VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sezana pieskāriens Natālija Jevsejeva Izstāde „Sezana pieskāriens” Mūkusalas Mākslas salons 06.07.–26.08.2017. | |
 Vilhelms Purvītis. „Mazpilsēta”. Kartons, eļļa. 36 x 54,5 cm. Ap 1929 Zuzānu ģimenes kolekcija | |
| „Sezana pieskāriens” Mūkusalas Mākslas salonā ir pirmā izstāde Latvijā, kas veltīta sezanisma izpausmēm Latvijas glezniecībā. Eksponēto darbu atlasi ierobežo vienas kolekcijas ietvars – Mūkusalas Mākslas salona krājums, tomēr, nepretendējot uz izsmeļošu skatījumu, izstāde tikai apstiprina faktu, ka sezanisms 20. gadsimta sākuma mākslā bija kļuvis par visaptverošu parādību. Sezanisma paraugi šajā gadījumā netika iegādāti speciāli, tomēr kolekcijā esošo Latvijas mākslas klasiķu darbu klāstā to daudzums izrādījies pietiekošs izstādes izveidei. Ārkārtīgu popularitāti jauno mākslinieku vidū Pols Sezans (1839–1906) ieguva drīz pēc savas nāves. No 1908. līdz 1913. gadam viņa audekli tika eksponēti visos Eiropas lielajos mākslas centros, novēlēto kolekciju sastāvā tie nokļuva Luvrā un Ufici galerijā. 20. gadsimta sākumā franču meistara sekotājus varēja atrast gandrīz visās Eiropas zemēs un pat visā pasaulē. Par to varēja pārliecināties 2010. gadā Sanktpēterburgā notikušajā starptautiskajā konferencē „Sezana globālais efekts”1, kuras laikā pētnieki no Eiropas, Lielbritānijas, ASV, Dienvidamerikas, Indijas un Japānas piedāvāja iespaidīgu ieskatu savu valstu sezanistu daiļradē. Speciālisti nošķir Sezana ietekmi no sezanisma. Pēdējais kā stilistiska ievirze nosakāms ar lielāku konkrētību, savukārt franču meistara ietekme varēja iegūt visai daudzveidīgas formas. Sezanisms ir glezniecības tradīcija, kuras pamatā ir konsekventi pielietots formas modelējums ar krāsu, kontrastainu toņu kolorīts, ritmisks triepiens, īpatnējās Sezana perspektīvas un augstā horizonta izmantošana, formu vienkāršojums un stilizācija, kā arī noteikts ikonogrāfisko motīvu loks. Jāpiebilst, ka sezanistu darbiem nereti ir pat maz kopīga ar paša Sezana gleznojumiem. To var sacīt arī par divu latviešu sezanistu – Helmuta Markvarta un daļēji arī Eduarda Lindberga – mākslu. Šo mākslinieku darbi izstādē nav apskatāmi, toties to kompensē citu modernistu – Konrāda Ubāna, Valdemāra Tones, Leo Svempa, Augusta Zauera – līdz šim nekad nereproducētie sezaniskie meklējumi. Tāpat kā daudzu citu valstu sezanisti, arī latviešu modernisti Sezana ieviestos novatoriskos glezniecības principus uztvēra ar fovistu un kubistu starpniecību. Tā latviešu sezanistu darbos ienāca melnā kontūra un formu ģeometrizācija, ko pats Sezans būtībā noliedza.2 Atsevišķiem latviešu māksliniekiem – Leo Svempam, Augustam Zauram, Ģedertam Eliasam (izstādē nav pārstāvēts) – ļoti būtiska bijusi saskarsme ar krievu sezanistiem Maskavā – grupējuma „Karāva kalps” biedriem Pjotru Končalovski un Iļju Maškovu. Atšķirībā no citiem Eiropas sezanistiem, latviešu modernisti (vismaz to vairākums) ar Sezana darbu oriģināliem un viņa sekotāju gleznojumiem iepazinās nedaudz vēlāk – Pirmā pasaules kara laikā Maskavas kolekcionāra Sergeja Sčukina galerijā. Līdz ar to latviešu sezanisma paraugu lielākā daļa tapa 20. gadsimta otrās desmitgades beigās – 20. gadu sākumā. Taču arī 20.–30. gados gan Eiropā, gan Krievijā sezanisms vēl saglabāja savu pievilcību mākslinieku acīs. Citādi ir ar latviešu gleznotāju iepriekšējo paaudzi – Johanu Valteru un Vilhelmu Purvīti, kuri Eiropā redzēja Sezana un sezanistu mākslu vēl 20. gadsimta sākumā, bet sezanisma manierei pievērsās tikai septiņus astoņus gadus vēlāk (izstādē var iepazīties arī ar Sezana un ekspozīcijā pārstāvēto latviešu mākslinieku saskarsmes hroniku). Mūkusalas Mākslas salona kolekcija glabā brīnišķīgus šo divu klasiķu – Valtera un Purvīša sezaniskos gleznojumus. Pilnīgākai ainai izstādes ekspozīciju papildina padomju perioda latviešu mākslinieku – Ojāra Ābola, Birutas Delles, Ritas Valneres – gleznas un otrās franču grupas dalībnieku – Maijas Tabakas, Jāņa Krieva, Bruno Vasiļevska – darbi. Sezana glezniecības principus franču grupa apvienoja ar savu īpašo reālisma izpratni. Viņus vairāk interesēja nevis franču meistara sasniegumi formas un telpas stilizācijas jomā, bet gan kolorīta risinājumi un gleznieciskais izpildījums. Kopumā jāatzīst, ka lielākoties, ar retiem izņēmumiem, sezanisma darbi latviešu māksliniekiem tapa viņu radošā ceļa sākumā, individuālā rokraksta meklējumu stadijā. Tomēr tas nemazina šo darbu vērtību, pat otrādi, – šie gleznojumi ne tikai sniedz ieskatu konkrēto mākslinieku daiļradē, bet arī liecina, ka Latvijas glezniecība attīstījusies visaptverošas mākslas tendences gultnē. Izstādi papildina eksponēto darbu autoru citāti par Sezana mākslu, kā arī apkopota un interaktīvā veidā pasniegta informācija par sezanisma mākslas principiem. 1 „Россия и „Глобальный эффект Сезана”, 1900–1930”. Konferenci organizēja Pjotra Končalovska fonds. 2 Daudzi no Sezana izteikumiem vēlāk kļuva par universālām formulām, kuras mākslinieki iecēla gluži vai evaņģēlisku patiesību statusā. Tomēr sekotāji nereti traktēja mākslinieka teikto pēc saviem ieskatiem un piešķīra viņa vārdiem tādu nozīmi, kāda autoram nemaz nebija padomā. Te kā piemēru var minēt bieži citēto sentenci no Pola Sezana vēstules Emīlam Bernāram (1904. gada 15. aprīlī) par dabas formu traktēšanu ar lodes, konusa un cilindra palīdzību, ko kubisti saprata kā aicinājumu ģeometrizēt priekšmetu formas. Bet meistars, sniedzot jaunajam māksliniekam šo padomu, tikai bija gribējis norādīt uz pieeju dabas studijām mākslas darba tapšanas stadijā, nevis runājis par galarezultātu – ģeometrizētiem objektiem, kā to traktēja kubisti. | |
| Atgriezties | |
