VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Muzejiska ērtība Pauls Bankovskis | |
| Muzejs ir ārkārtīgi vilinoša, kārdinoši ērta metafora, precīzāk sakot – vesels priekšstatos balstītu metaforu ķekars. Eksponātu izvietojums vitrīnās un pētnieku priesterīgi rūpīgais darbs fondu krātuvju dzīlēs rosina uz pārdomām par ideālu vai pat kosmisku kārtību. Darbinieku atturība un ekspozīciju uzraugu modrība ir īsts pašaizliedzības un disciplīnas paraugs. Muzeja apmeklējums, no apmeklētājiem sagaidītā uzvedība un paaudžu gaitā noslīpētie etiķetes kodi bieži vien atgādina liturģiskas darbības. Nu jau laikam pat no Rundāles pils pačibējušās obligātās un ikviena cilvēka cieņu pazemojošās auduma čības bija viens no muzejisko rituālu spilgtākajiem atribūtiem, taču daudzi no tiem izrāda apbrīnojamu dzīvotspēju vēl aizvien – piemēram, pītās auklas, kas tiek aizvilktas priekšā šaurākām memoriālo mājas muzeju telpām, vai uzraksti „Nesēdēt!”, kas visās pasaules valstīs muzejos mēdz parādīties uz sēdēšanai reiz paredzētiem, bet nu par muzeja eksponātiem kļuvušiem priekšmetiem. Pie šādiem rituāliem un simboliskām darbībām, protams, pieder arī klasiskā muzeju apmeklētāja uzvedība un visas viņa vai viņas pozas – rokas aiz muguras, mugura padevīgi saliekta eksponāta anotācijas priekšā, piere no zinātkāres nestā prieka saraukta, sarunāšanās vienīgi pusčukstus u. tml. Ātri vien ritualizētas tiek arī ap muzejiem sakuplojušās papildu iespējas – kūka un burbuļojošs vīns kafejnīcā, pastkartes, dārgas un smagas mākslas grāmatas vai dizaineru izgudroti nieki suvenīru veikalā, bērnu vai pieaugušo izglītības pulciņi un viss pārējais. Pretstats šim muzeja kā ideāli sakārtotas pasaules tēlam paradoksālā kārtā ir krietni vien ciešāk saistīts ar tādām vēsturiski noslīpētām muzeja pamatfunkcijām kā pagātnes vai eksotisku liecību uzglabāšana un vērtīgu objektu izlikšana apskatei, pat ja tas tiek darīts vienīgi ar vēlmi padižoties jeb, tā teikt, reprezentācijas nolūkos („Jūsu pilsētā muzejs ir? Mūsējā gan jau ir!”). Šīs pamatfunkcijas pašsaprotami paredz visu pasaulē sastopamo lietu sašķirošanu tajās, kurām muzejā būtu jānonāk, un tajās, kas tur atrasties nebūtu pelnījušas. Tad arī sākas runas par „muzejisku vērtību”, taču, būsim godīgi, brīdī, kad kaut kas šādu vērtību iemanto un šīs vērtības priekšā aizcērtas muzeja fondu glabātavas vārti, ir pārkāpta kāda neredzama robeža, kas parasti ir tikpat neatgriezeniska kā tā, kas mūsu dzīvību šķir no mūsu nāves. Tas ir brīdis, kad uz reiz sēdēšanai paredzētajiem krēsliem tiek uzlikta norāde „Nesēdēt!”, lūša izbāzenis uz mūžu sastingst vitrīnā aiz stikla, bet vēl nesen kādā viesistabā aplūkojamajai gleznai tiek piešķirts inventāra numurs. Nesen šo robežu absurda avantūrisma uzplūdā, naivā iedzīvošanās nolūkā vai vienkārši muļķībā bija mēģinājis pārkāpt kāds jaunietis, kurš no Raiņa un Aspazijas muzeja viņu kādreizējā Jūrmalas vasarnīcā gaišā dienas laikā pamanījās nozagt Raiņa tintnīcu, spalvaskātu un rakstāmmašīnu. Domāju, ka, lai gan par abiem mūsu literatūras klasiķiem gan jau vismaz kaut ko dzirdējis būs ikviens Latvijas iedzīvotājs, par minēto un vismaz 16 000 eiro vērtībā novērtēto priekšmetu eksistenci (un to vērtību) līdz šim atgadījumam būs nojautis krietni vien šaurāks interesentu loks. Zaglis, kā varēja lasīt ziņās, drīz tika notverts, vērtīgie priekšmeti atgūti un nogādāti atpakaļ muzeja drošībā – viņpus cieši noslēdzamām durvīm un tālu prom no vēl nesen par tiem vienīgi kriminālziņās izlasījušo mierīgo iedzīvotāju rūpēm un raizēm. Šajā otrajā nozīmē, lai arī runa ir par muzejiskām vērtībām, nekādi nav iespējams izvairīties no stereotipiem par putekļiem, naftalīna smaku un aizmirstību. Bet Jūrmalā un pie Aspazijas mēs pēc mirkļa vēl atgriezīsimies. | |
 Skats no izstādes „Lielzemes muzejs”. 2017 Foto: Reinis Hofmanis | |
| Krietni senāks par abiem iepriekš aprakstītajiem ir priekšstats par muzeju kā dažādu kuriozitāšu krātuvi, untumaina kolekcionāra personības, dzīves līkloču un ģeogrāfisko ceļojumu atspulgu. Laikos, kad vismaz Latvijā lielākā daļa muzeju ir valsts uzturētas un akadēmiskās zināšanās balstītas institūcijas, šis muzeju paveids ir faktiski izspiests perifērijā un visbiežāk sastopams lauku kultūras namu paspārnē ierīkotās novadpētniecības ekspozīcijās, taču netrūkst arī pa amizantam izņēmumam, kā, piemēram, Ēdoles pilī vai Kukšu muižā skatāmās kolekcijas. Savā ziņā tie ir kā attāli sveicieni no laikiem, kad par tādu vai citādu muzeju varēja uzskatīt katru vācbaltiešu muižiņu, kur laika gaitā līdzās kādam varbūt patiesi vērtīgam mākslas oriģināldarbam varēja grēdoties nejauši gadījies kičs un no ārzemēm atvests suvenīrs varēja kļūt par ģimenes relikviju. Par spilgtāko iespaidu Kukšu muižā valdošajā mākslas, senatnes un sadzīves priekšmetu pārbagātībā šo rindu autoram reiz kļuva uz īpašnieka rakstāmgalda starp daudziem dažādiem citiem senatnīgiem objektiem iejukusi saņurcīta un pavisam parasta kaklasaite. Šķiet, šim pašam žanram būtu pieskaitāms arī Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa neveiksmīgais pirkums, pils ekspozīcijai kļūmīgi par 12'000 eiro iegādājoties un pēcāk pašam par saviem līdzekļiem atpērkot it kā 17. gadsimta Bauskas zeltkaļa Heinriha Timmes jaunākā darināto sudraba kannu. Domājams, tagad tai atradusies vieta paša Lancmaņa kunga privātajā dzīvoklī-muzejā. Un tad vēl, protams, ir pati senākā un noslēpumainākā muzeja nozīme, proti – mūzām veltīts jeb mūzu pajumtei uzcelts templis vai, kā to dēvēja senie grieķi, museion. Šo nozīmi gan labāk liksim mierā, jo mūzu pieminēšana nu jau labu laiku iespējama vai nu vienīgi sliktas gaumes, vai ironijas uzplaiksnījumā. Ironija (un, protams, arī „muzejs” ir viens no atslēgas vārdiem arī patlaban un līdz 22. oktobrim Jūrmalā, Mākslas stacijā „Dubulti”, skatāmajā Aigara Bikšes, Andra Vītoliņa un Kārļa Vērpes (piedaloties arī fotogrāfam Reinim Hofmanim) izstādē „Lielzemes muzejs” (kuratore Inga Šteimane). „Kā gan citādi dzīvot vidē, kurā noteiktām izpratnēm ir mainīgas robežas un saturs!” izstādi pavadošajā tekstā izsaucas Kārlis Vērpe. „Tikai vingrinoties ironijas meistarībā un dažādu iepriekš skaidri nošķirtu realitāšu (sapnis, nomoda uztvērums, literārs naratīvs utt.) veiklā menedžmentā.” Pirms tam jau ir pagūts atsaukties uz Aspaziju kā uz „vienu no Lielzemes vadītājām”, ir pieminēti šamaņi un pāris rindiņās iezīmēts alternatīvas vēstures stāsts par neatkarīgās Latvijas tēvu ideju pēc Pirmā pasaules kara kopīgiem spēkiem ar Padomju Savienības veidotājiem dibināt Lielzemi. Kā jau sākumā un bez mazākās ironijas pieminēju, muzejs ir parocīga un tāpēc bieži izmantota metafora. Viens no vērienīgākajiem tās uznācieniem, iespējams, bija Venēcijas 55. mākslas biennāle 2013. gadā, par kuras tēmu bija kļuvusi „Enciklopēdiskā pils”. 1955. gada 16. novembrī itāļu izcelsmes amerikāņu mākslinieks autodidakts Marino Auriti (Marino Auriti) ASV Patentu valdē bija iesniedzis Palazzo Enciclopedico projektu. Viņš bija izsapņojis milzu ēku, kurā tiktu savāktas visas pasaules zināšanas – sava veida vispasaules „gaismas pils” jeb muzejā pārvērsta Lielā padomju enciklopēdija. Piemājas garāžā Auriti bija gadiem strādājis pie savas pils projekta, un tā bija tapis 136 stāvus augstās celtnes makets, kas bija izstādīts biennāles Arsenāla ekspozīcijas pirmajā zālē un varbūt ne velti atgādināja Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltni. Kaut kur reiz jau rakstīju, ka pats Auriti stāsts, manuprāt, ir saturiski tik piepildīts un spēcīgs, ka tā izmantošana par mākslas izstādes idejisko pamatu vienkārši noreducē mākslinieku darbus līdz idejas pasīvas ilustrācijas, pildiņa, piedēkļa līmenim. Tāds liktenis tad piemeklē gan rūpīgi piemeklētus jau mirušu autoru darbus, gan arī tos, kas radīti īpaši šai izstādei, bet pie kaut kā patiesi interesanta spēj nonākt vien tie mākslinieki, kuru darbos nav nolasāma kāda vilinoša un burtiska „Enciklopēdiskās pils” stāsta interpretācija. „Lielzemes muzeju” veido virkne tēlu un tiem pakārtotu eksponātu – tur ir Kaķis, Šķirsts, Baznīca ar saknēm, Aspazijas ģīmetne, Čemurs ar svecēm, Vilhelms, Koka zaldāts, Senās koka durvis un Porcelāna „skeleti”. Katram no tiem veltīts kāds vairāk vai mazāk asprātīgs Kārļa Vērpes stāstiņš, un tas viss pats par sevi, protams, var būt gan kaitinoši, gan interesanti. Vārds „interesanti” šeit gan lietots vienīgi tajā nozīmē, kad šādi tiek raksturota kāda ēdiena garša, jo katru atsevišķo tēlu vai tam pieskaņoto jeb no tā izrietošo darbu burtiski iegāž nepieciešamība tam atrasties zem iztēlotā muzeja iztēlotā jumta. Mākslinieku darbi sāk līdzināties krāsām izkrāsojamajā grāmatā, kur jau skaidri iezīmētas visas attēla kontūras, un pat rozā zīmuļa aizstāšana ar brūno nekādas būtiskas izmaiņas nespēs ienest. Izstādes aprakstā norādīts, ka tās veidotāji apzināti nav uzmākušies ar darbu autorību, anotācijas par gleznām un objektiem novietojot tā, ka skatītājam tās pat tā kā nedaudz jāpameklē. Lai nu tā būtu, taču šai iecerei ir arī savāds blakusefekts – tāpat kā darbi ir kļuvuši par savstarpēji aizstājamām un iespējami nomaināmām kādas idejas ilustrācijām, neobligāti kļūst arī to autori, un skatiens tā vien tīko atgriezties pie nepārprotami Reiņa Hofmaņa darinātajiem mākslinieku portretiem. Iespējams, arī tāpēc, ka šie kādā mītiskā purvā uzņemtie attēli jau tiecas kontekstualizēt un iesaiņot pašu Lielzemes stāstu, nevis kļūt par vēl vienu tā pildījumu. Muzejs izstādes veidotājus ir ievilinājis sevī ar iluzoras kārtības apsolījumu, apžilbinājis ar kārdinošo iespēju nākamībai jeb mūžībai saglabāt kaut vai vispēdējo krāsas pilienu vai kaula lausku, taču, tā kā par mūzu mājokli to nu vairs uzskata varbūt vienīgi romantiski vientieši, bet visiem pārējiem tā ir vien tukša un bezpersoniska telpa, iznākums ir vēl skumjāks nekā tajā atgadījumā ar Raiņa tintnīcu, spalvaskātu un rakstāmmašīnu. Par minētajiem priekšmetiem mēs visi uzzinājām vien tāpēc, ka tie tika nozagti. „Lielzemes muzejs” vismaz pagaidām ir drošībā, jo tur bez dzelzceļa biļešu kasieres dežurē arī apsargs. Bet ar ironiju ir tā, kā reiz rakstījis, šķiet, Kirkegors – tā ir bezspēcības izpausme. Pievērsiet tam uzmanību, kad nākamreiz paironizēsiet vai nu par muzejiem, vai par visu pasaules kārtību kopumā, un novērtējiet savu vājumu, kamēr vēl jums tas pieejams un nav ieslēgts muzejā pie citiem mirušu ļaužu krāmiem. | |
 Aigars Bikše. „Jūras apskalotā ķeizara Vilhelma figūra” Poliuretāns, koku saknes, koks, zari. 500 × 250 × 300 cm. 2017 Foto: Reinis Hofmanis | |
| Vilhelms Piemineklis no Lielzemes tika saņemts pavisam nesen. Tas uzstājīgi atgādina Vācijas pēdējo ķeizaru Vilhelmu II. Tieši uzstājība acīmredzot ir galvenais iemesls, kāpēc pieminekli esam saņēmuši tādu, kādu to var aplūkot. Protams, mīklains ir pats fakts, ka ķeizara veidols lielzemiešiem ir bijis pa rokai, lai to mums sūtītu kā steidzamāko. Vācijas ķeizars? 21. gadsimta Lielzemē? Kādā sakarā? Pieminekļu – gan akmenī, gan vārdos kaltu – likteņi vispār ir dīvaini, ja tie iemanto pārcilvēciski ilgu mūžu. Tad tie nav vienkārši akmens stāvi, kuri ar savu māksliniecisko izpildījumu varētu iepriecināt parka apmeklētāju, kas devies svētdienas pastaigā. Ķeizara piemineklis ir ķeizara piemineklis, un tas nes līdzi visu ķeizaru ar viņa vēsturi, attiecīgā laikmeta klimatu un politisko iekārtu. Iespējams, tieši tāpēc no pieminekļiem ir tik grūti atbrīvoties, jo nereti taču tos nevis pārvērš akmeņu kaudzē, bet pārvieto un nogulda kādas mājas pagalmā. Pat ja tos demonstratīvi sadala gabalos, teiksim, nošņāpjot galvu kā barbariski sodāmam cilvēkam, atsevišķas daļas vēlāk brīnumainos veidos atrodas kāda glabāšanā. Tā ir noticis, piemēram, ar Ļeņina akmens tēliem. Toties citkārt pieminekļi atgriežas, reinkarnēdami savus idejiskos garus. Šādam gadījumam labs piemērs ir strēlniekiem, pulkveža Jāņa Baloža brigādei, veltītais piemineklis Piņķos, kas nesen tika atjaunots. Baloža brigāde kopā ar tobrīd latviešiem draudzīgajām vācu landesvēra vienībām 1919. gadā izcīnīja kauju, kas pavēra vārtus Rīgas atbrīvošanai no lieliniekiem. 1939. gadā šim notikumam par godu pieminekli atklāja Kārlis Ulmanis, pēc divdesmit diviem gadiem tas tika iznīcināts. Piemērs uzskatāmi parāda, ka piemineklis ir kas vairāk par akmens blāķi, proti, tam ir sava vieta, piemērots laiks, telpa un ideoloģiskais klimats. Piemineklim ir jābūt vajadzīgam, lai tam būtu sava vieta. Turklāt piemineklim ir jābūt vajadzīgam kopienai vai sabiedrībai, jo tas ir kolektīvas vajadzības objekts. Ja šī piemērotība, vajadzība un vieta izzūd, piemineklis paliek nekur liekams, taču tajā pašā laikā turpina pārvietoties, atgādinādams par iemiesoto vēstures momentu, ko neizbēgami ienes visur, kur atrodas. Tā, protams, ir ārkārtīgi ģeķīga doma, bet pastāv liela iespēja, ka lielzemieši, par spīti savam utopiskajam lidojumam, nav atraduši parocīgu veidu, kā tikt galā ar vēsturiski smagnējiem pieminekļiem. Te gan jāprecizē – nebija atraduši līdz nesenam laikam! Kārlis Vērpe Teksts no izstādes „Lielzemes muzejs" | |
| Atgriezties | |
