studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Smalkā sarežģītība Agnese Jeromāne Moiše Kupfermans. „Dažādie purpura pelēkie” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 07.07.–10.09.2017.

Moiše Kupfermans. „Plaisa laikā (7)”. Audekls, eļļa. 200 x 200 cm. 1999 Foto: Baiba Priedīte Daugavpils Marka Rotko mākslas centra fotoarhīvs

Moišes Kupfermana (Moshe Kupferman, 1926–2003) daiļrade, ar kuru pašlaik var iepazīties Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, jāskata kontekstā ar mākslinieka dzīves gaitu. Šobrīd Kupfermans ir viens no atzītākajiem Izraēlas abstraktās glezniecības pārstāvjiem, viņš saņēmis vairākas nozīmīgas godalgas un kopš 1958. gada sarīkojis vairāk nekā 70 personālizstāžu, tostarp Žorža Pompidū Nacionālajā mākslas un kultūras centrā (1987) un Grand Palais (1990 un 1091) Parīzē, kā arī piedalījies neskaitāmās grupu izstādēs. Kupfermans ir Austrumeiropas ebreju ģimenes atvase, dzimis Polijā, Jaroslavā. Otrā pasaules kara laikā, kad viņam bija tikai 13 gadu, ģimene devās bēgļu gaitās, bet vēlāk tika izsūtīta uz Kazahstānu, kur vecāki mira. Pēc kara Mioše kopā ar māsu atgriezās dzimtenē, tomēr izdzīvošana kara izpostītajā zemē prasīja upurus – kā fiziskus, tā garīgus. Māsa nomira, un jauneklis 1948. gadā emigrēja uz Izraēlu, kur kopā ar citiem kara bēgļiem un holokausta upuriem Galilejas rietumos nodibināja komūnu Lohamei HaGeta’ot (tulkojumā – Geto cīnītāji). Izraēla tikko bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, un tajā sākās viņa pieaugušā cilvēka dzīve un radošā karjera. Kupfermans apprecējās, un viņa ģimenē piedzima četri bērni. Strādājot celtniecībā, viņš atklāja sevī nepieciešamību pēc radošas pašizpausmes. Iespējams, tieši caur šo glezniecisko, abstrakto valodu Kupfermans meklēja kā savu, tā savas tautas kultūras identitāti jaunajā, modernajā pasaulē. Kupfermana daiļradi raksturo abstrakts, bet strukturāls un daudzslāņains gleznas būvējums, savukārt krāsu līnijas atklāj sarežģītu un emocionālu vēstījuma valodu. Neskatoties uz piezemēto un šķietami askētisko krāsu lietojumu, galvenokārt pieklusināti pelēkie, violetie, baltie toņi, pastozais krāsas klājums, kas vairrākkārt tiek dzēsts un pārklāts no jauna, veidojot daudzslāņainu kompozīciju, un it kā haotiskais triepiens piešķir gleznām ekspresīvu noskaņu, tādēļ rodas sajūta, ka mākslinieks tikai sev zināmā veidā centies nogludināt vai maskēt kādu emocionālo pārdzīvojumu. Izstādes anotācijā uzsvērts, ka Kupfermans lielāku uzmanību pievērsis tieši pašam gleznošanas procesam, nevis galarezultātam. Šo informāciju pavada arī vizuālais materiāls – video, kurā mākslinieks savā darbnīcā runā par sevi, idejām un vienlaicīgi tiek filmēta kāda darba tapšana. Uzmanība, kādu viņš pievērš ikvienai līnijai, kas tiek vilkta uz papīra lapas kā sagataves lielākam darbam, šķiet kā tāda ritmiska dziedināšanas metode. Darbos nav nolasāmas tiešas norādes uz Kupfermana pagātnes pieredzi, bet to vienkāršība – kā, piemēram, darbā „Bez nosaukuma” (1980), kura kompozīciju veido ar baltu krāsu biezi noklāta virsma un tajā ar kādu asu priekšmetu vai zīmuli ievilktas ritmiskas līnijas visa audekla platumā, – liek mākslinieka daiļradi uzlūkot caur psiholoģiskā vērtējuma prizmu, savdabīgu psihoanalīzi. Viņa daiļrade tiek iedalīta četros posmos. Agrīnais periods ir 20. gs. 50.–60. gadi, kad Kupfermans sekoja New Horizon mākslas kustībai (dibināta 1942. gadā Telavivā), kas, pievēršoties abstrakcijai, ienesa pārmaiņas toreizējā Izraēlas mākslas telpā. Šajā periodā Kupfermana daiļradē vērojami eksperimenti ar virsmas strukturālo uzbūvi, vairākiem slāņiem, faktūrām. 70. gadi bija Kupfermana „minimālisma” periods, kurā mākslinieks eksperimentēja ar vienmērīgiem, monohromiem klājumiem, visbiežāk izmantojot baltos un violetos toņus. Krāsa Kupfermana daiļradē ir gan simboliski nozīmīgs elements, gan formāls paņēmiems, kā veidot šo pārlaicīgo, daudzslāņaino gleznojumu. Balto viņš reizēm izmanto kā „dzēšgumiju”, vietām to uzsedzot kā tīras krāsas pleķi jau izstrādātai kompozīcijai. Vai kā baltu līmlenti kādam atmiņas uzplaiksnījumam. 80. gados kompozīcijā ienāk vertikālas un horizontālas līnijas; režģis, kas top par vēl vienu simbolisko elementu,māksliniekam reflektējot par viņa dzīves traģisko pieredzi un pagātnes atmiņām. Savukārt 90. gados Kupfermana daiļradē vērojamas ietekmes no braucieniem pa Eiropu. Gleznojums kļūst ekspresīvāks gan tonalitātē, gan kompozicionālajās līnijās, un izstādes anotācijā norādīts, ka šajā laikā radītās sērijas „Plaisa laikā” darbi ir viņa pirmā netiešā atsauce uz holokaustu. Kupfermana daiļrades nozīmīga daļa ir grafikas darbi uz papīra. Tie tapuši kā skices vai eksperimentāli dažādu stilu un izejmateriālu paraugi, bet vēlāk pārlikti, vai pat iestrādāti uz audekla. Kupfermana nozīmību lielā mērā noteikusi viņa izolētība no apkārtējās pasaules – pateicoties tai, gleznotājs diendienā varēja attīstīt savus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, eksperimentēt, izjust un nepārtraukt procesu.

Atgriezties