VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Joks par latviešu skaudību Raimonds Kalējs „Vieta, kur viss ir labāk” Latviešu un igauņu mākslinieku darbu izstāde Kaņepes Kultūras centrs 30.06.–16.07.2017. | |
 Skats no izstādes „Vieta, kur viss ir labāk”. 2017 Foto: Raimonds Kalējs | |
| Dāvja Kaņepes izauklētais kultūras centrs šobrīd šķiet vienīgā vieta Rīgā, kas godīgi pretendē uz alternatīva un no patērētājmietpilsoņu populārās kultūras neatkarīga, jeb indie tipa kluba godu, kurā līdzās vasaras vakariem gaumīgi pieskaņotiem āra mūzikas pasākumiem var baudīt arī šo to no kino pasaules pērlēm, kā arī novērtēt veikalniecisko cēlgaleriju līdz galam neatzīto mākslinieku darbu izstādes, kurās brīvdomīgi iztrūkst tirgus konjunktūras uzliktā zīmoga un valda jaunības maksimālisma provokatīvās vēsmas. Arī šajā izstādē, ko pēc tās maija pirmizrādes koncepcijai zīmīgās robežpilsētas Valgas muzejā jau var dēvēt par ceļojošu, nebija ne miņas no vizuāli estētiskā tirgus precēm, bet bija gana daudz konceptuālismam pietuvinātu un no institūciju oficiālās ideoloģijas brīvu, mākslinieciskā formā ietērptu ironisku un dažbrīd pat sarkasmam tuvu interpretāciju par stereotipiski kultivēto uzskatu, ka Igaunija ir valsts, kurā viss ir daudz labāk nekā oligarhu atkaulotajā Laimas zemē dzintarjūras krastā, un ka mūsu kaimiņzeme ir gluži kā bākas virziengaisma Latvijas budžeta deficīta un dzīves līmeņa melnajā alā. Izstādi sadarbībā ar igauņu mākslinieku un kuratoru Tanelu Randeru, Tartu laikmetīgās mākslas dzīves reanimatoru Indreku Gregoru, kā arī ar latviešu mākslas teorētiķēm Šeldu Puķīti, Santu Mičuli, Viku Ekstu un māksliniekiem Andri Landausu, Andri Maračkovski, Edgaru Ošu, Reini Hofmani, Krišu Salmani, Ievu Saulīti un Zīli Ziemeli bija organizējusi multimediju māksliniece un kuratore Gundega Evelone. Pateicoties nejaušai sakritībai, punktu uz „i” izstādes menedžmentā iezīmēja Igaunijas Republikas vēstniecības netieši morāli atbalstošais plecs tepat blakus, pāri Lāčplēša ielai, – tās ēka un melnbaltzilais valsts karogs pie tās fasādes šķietami solidarizējās ar izstādē pausto politekonomiskā pārākuma manifestāciju. Ar nožēlu gan jāpiebilst, ka projekta ekspozīcija Kaņepes Kultūras centra telpās bija zaudējusi iespēju izvērsties plašajās izstāžu zālēs ēkas otrajā stāvā un bija pazemīgi iekārtota pirmā stāva Zilajā un Sarkanajā zālē, kur pie galdiņiem šķidrumus malkojošie apmeklētāji nevarēja izvairīties no acu kontakta ar izstādītajiem darbiem, kas savā būtībā apliecināja tēzi par mākslas didaktisko vietu publiskā telpā un nodevās viegli uzbāzīgiem komunikācijas meklējumiem ar potenciālo skatītāju. Rīkojot šo izstādi, katram dalībniekam bija ļauts pilnīgi brīvi izvēlēties savas idejas realizācijai nepieciešamo māksliniecisko arsenālu. Līdz ar to izstādē mijās glezniecība, video, reklāmiski lozungi, kā arī fotogrāfijas, teksti un tā dēvētie redīmeidi, kas kopumā liecināja par laikmetīgu un neierobežotu radošās izteiksmes valodu, kura anotācijās bija skaidrota gan angļu, gan latviešu un igauņu mēlēs. Izstādes ekspozīcijas secīgais iekārtojums noteikti uzskatāms par svarīgu koncepcijas sastāvdaļu. Kuratores un mākslinieces Gundegas Evelones objekts „Medijs” ar piktogrammiski vispārināti modelētajiem TV ziņu raidījumu vadītāju tēliem manifestēja informatīvās telpas manipulācijas spēles, kurās ar skaļiem virsrakstiem var tendenciozi interpretēt un patērētājsabiedrības ganāmpulku galvās kā šķīstus faktus iekalt puspatiesības, – šajā gadījumā liekot noticēt kaimiņvalsts iluzorajam veiksmes stāstam. Jaunas starptautiskas mitoloģijas meklējumiem bija pievērsusies gleznotāja Zīle Ziemele, kura līdzās saviem darbiem bija publicējusi pseidopasakas par sešpirkstu latviešiem, jaunizcepto latviešu ģenēzes igauņu skolas audzēkni Indriķi bez draugiem, kā arī par divdomīgo somu pirts spēli ar brāļiem, burgermaizēm un kotleti. Tās ar savu neizskaidrojamo mīklainību skatītājā vairāk raisīja mulsus jautājumus, nevis sniedza viedas atbildes par idejisku integrāciju kopējā projekta kontekstā. Andris Maračkovskis, atsaucoties uz Mihaila Bulgakova „Suņa sirdī” izskanējušo profesora Preobraženska aicinājumu katram sabiedrības loceklim atkarībā no viņa statusa un izglītības līmeņa pievērsties saviem tiešajiem pienākumiem, no veciem velosipēdiem, ūdens sūkņiem un mirgojošiem ekrāniem bija radījis kinētiski dinamisku, bet pēc racionālās funkcijas nenolasāmu objektu, kura mērķis visdrīzāk bija apšaubīt apgalvojumus par Igaunijas industriālajām uzvarām Baltijas kontekstā. Ja var ticēt personiskai intuīcijai un sarunā ar Indreku Gregoru gūtajām atziņām, tad izstādi vairāk ieteicams uztvert kā joku un mākslinieku ironisku rotaļu par mūsdienu mediju radīto hipotētisko mītu nopietnajām un pat zināmā mērā neatgriezeniskajām konsekvencēm, ģenerējot latviešiem raksturīgo skaudību un nepatiku pret sacerēti „veiksmīgākajiem” kaimiņiem. | |
| Atgriezties | |
