VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par vietas piederību un apzināšanos Eva Rotčenkova | |
| Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālē no 3. jūnija līdz 30. jūlijam bija skatāma mākslinieces Aijas Ozoliņas (1932) plaša retrospektīva darbu izstāde „Mana vieta”, ko bija veidojušas kuratores Monta Cimdiņa un Inese Jakobi. Māksliniece uzdāvinājusi muzejam lielu savu darbu kolekciju (vairāk nekā 100 grafiku, pasteļu un guašas gleznojumu), kas līdz ar pēdējos gados tapušajiem jūtīgajiem un emocionāli piesātinātajiem pasteļiem veido plašu mākslinieces daiļrades pārskatu, aptverot laiku no 20. gs. 70. gadu beigām līdz mūsdienām. Mākslinieces radošās gaitas aizsākušās 60. gados pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas un Maskavas Poligrāfijas institūta Grāmatu grafikas nodaļas beigšanas. Latvijas mākslas ainā Aijas Ozoliņas vārds ir labi zināms un saistīts ar sietspiedes tehnikas attīstīšanu, lai gan vienmēr nedaudz palicis viņas vīra Aleksandra Dembo spilgtās personības ēnā. Kādu laiku viņa strādājusi par mākslinieci žurnāla „Veselība” redakcijā un pasniegusi sietspiedes tehniku Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Māksliniece par sevi un saviem darbiem stāstīt nevēlas, jo, tāpat kā daudzi viņas paaudzes pārstāvji, uzskata, ka mākslas darbs runā pats par sevi un ko gan tur vēl lieki piebilst. Arī šoreiz, kad aicināju mākslinieci uz sarunu, viņa atteicās, sakot, lai jautāju par viņu citiem. Mūsdienās, kad daudzo notikumu un pasākumu jūklī kaut ko pamanīt, sadzirdēt un ieklausīties kļuvis teju vai neiespējami, māksliniece Aija Ozoliņa iet savu ceļu un ietur savu pozīciju, nezaudējot pašapziņu, ļaujoties savas dzīves klusinātajai filozofijai un ieskatoties apkārtējās dabas cieņpilnajā majestātiskumā. Māksliniece dzimusi un joprojām no agra pavasara līdz vēlam rudenim dzīvo savās dzimtas mājās Madonas rajonā, Kalsnavā, kur smeļas iedvesmu darbiem, bet ziemas mēnešus pavada Rīgā un darbnīcā iemieso to krāsās. Reiz viņa atzinusi, ka abi ar vīru labprāt būtu pavadījuši laukos vēl vairāk laika, ja vien nevajadzētu Rīgā pelnīt naudu iztikai. Tā kā lielākā daļa to, kurus šī izstāde būtu varējusi interesēt, līdz tai visdrīzāk nemaz nebūs nonākuši (jo tad būtu jābrauc uz Madonu), centīšos sniegt tajā ieskatu, vienlaikus izvērtējot arī mākslinieces devumu Latvijas mākslas kopainā. Sekojot mākslinieces ieteikumam jautāt citiem, citēšu to, kas par viņu sacīts gan agrāko gadu preses izdevumos, gan tagad – sarunā ar izstādes kuratorēm. Gaismas pielietajā Madonas muzeja izstāžu zālē uz baltajām sienām grafiķes Aijas Ozoliņas darbi rindojās hronoloģiski, ļaujot izsekot viņas daiļrades attīstības galvenajiem posmiem, – kaut gan, lai varētu sacīt, ka šeit bija apskatīts viss mākslinieces sniegums, būtu bijušas nepieciešamas vēl dažas vizuālas piebildes. Izstādi ievadīja 70. gadu darbi no cikliem „Tapšana” (1974) un „Gliemežnīcas” (1975–1977), „Rapana” (1977), „Zeme”, „Grafiskās formas” un „Nebēdnības” (1979), kas tapuši cinka kodinājuma tehnikā, studējot dabas formas. Melnbalto darbu kompozīcijās galvenais ir līniju ritms un formas nosacītība, kas rada priekšstatu par abstrakciju. Agrāk māksliniecei esot bijušas grūtības šos darbus izstādīt, jo cenzūras komisija vijīgajās, abstraktajās formās saskatījusi erotisku noskaņu, ko kārtīgam padomju pilsonim būtu kaitīgi redzēt. Tomēr darbi tika eksponēti gan grupu izstādēs, gan kopā ar vīra darbiem. Aleksandrs Dembo kādā intervijā, kurā viņam tika jautāts par Aijas Ozoliņas ainavas izjūtu, ir teicis šādus vārdus: „Tas ir tāpat kā mūzikā. Vai tā būtu tautasdziesma, vai dabas skaņas, vai kādas citas – tās der tikai kā materiāls. Bet katram mūzikas darbam ir savas likumības, muzikālās likumības. Tāpat ir Aijas darbībā. Mikrovide – gliemeži – vai makrovide – kaut kādi stalaktīti, stalagmīti un dažādi ezeri –, tas viss noder kā materiāls grafiskai struktūrai, kas izsaka to domu, ko objekts pats, kāds tas redzams un kāds tas pastāv dabā, neizsaka. Tā ir Aijas Ozoliņas pieeja. Viņa izrauj, sintezē būtisko, parāda savas izjūtas, savas domas par šo vietu, parādību, priekšmetu.”1 | |
 Aija Ozoliņa. „Zilais galds pie loga”. Papīrs, sietspiede. 26,5 × 19,5 cm. 1986 | |
| Māksliniece tiekusies melnbaltajā grafikā ielikt krāsu un eksperimentējot nonākusi pie serigrāfijas jeb sietspiedes tehnikas, kas jau izsenis izmantota tekstilrūpniecībā un vēlāk arī poligrāfijā. Tehnika māksliniecei esot bijusi zināma jau no studiju laika Maskavas Poligrāfijas institūtā2, arī poligrāfijas krāsas bijušas pieejamas. Dabas formu studijas un eksperimenti turpinājušies visas daiļrades laikā līdz pat mūsdienām, arvien rodot jaunus izteiksmes veidus. „Granātsarkanais” (1982), „Lillā plūme”, „Zilā plūme” (1983) ir vieni no pirmajiem soļiem šajā tehnikā. Latvijas 20. gadsimta mākslas vēsturē par sietspiedes tehnikas pionieri uzskatīts Atis Ieviņš. Viņš ar šo tehniku iepazinies studējot Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā un vēlāk attīstījis fotosietspiedes tradīciju. Aija Ozoliņa izmantojusi nevis fotogrāfisko metodi (kad ar fotoattīstīšanas šķīdumu palīdzību vēlamo attēlu attīsta kā fotofilmiņu), bet ar roku uzzīmējusi uz sieta zīmējumu un pirms krāsas uzklāšanas ar šellaku aizklājusi vajadzīgos laukumus. Māksliniece nelielā sarunā atklāja, ka neesot vadījusies pēc kādas programmas vai metodēm, vienkārši eksperimentējusi.3 80. gadu krāsainās un dekoratīvās klusās dabas, kas ir arī mākslinieces vispazīstamākā sērija, reprezentē sarežģītas sietspiedes kompozīcijas. Viena no izstādes kuratorēm, Monta Cimdiņa, atceras – Aija Ozoliņa reiz bildusi, ka grūtību dēļ, kas saistījušās ar viņas abstrakto kompozīciju izstādīšanu, viņa teikusi sev, ka jāuztaisa kaut kas visiem saprotams. Tā radās kas ļoti atšķirīgs no ierastā cinka kodinājumu līniju ritmiskā mikrokosmosa – vairākus gadus mākslinieces dabas pētījumi tika iemiesoti spilgtās kluso dabu studijās, kurām iedvesma tāpat tika smelta lauku mājās Kalsnavā. 1988. gadā, atklājot Aijas Ozoliņas kluso dabu sērijas izstādi, Gunārs Krollis teicis: „Toņu izsmalcinātā saskaņa un pārgalvīgie kontrasti liek vibrēt arī mums, skatītājiem, ar katru nervu šūnu izjūtot šo trako, pāri plūstošo ziedēšanu, šo dzīvības kausu, ko mums sniedz daba ar savu tūkstošveidību. – Te jau ir vesels pavasara dārzs, kur māksliniece pati ir dārzniece un valda pār šīm noskaņām kā profesionālis.”4 | |
 Aija Ozoliņa. „Klusā daba ar sudraba biķeri”. Papīrs, sietspiede. 60 × 50 cm. 1988 | |
| Darbi no kluso dabu sērijas guva lielu ievērību tālaika mākslas telpā, un grafikai veltītos izdevumos tieši tie joprojām tiek proponēti kā māksliniecei raksturīgākie. Paralēli 80. gados tapa arī abstraktāku darbu sērijas – kā cikls „Virpulis” („Jandāliņš Monsieur Miro priekšanamā”; „Pašportrets ar suni”, 1983). Ielūkojoties darbu detaļās, skatītājs var pētīt un meklēt reālu būtņu un priekšmetu aprises, un – kas interesanti – atklāt, ka kustība un dinamika ir panākta ne tikai ar formu ritmu un kompozīcijas paņēmieniem, bet, piemēram, ar bultām norādot atsevišķu detaļu kustības virzienu. Skatoties uz šiem darbiem, atkal gribas citēt Aleksandra Dembo teikto par mūzikas, īpaši džeza, nozīmi viņu dzīvē, un kā pierādījums tam šķiet arī mūzikas instrumentu aprises, kas organiski iekļāvušās „Virpuļa” kompozīcijās. Mākslinieces daiļradē jūtama interese ne tikai par dabas, bet arī cilvēka veidotu formu – piemēram, arhitektūras – mijiedarbību un kontrastiem. Šeit būtu jāpiemin darbi no sērijas „Projektantisms” (sietspiede, 1983), kurā formas kārtojas savā noteiktā ritmā un abstraktās, arhitektoniskās kompozīcijās. Tās rada viegluma un rotaļīguma iespaidu, jo zīmējumu veido tieva melna, it kā ar smalku flomāsteru uzskicēta līnija, bet akcentam katrā lapā iekomponēti kādas citas krāsas laukumi. Izstādē gan nebija iekļauti sietspiedes darbi no sērijas „Arhitektūra” (80. gadu sākums), kurā dabai prestatītas ģeometriskas arhitektonisku fragmentu un detaļu kompozīcijas rada sirreālismam tuvu iedomātu vidi. 90. gadu sākuma darbus izstādē reprezentēja piecu lielformāta sietspiedes darbu cikls – pēdējais, kas radīts šajā tehnikā. Šie darbi ir tikpat lakoniski un spēcīgi, cik to nosaukumi – „Rīts”, „Mana vieta”, „Pagrabs”, „Durvis”, „Logs” (visi 1992) –, pilnībā laužot priekšstatu, ko radījuši mākslinieces agrākie darbi, kuros bijis svarīgs smalks estētisms un toņu nianses. Tiesa, mīlestība pret tām arvien jūtama darbā „Pagrabs”, kurā māksliniece spēlējusies ar matētu un glancētu melnas krāsas virsmu līdzāspastāvēšanu. Lai gan izteiksmes valoda ir kardināli mainījusies un forma kļuvusi abstrahēta, pat agresīvi kliedzoša, tā tomēr ir skaidra un pilnīga. Stāsts joprojām ir par to pašu – atkal un atkal. Mākslinieces vieta ir lauku mājas, logs, pa kuru var vērot ārējo pasauli, durvis, kas nodala personīgo telpu no ārpasaules. Kā jau pieminēts, šie ir pēdējie sietspiedes tehnikā veidotie darbi. Māksliniece ir izsmēlusi tās iespējas un, lūkojoties tālāk, nonākusi līdz glezniecībai. Vasilija Kandinska darbu iespaidā tapusi sērija „Studējot Kandinski” (90. gadu otrā puse) ar dzīvespriecīgi saulainu un vieglu noskaņu, krāsu un ģeometrisku formu saspēli ar akrilu gleznotos darbos. Šajā laikā tapuši arī izstādē diemžēl neiekļauti gleznojumi uz dažādām koka virsmām, skapīšu durtiņām u. tml., kuros māksliniece atraisīti spēlējusies ar virsmas tekstūru. Tāpat nebija skatāmi arī tašisma virziena un Poloka inspirētie darbi, kuros krāsu prieks un atraisītība izteikta tīrā abstraktās mākslas valodā. Jaunāko darbu sērija „Logā”, kas turpinās aizvien, tapusi pasteļtehnikā – ar smalku, viegli ieliektu svītrinājumu tajos tiek veidota netverama, ņirboša matērija. Dažos darbos nolasāmas tiešas atsauces uz Marka Rotko darbiem. Katrs no šiem pasteļiem šķietami virbē, ir jūtama smalka iekšēja dianamika, kas, atkāpjoties un skatoties uz darbu no distances, materializējas kādās konkrētās aprisēs, ēnās, kas varbūt redzamas pa logu. Ar pasteli Aija Ozoliņa zīmējusi jau sen, vienmēr pa vasarām, kas pavadītas lauku mājās, tomēr izstādīti bija tikai jaunākie darbi – jutīgi pieskārieni pasaulei caur mākslu. Aijai Ozoliņai ir stabila vieta Latvijas 20. gs. otrās puses mākslā, īpaši kā sietspiedes tehnikas novatorei, kura nebeidz pārsteigt joprojām, sekojot savai sirdsbalsij un darot to, kas patīk. 1 Muižniece, Rūta. Kur ir kopsaucējs? Padomju Jaunatne, Nr. 72, 1980, 13. apr. 2 No telefonsarunas ar raksta autori 2017. gada 10. jūlijā. 3 No telefonsarunas ar raksta autori 2017. gada 10. jūlijā. 4 Bambelovska, Lilita. Mākslinieces pavasara dārzs. Cīņa, Nr. 116, 1988, 19. maijs. | |
| Atgriezties | |
