VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Voldemārs Andersons Sniedze Kāle Komūnas „Zemnieks” vizualizācija un tās attiecības ar realitāti | |
| Renovācijas centrā „Koka Rīga” no 2017. gada 25. maija līdz 22. jūnijam bija skatāma izstāde „Voldemāra Andersona fotogrāfija. 20. gadsimta 20.–30. gadi laikabiedra acīm”. Pateicoties tās rīkotāja – uzņēmēja un nekomerciālās partnerības „Svjaz vremjon” (Связь времён) priekšsēdētāja Aleksandra Šļičkova – gādībai un interesei par mākslinieku, līdz šim neapzinātais un Rīgā neredzētais materiāls tika izstādīts pirmo reizi, taču tā izklāstā trūka atribūcijas un sistemātiskuma. Kopš pagājušā gada sākuma, kad šo rindu autores rīcībā nonāca vairāki simti Andersona uzņemto fotostiklu skenējumu, ir izdevies identificēt dažas uzņemšanas vietas un personas. Izstāde pamudināja uzrakstīt par aptuveni simt fotogrāfijām, kas uzņemtas komūnā „Zemnieks”, jo tās atklāj dažas interesantas epizodes no ikdienas dzīves Padomju Krievijā un ieskicē mākslas pāreju sociālisma utopijas uzturēšanā. Latviešu mākslinieks Voldemārs Andersons (1891–1938) līdz šim zināms kā Padomju Krievijā dzīvojošs gleznotājs, latviešu sociālistiskā reālisma karognesējs un sarkanais strēlnieks. Ģimenes arhīvā saglabātais radīto darbu saraksts un atstātās skices un dokumenti lauž šos priekšstatus (par tiem sīkāk varēs lasīt autores topošajā disertācijā), taču fotoaparāta izmantojums māksliniekam bija neiztrūkstoša ikdienas sastāvdaļa – tas gan palīdzēja radīt skices tematiskajiem darbiem, gan iemūžināja vairākas spilgtas vēstures epizodes. Komūnā „Zemnieks” Voldemārs Andersons nokļuva, pateicoties savam jaunajam statusam – 1925. gadā viņš kā pirmais no Maskavas latviešiem bija kļuvis par Revolucionāro Krievijas mākslinieku apvienības (turpmāk – RKMA) biedru. Jau pirms tam, 1922. gadā, Andersons bija iepazinies ar krievu mākslinieku Nikolaju Terpsihorovu, ar kuru viņu vienoja ne vien kopīgs peļņas avots – abi darbojās plakātu un reklāmu izgatavošanas darbnīcā „Terson” –, bet arī ģimeniskas saites: viņu sievas bija māsas. Abiem bija arī kopīga dzīves un strādāšanas vieta – Arbata ielas 23. nama mansards.1 Tuvība ar vienu no RKMA izveidotājiem bija liktenīga un nāca laikā, kad Andersons latviešu mākslinieku vidū neredzēja domubiedrus: „Jātiek kādā krievu gleznotāju grupā, jo bez tādas tomēr grūti, vienam atrautam no mākslas dzīves.”2 RKMA citu organizāciju vidū izcēlās ar tematisko pieeju revolucionāro darbu radīšanai un pieturēšanos pie reālisma. Savlaicīgi izsludinot nākamo izstāžu tēmas, tika organizēti radošie braucieni. Saistībā ar 1926. gadā paredzēto septīto apvienības izstādi „PSRS tautu dzīve un sadzīve” Andersons 1925. un 1926. gadā devās fotografēt un gleznot komūnu „Zemnieks” uz Maskavas guberņas Volokolatskas apriņķa Ostaševas pagastu. | |
 Voldemārs Andersons. Komūnas „Zemnieks” fotodokumentācija. 1925–1926 Privātkolekcija | |
| Lauksaimniecības komūnas sāka veidot uzreiz pēc padomju varas ieviešanas, un tās īsā laikā izplatījās visā valstī, jo pastāvēja uzskats, ka komunisms visaptverošāk izpaužas tieši kolektīvismā. Šeit dalīja kā ražošanas pienākumus un sadzīvi, tā arī darba augļus. Visbiežāk komūnas veidoja bijušo muižu teritorijās, jo izšķiroša bija apziņa, ka parastais lauku zemnieks vai strādnieks tagad darbojas agrāk priviliģētā kunga vidē un mājās. Pēc daudzsološā iesākuma 1920. gadā sekoja rūgta atskārsme, ka paralēli jāveido arī padomju saimniecības, kuras vadītu viens cilvēks, pārējiem maksājot algas, lai tādējādi varētu nodrošināt pilsētas ar nepieciešamajiem pārtikas produktiem, ko komūnas vienas pašas nespēja. Bijušās Ostaševas muižas teritorijā iemitinātā komūna „Zemnieks” pastāvēja no 1924. līdz 1928. gadam, kad to likvidēja. Tās aizsākumu veidoja bariņš latviešu strēlnieku, kuram piepulcējās tautieši no dažādām vietām, tostarp pat no Amerikas. Lai attīstītu Padomju Savienības saimniecību, tika veicināta ieceļotāju ieplūdināšana komūnās. Atnācēji no vairāk attīstītām valstīm varēja daudz iemācīt vietējiem ļaudīm – ar nosacījumu, ka bija nodrošināti ar tehniku un līdzekļiem, kā arī idejiski spējīgi pāriet uz kolektīvo darbu.3 „Zemnieka” pamatsastāvs bija latvieši – bijušie viensētnieki, pilsētas strādnieki, amatnieki; esot bijuši arī krievi, daži poļi un armēņi4, taču svarīgākā bijusi tieši nacionālā piederība5. Komunāru skaits stipri svārstījās. Jaunā – kolektīvā – dzīves forma ar kopējo galdu, sadzīvi un mantām, kā arī nepastāvīgajiem saimniecības mērķiem bija patiess izaicinājums. Komūnas locekļi strīdējās par to, kāds būtu labākais specializācijas veids – kokzāģētava, dzelzs apstrāde, lauksaimniecība vai ķieģeļu ražošana (beigās izvēlējās piensaimniecību) –, turklāt katra grupa bija ieradusies ar attiecīgo tehniku. Latviešu valodā iznākošā centrālā laikraksta „Krievijas Cīņa” lappusēs lasāmas vairākas versijas par komūnas saimniecisko un psiholoģisko tāvokli, taču viens ir skaidrs – tolaik, kad tur viesojās Andersons, tās dzīve bija pakļauta konfliktiem. Izveidojot „Zemnieku”, uz divpadsmit gadiem tika paņemta rentē zeme, un šīs lietas kārtoja organizācijas komitejas priekšsēdētājs Šķeters. Sākums esot bijis pareizs, bet tad papildu peļņai tikusi izīrēta māja Maskavā un atvērts puķu veikals, kas „atstāja deģenerējēšu iespaidu uz visu komūnas darba gaitu”6. Komitejas priekšsēdētāja vietnieks Vilisters sāka tirgoties ar krāsām, sieviešu zeķēm un manufaktūru, tādējādi tērējot lauksaimniecības ieguldījumiem paredzētos komūnas līdzekļus un radot tai zaudējumus. 1925. gada augustā tika nomainīta komūnas padome, tās priekšgalā ieliekot Meistaru, kurš turpināja strādāt kļūdaini, tādēļ 1926. gadā vadībā stājās Augškalps. Taču situācija pasliktinājās vēl vairāk – samazinājās raža un komūna tika vadīta bez jebkāda plāna un sistēmas. Turklāt Augškalps pieņēma darbā grāmatvedi Dmitriju Sverevu, kuram maksāja algu un pārcelšanās izdevumus, kamēr pārējie kopienas locekļi parāda dēļ dzīvoja bez naudas un nevarēja iegādāties piemērotas ziemas drēbes. Tas satricināja jau tā novājināto ticību komūnas pastāvēšanai.7 Augškalps necieta kritiku, neko nevērsa par labu, turklāt izslēdza 18 biedrus, kuri iebilda pret viņa darbību. „Komūnas padome nerūpējoties par viņu biedru labklājību: slikti ēdinot, apģērbjot, apaujot, izturoties diktatoriski, nospiežot biedru demokrātiskos centienus, komūnas padomei tuvākstāvošie saņemot algu – tālākie nekā utt., utt.”8 1925. gadā komūnas Padomju Savienībā vēl bija zināms eksperiments, un Andersonam bija skaidrs uzdevums – iemūžināt latviešu dzīvi atbilstoši jaunajiem padomju dzīves uzstādījumiem, tātad apliecināt, ka izvēlētā kārtība un saimnieciskā sistēma ir veiksmes stāsts. Turklāt autora atsauksmes par kopienā pavadīto laiku bija ļoti pozitīvas – viņš esot apjautis spēku, ko sniedz satuvināšanās ar darbaļaudīm un ikrīta brauciens ar traktoru. Šo laiku autors sauc par savas daiļrades lūzuma punktu, pēc kura viņš esot sācis sevi uzskatīt par pilnvērtīgu mākslinieku.9 Viņa fotogrāfijās komūnā pārsvarā vērojama aktīva sabiedriska dzīve un uzsvērts tieši kolektīvais darbs un atpūta – kā pieaugušo, tā bērnu. Lielajos darbos – piemēram, siena un ražas novākšanā – iesaistītie cilvēki ir pavērsuši skatu pret fotogrāfu, itin kā apstādināti darba mirklī, lai ieskatītos objektīvā. Citās kompozīcijās var redzēt, ka mākslinieks licis kādam apsēsties un ieņemt pateicīgāku pozu. Pusdienu pārtraukumos vai sapulcēs, kur darbība norisinās uz vietas, komūnas locekļi nepozē. Uzņēmumu pievienotā vērtība ir darbīguma iespaids, it kā konkrētā situācija būtu tikai apstādināts mirklis, pirms un pēc kura notiek aktīva komunikācija vai strādāšana. Tas padara šīs fotogrāfijas par interesantu apskates objektu arī mūsdienās. | |
 Voldemārs Andersons. Komūnas „Zemnieks” fotodokumentācija. 1925–1926 Privātkolekcija | |
| Iespaidīgāk izdevušies fotoportreti, kuros iemūžināti šīs jaunās, nesen ieviestās saimnieciskās sistēmas galvenie varoņi vai upuri. Cilvēku nozīmi šeit nevarēja pārvērtēt, jo viņi noticēja padomju varas sludinātajām pārmaiņām un ceļoja tūkstošiem kilometru, lai, pametuši savu individuālo saimniecību, piemēram, Sibīrijā vai Amerikā, veidotu vienu kolektīvo. Andersons pārsvarā uzņēmis grupu portretus, apvienojot komunārus pēc piederības veicamajam uzdevumam vai padomju iekārtas statusam – komjaunieši, bērnudārznieki, kartupeļu vai ābolu novācēji, piensaimnieki, notverti aktīvā, nodarbi raksturojošā pozā. Atstātajā arhīvā var izdalīt nelielu reprezentatīvu sēriju, kur uz īpaši izraudzīta muižas apkārtnes fona nostādīti cilvēki nepieciešamajās kompozīcijās, atklājot viņu ģimenes saites vai brīvā laika nodarbes – piemēram, muzicēšanu. Mākslinieks visdrīzāk būs izgatavojis fotogrāfijas arī komunāru vajadzībām, ne tikai gleznu radīšanai. Voldemāra Andersona fotoplates un gleznas konfrontējas ar iepriekš aprakstīto kritisko informāciju presē. Šeit veidojas paralēlā realitāte, jo pārsvarā sastopam reprezentatīvu uzņēmumus, kuros labi ģērbti komunāri strādā, atpūšas pēc darba vai pozē. Tomēr reālā situācija bija citāda: ilgi saglabājās atsevišķas nošķirtas kopienas – piemēram, Sibīrijas kolonisti un Amerikas latviešu strādnieki nevarēja sadzīvot un paciest „komūnas gaisu”, tādēļ aizgāja. 10 Tas nozīmē, ka Andersona fotografētie sabiedrības locekļi un viņu komūnas identitāte zināmā mērā bija fikcija. Skaistās, pēc viena fasona pašūtās sieviešu drēbes iegūst citu nozīmi, ja zinām, ka ziemā vajadzēja salt, jo nebija piemērotu tērpu. Uzkrītošs ir privāto un iekštelpu skatu noklusējums, ko var skaidrot ar sliktajiem sadzīves apstākļiem. Attēlos redzam, ka, pretstatā organizētajai un aktīvajai darba videi, fonā glūn graustiem līdzīgas ēkas ar izsistiem logiem un cauriem jumtiem. Daudzkārt uzņemta bagātīgas ražas novākšana, bet kādā no kritikām lasām, ka 1926. gada 8. novembrī uz lauka atradās vēl nenokoptas saknes un sēklas āboliņš11. Līdzīgu slēdzienu 1928. gada 8. martā deva Malačovas revīzijas komisija, konstatējot, ka raža komūnā regulāri palikusi nenovākta pūstam zem sniega. To var saprast, jo senāk muižas zemes esot apstrādājuši ap 300 cilvēku – trīsreiz vairāk nekā kopējais komunāru skaits. Tas nostādīja padomju saimniecības cēlājus teju vai Sīzifa lomā. Interesanti salīdzināt, ko no komūnas fotostikliem Andersons izvēlējies iemūžināt gleznās. Jau pieminētajā izstādē gleznotājs piedalījās ar šādiem darbiem: „Ruza”, „Lopkope komūnā „Zemnieks””, „Sēklas āboliņš” un „Vecenīte” (M. Auziņa, latviete, 60 gadi, zemniece. Pameta savu saimniecību un ar ģimeni pārvācās no Sibīrijas uz komūnu „Zemnieks”. Studija).12 Komūnas sērija turpinājās arī 1927. gada RKMA izstādē Andersona gleznās „Komūnas „Zemnieks” mašinizācija”, „Cūkganes” un „Rudens”.13 Ģimenes atstātajā darbu sarakstā atrodam vēl citus „Zemnieka” iedvesmotus audeklus: „Siena pļauja”, „Lauksaimniecības komūna. Kulšana” 14, „Kulšana. II variants”, „Kāpostu novākšana”.15 Tādējādi, tieši pateicoties RKMA iniciatīvai, Andersons pieturējās pie latviskuma, iemūžinot tautiešu gaitas plašajā Padomju Krievijā. Pievēršoties gleznu kompozīciju un fotogrāfiju savstarpējai mijiedarbei, Andersona ierastais paņēmiens atklājas audeklā „Cūkganes”16, kurā apvienoti jeb samontēti vairāki dzīvē uzņemti kadri. Mākslinieks no vienas fotogrāfijas paņēmis lekno cūku baru, savukārt no citas – netālo, 1915. gadā celto Oļega Brjanska vārdā nosaukto baznīcu, kuru ticīgo vietā nu pagodinājusi dižena cūku saime. Tā ir saulaina un, spriežot pēc vienīgā autorei zināmā oriģināldarba šajā posmā, visdrīzāk tīrās krāsās gleznota kompozīcija. Cūkganes nodošanās rokdarbiem latviešu lauku saimniecībās bija lopu pieskatītājiem ierasta nodarbe, lai lietderīgi izmantotu laiku. Apvienojumā ar saulaino ainavu ir panākts idillisks skats – sirma māmuļa bauda labas vecumdienas. Laikabiedrs Ceplis gleznu komentējis, izceļot tieši nacionālo piederību: „„Cūkas” laba un izdevusies glezna. Saulīte spīd sārtajās cūkās, spīd sirmajām ganēm pirkstos, un bez liekas vērošanas, pētīšanas var pateikt, ka tāds pilnīgs un veselīgs ganāmpulks var būt vienīgi komūnai, jeb pareizāk sakot latvju „zemniekam”.”17 Sevišķu autora uzmanību izpelnījās labības kulšana, kurai izmantota mašīna „Р. Вольф”. Tā pētīta vairākkārt un no dažādiem skatpunktiem, tāpat kā apkārt esošo – strādājošo cilvēku sasaiste ar šo progresa simbolu. Kulšanai gleznās ir divas versijas: vienā izcelts panorāmisks skats ar mašīnu vidū un iegūto gatavo produkciju uz ratiem, bet otrā, no lejas rakursa tvertajā, uzsvērts darba process. Abos gadījumos svarīga ir kuļmašīna – palīgs komunāram vai dižens saimniecības produktivitātes celšanas rīks. Šo pompozitāti izgaiņā lasāmā informācija – 1925. gadā kulšana vilkusies līdz pavasarim18, bet 1926. gadā tā bijusi pavirša, jo aptuveni 20 % graudu atstāti neizkulti.19 Interesanti, ka Andersona reprodukcija „Kulšana lauksaimniecības komūnā” tika iekļauta RKMA masu krāsaino reprodukciju sērijā 1930. gadā – tātad laikā, kad „Zemnieks” bija jau pirms diviem gadiem likvidēts. Tādējādi vara tiecās atspoguļot nevis reālo, bet gan idealizēto dzīvi. Pat tad, ja Andersona gleznas bija balstītas uz dokumentāliem kadriem, kas uzņemti vienā no daudzajām likvidētajām komūnām, tematika un izpildījums iemiesoja ideālo lauksaimniecības modeli, veidojot paralēlo – vēlamo realitāti. Kopienas nacionālā piederība ir noklusēta, jo specifiski tautiskais tika nomākts, lai tuvinātos padomju komūnas jaunās dzīves un saimniekošanas ideālam. Andersons visdrīzāk apzināti cenzēja fotogrāfiju un gleznu saturu un iemūžināja tikai to, kas atbilda prasībām. No tradicionālās latviešu saimniecības bija saglabājušās tikai ganu gaitas, kuras uzņēmās vecāki cilvēki vai bērni. Bija zudusi senāk latviešu sētās pastāvējusī hierarhija, un bērni ieguvuši tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē – piemēram, iestāties pionieros vai kopā ar pieaugušajiem spēlēt šahu. Te iemūžināta padomju komūna, kuras pārstāvju lielākā daļa runāja latviešu valodā. Tādējādi tika perfekti realizēts varas uzstādījums – atspoguļot it kā dažādas tautības, taču integrētas valsts saimnieciskajā un politiskajā sistēmā, kas to atšķirības nolīdzināja. Neskatoties uz to, ka latviskums te nav jūtams, foto sērija ir unikāla, jo sniedz detalizētu vizuālu informāciju par tautiešu dzīvesveidu Padomju Krievijā periodā, kad utopiskā sociālisma ideja vēl bija dzīva ne vien cilvēkos, bet arī māksliniekos. 1 Колодный, Л. Е. Путешествие в свой город. В мансарде. Московская Правда, 1983, 31. июль, с .3. 2 Andersons, V. Dienasgrāmata. 1922. gada 22. jūn., 77. lp. Privātais arhīvs. 3 Perno, I. Ieceļotāju komūnas un viņu nozīme. Krievijas Cīņa, Nr. 24, 1927, 24. febr., 3. lpp. 4 Крякин, Е. Политические мигранты в Москве в 1920 – 1930-е годы. Вестник Северного (Арктического) федерального университета. Серия: Гуманитарные и социальные науки. No 2, 2015, с. 32. 5 Jokums, K. No viensētām uz kolektīviem. Apcerējums par kolektivizācijas procesiem SPRS latvju kolonijās. Maskava: Prometejs, 1933, 54. lpp. 6 Turpat, 53. lpp. 7 e. Komunisti par komūnām. Latvijas Kareivis, Nr. 230, 1926, 13. okt., 1. lpp. 8 Šķilters, K. Komūnas „Zemnieks” gaismas un ēnas puses. Krievijas Cīņa, Nr. 109, 1926, 30. sept., 3. lpp. 9 Ceplis, A. Gleznotājs Vold. Andersons. Celtne, Nr.5 1930, 57. lpp. 10 Jokums, K. Op. cit., 54. lpp. 11 Dreimans. Vēl par komūnu „Zemnieks”. Krievijas Cīņa, Nr. 134, 1927, 22. nov., 3. lpp. 12 7 выставка картин и скульптуры АХРР «Жизнь и быт народов СССР». Справочник-каталог. Cост. А. М. Скворцов, 2 изд. Москва: Издательсво АХРР. 1926, 24. c. 13 Каталог эскизов, этюдов и скульптуры художников Московской организации АХРР. IX выставка АХРР. Mосква, 1927, 5. c. 14 Glezna zināma arī ar nosaukumu „Kulšana lauksaimniecības komūnā”. 15 LMA IC. A 16/1. 16 Darbam ir zināmi trīs dažādi nosaukumi: „Cūkganes”, „Cūkas ganībās” un „Cūkas”. 17 Al. C. Pa mūsu gleznotāju darbnīcām. Krievijas Cīņa, Nr. 11, 1927, 25. janv., 3. lpp. 18 Gaida. Kas pelnījis atzinību. Krievijas Cīņa. Nr. 127, 1927, 3. nov., 3. lpp. 19 Dreimans. Op. cit. | |
| Atgriezties | |
