin tekstilmāksliniece Inese Jakobi (Madona), tēlnieks Andris Vārpa (Valmiera), mākslinieks Pēteris Sidars (Kuldīga). Šajā kustībā savas pēdas atstājis arī Jānis Simsons, kura darbība tolaik aptvēra plašu Latvijas perifērijas kultūras lauku. Pārcēlies uz Madonu, viņš kopā ar Arti Kumsāru, Inesi Jakobi, Daigu Simsoni un Dzirkstīti Purviņu 1975. gadā izveidoja Bērnu mākslas skolu. Tieši šeit sastaptie izaicinājumi ļāva viņam uzliesmot, iezīmēt jaunu sākumu bērnu mākslas pedagoģijā Latvijā. Skolu ir absolvējuši daudzi pazīstami latviešu mākslinieki – to vidū Vita Mālniece, Vilnis Zābers, Kristīne Šulce un Ineta Sipunova. Šajā laikā Madonā sāka strādāt vēl vairāki mākslinieki un 1971. gadā notika pirmā mazpilsētas mākslinieku grupas izstāde, kurā Simsons piedalījās ar linogriezumu ciklu un eļļas gleznām. Mākslinieku aktivitāte rosināja arī vietējos saimnieciskos darbiniekus un PSKP funkcionārus. 1978. gadā tika noslēgts sadarbības līgums starp Mākslinieku savienību un Madonas rajona vadību un aizsākās ikgadējo pavasara izstāžu rīkošana, kas kļuva pazīstamas kā „Aronas” konkursizstādes. To laureātu vidū ir vairāki plaši pazīstami latviešu mākslinieki. Pateicoties labvēlīgai apstākļu sakritībai un varas attieksmei, Madonā izveidojās mākslinieciski kvalitatīva savdabīgu mākslinieku grupa: tekstilmāksliniece Inese Jakobi, grafiķe Mārīte Kluša, akvarelists Ēriks Caune, keramiķis Jānis Seiksts, gleznotājs Jānis Šusters un citi. Simsons vienmēr bijis ar daudziem talantiem apveltīts patiesības meklētājs. Sākoties Trešajai atmodai, viņš organizēja Latvijas Tautas frontes rajona nodaļu un bija laikraksta „Madonas Atmoda” redaktors. Pirmā numura ievadrakstā (14.06.1989.) viņš raksta: „Mani var saukt par naivu savā atklātībā. Bet es ticu, ka sirdsapziņa uzvarēs šaubas, melus un viltu.” Jau nākamais laikraksta numurs iznāk sēru ielokā, jo redaktors ir sadedzis savā lauku mājā Sarkaņos. Mākslinieka nāves apstākļi tā arī līdz galam netika noskaidroti. Tomēr arvien tiek minēts, ka notikuma vietā atradušies divi PSRS okupācijas armijas militāristi. Bija pat liecinieks, taksometra šoferis, kurš vēlāk no savas liecības atteicās. Turklāt izmeklēšanas laikā tika konstatēta tādu vielu klātbūtne, kuru degšanas laikā kūst arī stikls. Gadu pēc Simsona nāves notika viņa piemiņas izstāde. Toreiz izdotajā grāmatā „Gleznas un dzejas” (Madona, 1990) lasāmi viņa vārdi: „Laikam ir tikai dažas gudrības un dažas labas grāmatas. Pārējais viss tiek muļļāts otrreiz un trešoreiz...”

Atgriezties