VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| „Es gribu, lai centrs ir te” Intervija ar jaunievēlēto Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Kristapu Zariņu | |
| Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) 2017. gada 28. jūnijā ievēlēja jaunu rektoru – gleznotāju un līdzšinējo LMA prorektoru prof. Kristapu Zariņu. Augstskolas iepriekšējais rektors Aleksejs Naumovs, kura pilnvaru termiņš beidzas septembrī, šajā amatā nostrādāja desmit gadus. „Studija” tikās ar jaunievēlēto rektoru, lai jautātu par viņa iecerēm un LMA attīstības plāniem. Inga Bunkše: Apsveicu jaunajā amatā! Kristaps Zariņš: Paldies! I.B.: Kādi ir pirmie tev veicamie darbi? Kr.Z.: Darbi turpinās. Notiek iestājeksāmeni bakalaura, maģistra programmās, pēc tam būs doktorantūrā un, paldies dievam, konkurss arī ir. Tiesa, varbūt ne tik liels kā pirms pieciem gadiem, jo izjūtam demogrāfiskās bedres sekas. I.B.: To jūt arī iestājeksāmenos? Kr.Z.: Jūt. Pie tam visās augstskolās. I.B.: Ir arī intelektuālā bedre? Kr.Z.: Domāju, ka intelektuālās bedres gan nav, jo jaunatne pasauli vienmēr uztver daudz košāk nekā tad, kad vairs nav jaunatne. Nāk ļoti daudz meiteņu, taču tā tas ir visur, ne vien Eiropā, bet visā pasaulē. Galvenais, lai viņos visos būtu radošums, vēlēšanās piepildīt sevi kādā no mākslas veidiem, mākslas zinātnē. Lai būtu sapnis, ko akadēmija palīdzētu īstenot. I.B.: Tātad vispirms jābūt sapnim? Kr.Z.: Ir jābūt vēlmei kļūt par mākslinieku. Māksliniekam ir vajadzīgas milzīgas darbaspējas, izturība un vēl ir jābūt laikmeta izjūtai, lai var uzķert to nervu, kas vibrē gaisā, un lai skatītājs, kurš skatās uz mākslas darbu, kādu mirkli spēj nonākt mākslinieka pasaulē, aizmirsties no ikdienas un domāt. I.B.: Mākslinieka uzdevums ir tvert laikmetīgo, izprast savu laikabiedru domas, noskaņu? Kr.Z.: Laikmetīgums, tā vibrācijas mazā un lielā valstī izpaužas dažādi – ne velti, lai iegūtu pasaules slavu, uzrunātu miljonus, ir jādzīvo lielvalstī un jājūt tas, ko domā šie miljoni. Protams, mūsdienās ir internets, tur var ienirt, nonākt tajā lielajā strāvojumā un sajust pasaules elpu. Bet nezinu, varbūt var arī dzīvot mazā būdiņā mežā un sajust pasaules strāvu. I.B.: Sajust jau var, bet nez vai tie miljoni sajutīs mākslinieku, kurš dzīvo mežā? Kr.Z.: Ja viņš būs pietiekoši liels gars, tad gan jau sajutīs... I.B.: Pēc gadu desmitiem... Kr.Z.: Mēs diezgan abstrakti tagad runājam, taču mākslas valoda gan arī ir abstrakta. Un līdz ar to internacionāla. I.B.: Tas nozīmē, ka latviešu māksliniekiem būtu jāpārceļas uz lielpilsētām, uz centriem? Kr.Z.: Nē, tas nozīmē, ka katram jāizvēlas sava karjera. Ja mākslinieka darbi būs pietiekami spēcīgi, tad process būs neapturams – tas sāks darboties Latvijā, pēc tam kaimiņvalstīs un ies arvien tālāk, tā soļi kļūs arvien lielāki, un tos jau drīz būs jāsāk mērīt jūdzēs. Tāpēc ir svarīgi studentiem iemācīt pamatot un aizstāvēt savu ideju, izklāstīt to, jo skatītājs mūsdienās ir pieradis, ka gan izstādes ideja, gan darbi viņam tiek izskaidroti. Akadēmijas studenti, kas Erasmus apmaiņas programmas ietvaros aizbrauc uz kādu citu augstskolu, var salīdzināt [mācības te un citur]. Mūsu studenti ir profesionāli ļoti labi sagatavoti un spēj realizēt visu iecerēto, un citur tas bieži izsauc apbrīnu. Piemēram, Modes mākslas apakšnozares studenti bija aizbraukuši pieredzes apmaiņā uz Dāniju, VIA universitātes koledžu (VIA University College), kur studēja biznesa un dizaina programmā VIA Design. Kad viņi tur zīmēja skices tērpiem – tā, lai iekšā jūtams cilvēks,– viņu veikumu sanāca apbrīnot ne tikai studenti, bet arī pasniedzēji. Tas ir tikai viens piemērs. Mūsu akadēmijas studenti apgūst zīmēšanu, gleznošanu, veidošanu, grafikas tehnikas, un tas piesaista Erasmus studentus; akadēmijā viņu ir ap 30 – pietiekoši mūsu lieluma augstskolai. Viņi atbrauc un zinātkāri mācās to, ko nevar apgūt savās augstskolās. Mums ir 120 partnersadarbības skolu Eiropā un tagad, Erasmus+ programmas ietvaros, arī Honkongā, Ņujorkā, Maiami un citur – tātad arī mūsu studentiem ir plašas iespējas. | |
 Kristaps Zariņš Foto: Arvydas Virgilijus Matulionis | |
| I.B.: Ko Latvijas Mākslas akadēmijas studenti var iemācīties ārzemēs? Kr.Z.: Viņi var paplašināt jau esošās zināšanas, var tās salikt citādos risinājumos. Cits skatījums, cita pieredze pasaulē palīdz atvērt to, kas ir uzkrāts. I.B.: Akadēmijas paspārnē ir nodibināta jauna biedrība „Māksla, autortiesības, kultūrizglītība”. Kādi ir tās mērķi un uzdevumi? Kr.Z.: Tā dibināta, lai aizstāvētu mūsu studentu un absolventu autortiesības, lai bez viņu piekrišanas netiktu izmantoti viņu darbi. Biedrībai būs dažādi attīstības virzieni, un viens no tiem – tiks veidota datubāze, kurā katram autoram uzkrāsies darbi jau no studiju gadiem. Tie būs pieejami gan pašiem autoriem, gan interesentiem, un, ja kāds vēlēsies šos mākslas darbus izmantot kādam raidījumam vai grāmatai, viņš tos tur varēs atrast. I.B.: Vai biedrības darbības joma nedublēsies ar autortiesību aģentūru funkcijām? Kr.Z.: Daudzi jaunie mākslinieki, studenti nav autortiesību aģentūras biedri, bet biedrība viņu tiesības aizsargās jau studiju laikā. I.B.: Vai māksliniekiem būs jāmaksā par dalību šajā biedrībā? Cik lielu daļu no autoratlīdzības tā paturēs? Kr.Z.: Māksliniekiem jāmaksā nebūs, bet lemjot par autoratlīdzības daļu, vadīsimies pēc starptautiskās prakses. I.B.: Ir arī iecere veidot jaunu sadaļu LMA mājaslapā? Kr. Z.: Jā. Tā būtu vieta, kur akadēmijas absolventi varētu stāstīt par savu karjeru, iespējām pēc augstskolas, kur būtu lasāmas viņu domas, analītisks vērtējums par mācību laiku akadēmijā, par to, kas uzlabojams, pilnveidojams mācību programmās. Būtu vērtīgi, ja absolventiem izveidotos atgriezeniskā saite ar akadēmiju. Uzklausot savus studentus, mēs kļūstam atvērtāki, un mums ir svarīgas viņu domas, jo viņi būs tie, kas piepildīs rītdienas mākslas telpu. I.B.: Daudzi absolventi vēlētos strādāt par pedagogiem, bet akadēmijā nevar iegūt pedagoģisko izglītību. Vai šajā jomā kaut kas mainīsies? Kr.Z.: Akadēmijā ir lekciju kurss, kuru noklausoties, var iegūt zināmu kredītpunktu skaitu, kas sniedz iespēju strādāt mākslas skolās. Vēsturiski Latvijā ir izveidojies plašs mākslas un mūzikas skolu tīkls, kurā par pedagogiem strādā akadēmijas beidzēji. Veidojas aplis, mākslas skolu beidzēji atkal nāk mācīties uz akadēmiju, un arī tad, ja viņi nekļūst par māksliniekiem, viņi ir ieinteresēti, izglītoti mākslas skatītāji un baudītāji. I.B.: Kādas vēl ir ieceres saistībā ar Mākslas akadēmijas attīstību, tās virzieniem? Kr.Z.: Mums jāsaglabā tas, kas ir labs. Visu apakšnozaru studenti mācās zīmēt – līnija atraisa. Zīmētprasme ir viens no instrumentiem, kas palīdz topošajiem māksliniekiem izteikt radošo domu, to izvērst. Mums ir iecere ikgadējās skates veidot kā izstādes, kurās mācību darbi iegūst citu kontekstu, un aicināt sabiedrību skatīties šos darbus, vērtēt, runāt ar studentiem. Viņiem tā būtu milzīga pieredze – sarunās ar apmeklētājiem stāstīt par savu daiļradi; iespēja būt saprastiem. I.B.: Kāpēc sabiedrībai būtu jāskatās māksla un jāgrib runāt par to? Kr.Z.: Tāpēc, ka tā ir daļa no mūsu ikdienas: mēs strādājam, atpūšamies, ieturam azaidu, bet mēs arī skatāmies mākslu, jo tā piešķir citu vērtību visām iepriekšminētajām darbībām. Par to būtu jādomā ikdienā. Piemēram, Igaunijā ir noteikums, ka visu jaunbūvējamo ēku tāmēs zināma daļa no kopējā finansējuma jāparedz mākslas darbu iegādei, kas rotās šīs ēkas, vidi. Pasaule bez mākslas būtu plika. Cilvēks vēro mākslu, atvelk elpu un tādējādi kļūst par mākslas baudītāju. I.B.: Māksla un tirgus. Māksliniekam, kā tu teici, visupirms būtu jāspēj atspoguļot savu laiku. Bet studenti tagad grib, lai viņu darbus uzreiz pērk, un tāpēc izvēlas kaut ko jau aprobētu, seko konjunktūrai. Kr.Z.: Iztēlosimies ideālo variantu – ka mākslinieks glezno, attīstās un ir laimīgs, jo tas, ko viņš dara, uzrunā citus, jo viņa darbi ir patiesi. Viņš varbūt vispār nedomā par tirgu, bet viņam veicas, jo to, ko viņš grib gleznot, sabiedrība pieņem. Studenti ir dažādi, bet nevienam negribas būt nesaprastam. Bet ne es, ne kāds no maniem kolēģiem nekādā gadījumā neiet pie studentiem ar domu mācīt kaut ko pārdot. Es jau piecus gadus pasniedzu glezniecību pirmajam kursam, un katru gadu 1. septembrī man paveras pavisam cita aina. Liekas, ka varētu stāstīt to pašu, ko pagājušogad, bet viņi nesaprot! Tas nav joks, tā tiešām ir. Ir jāmaina uzdevumi, jāmaina runas veids, pat jāstāsta citi joki. Tāpat kā ir ražas un neražas gadi, mēdz būt arī talantīgāki un mazāk talantīgi kursi. Reizēm kursā sagadās tādi, kas visi deg. Nu labi, varbūt ne visi, bet, teiksim, 70 % – bet tad jau sāk degt līdzi arī tie 30 %. Un ir arī tādi kursi, kuros tev jāstāv uz galvas, lai viņiem piešķiltu enerģiju. Pasniedzējam nav jābaidās sevi izgriezt uz ārpusi, atkailināt dvēseli, jo arī māksla jau ir sevis atkailināšana. Arī katrā studentā ir domas, idejas, kas dažkārt var šķist nepiedienīgas vai kuras viņam ir bail izpaust. Akadēmija iemāca, kā šīs domas pārvērst mākslas darbos, tā iedod instrumentus jeb prasmes. I.B.: Vai ir plānots aicināt pasniedzējus no ārvalstīm? Kr.Z.: Es gribu panākt, lai starptautiskas vides sajūta rodas šeit pat, akadēmijā, lai centrs ir te, pie mums. Un tā sajūta rodas no ārzemju studentu un pasniedzēju klātbūtnes, no literatūras pieejamības, no galeriju kontaktiem – un ārvalstu mākslinieki Rīgā izstādās arvien biežāk. Tas ir svarīgi gan muzejiem, gan galerijām, gan visiem iedzīvotājiem, jo, lai sajustu pasaules nervu, ir jāmaisās kopā. I.B.: Kā vienu no iecerēm esi minējis praktiskās doktorantūras izveidošanu, kurā mākslinieki, saistot radošo darbu ar pētniecību un zinātni, varētu iegūt doktora grādu. Kādi būs nosacījumi, lai tur mācītos? Kr.Z.: Prakstiskā doktorantūra ir viens no ceļiem, kā iegūt jaunas zināšanas, trešais mācību cikls pēc bakalaura un maģistra studijām. Kopā ar Mūzikas akadēmiju un Kultūras akadēmiju iecerēts mainīt reglametējošos nolikumus un uz esošās doktorantūras bāzes ieviest praktisko doktorantūru. Māksliniekam doktora darbā būs jāpamato savs radošais darbs ar teorētisko izklāstu. Nesen Viļņā bija praktisko doktorantu darbu izstāde, starpposms, kurā viņi iepazīstināja ar savām iecerēm, un viņu darba process ir ļoti interesants. Doktoranti stāstīja, kā notiek nozaru pārklāšanās – piemēram, kāds gleznotājs savas prasmes pielieto mākslas terapijā, cits izmanto fizikas atklājumus mākslā. Pamatā ir mākslas ietvars, bet mūsdienās tas ir diezgan plašs un pētījumus var veikt ļoti plašā spektrā. Akadēmija ir iesaistījusies daudzu starptautisko augstskolu apvienībās, kā CUMULUS, CIRRUS, KUNO un ELIA, un tas paver iespējas studentiem un arī pasniedzējiem braukt uz citām augstskolām, paplašināt savu redzesloku, tālākizglītoties. | |
 Kristaps Zariņš. „Mutabilis”. Papīrs, akvarelis, guaša, akrils, laka. 198 × 148 cm. 2017 | |
| I.B.: Mākslinieki savus pētījumus realizē mākslas darbos – atšķirībā no teorētiķiem, kuri faktus, informāciju analizē, salīdzina un rezultātā rada tekstu. Kā mākslinieki tiks galā ar šo teorētisko darba daļu? Kr.Z.: Laikmets nes līdzi pārmaiņas, un cilvēki saprot, ka viņiem šo teorētisko zināšanu padziļināšana palīdzēs atraisīt mākslinieciskās izpausmes. Viņu pētījums var ietvert ekskursus gan filozofijā, vēsturē, zinātnē, gan kādā citā konkrēto mākslinieku interesējošā tēmā. I.B.: Kas notiks gadījumā, ja teorētiskās daļas rakstīšanu kāds vēlēsies uzticēt kādam citam, kam tas padodas labāk? Ko tad? Tiks pievērtas acis? Kr.Z.: Par to būs jālemj konkrētā doktora darba vadītājam. Bet es ticu labajam. Ja cilvēks ir nolēmis kļūt par praktiskās doktorantūras studentu, tad, domāju, viņu tas tiešām interesē. Blēdoties cilvēks pats sevi iznīcina, tā man šķiet. I.B.: Ko mākslinieks gaida no kritikas? Kr.Z.: Visiem patīk, ja viņus slavē, bet kritikai būtu jāsniedz argumentēts analītisks viedoklis, loģisks vai poētisks. Jāanalizē, pirmām kārtām, tas, ko redz, tad tas, ko jūt, un līdzības var tikt meklētas gan vēsturē, gan literatūrā, mūzikā vai kādā no zinātnes jomām. Māksliniekam nevajadzētu apvainoties, bet rakstītājam – apvainot. Ja rakstītājam ir doma, ko viņš grib pateikt saistībā ar recenzijas objektu, un ja kritika ir uzrakstīta profesionāli, ar sirdi, tad teksts pats ir kā mākslas darbs. Ir iecere vairāk attīstīt sadarbību starp jaunajiem māksliniekiem, dizaineriem un mākslas zinātniekiem jau studiju laikā, lai jau tajā būtu klātesoša arī kritiskā doma. Māksliniekiem būtu jāpierod pie kritiska skatpunkta, un arī topošajiem mākslas zinātniekiem šī radošo procesu analīze būtu labs treniņš. I.B.: Vai akadēmijā ir domāts piedāvāt arī kuratoru, mākslas menedžmenta studiju kursu? Kr.Z.: Lekcijas šajā jomā jau notiek. Jādomā par to, lai maģistrantūru varētu beigt kā kurators. Katrai apakšnozarei jāmeklē savs ceļš, lai tās kļūtu interesantākas studentiem. Tā grafikā paralēli klasiskajām tehnikām var apgūt grāmatu ilustrāciju, metāldizainā ir iekļauta arī juveliermāksla, funkcionālā dizaina apakšnozarē var apgūt interjera dizainu, klāt nākusi apakšnozare „Kustība, attēls, skaņa”, kas ietver arī animāciju. Modes mākslas apakšnozarē mijas „augstā mode” un „valkājamā mode”. I.B.: Kas nodrošinās šo attīstību? Kr.Z.: Atvērtība studentu iniciatīvām. Arī absolventu domas ir jāuzklausa. Iniciatīvai jānāk gan no studentu, gan pasniedzēju puses. Studentiem jākļūst uzstājīgākiem, lai saņemtu to, ko viņi bija vēlējušies iemācīties akadēmijā. I.B.: Atnākuši uz akadēmiju, studenti vēl nemaz nezina, ko viņi nezina, bet grib uzreiz „taisīt lielo mākslu”, nevis pildīt mācību uzdevumus. Pirms dažiem gadiem kāda Glezniecības apakšnozares studente atteicās gleznot modeli, jo viņai tas nepatīkot. Pirmā kursa keramikas studenti rakstīja sūdzību, jo mācību uzdevums bija kopēt antīko trauku, lai izjustu formu, proporcijas, bet viņi vēlējās tikai radošos uzdevumus. Kā izsvērt, kad sūdzība tiešām ir par mācību procesa kvalitāti un kad tā ir vienkārši nevēlēšanās pildīt uzdevumus vai pārpratums. Kr.Z.: Pirmkārt, tas ir atkarīgs no pasniedzēja, no viņa vēlēšanās runāt ar studentiem. Otrkārt, ja studenti tiešām interesējas par mākslu un nāk mācīties uz akadēmiju, tad taču viņiem vajadzētu nojaust, ka, lai kļūtu par mākslinieku, ir nepieciešami zināmi instrumenti, prasmes, domāšana, kas jāapgūst. Jebkurā gadījumā, lai nenonāktu līdz konfliktam, ir jābūt patiesai sarunai starp pasniedzēju un studentu. Pasniedzējam ir jājūt, kas kuram studentam vajadzīgs. Tā ir pedagoģiskā izjūta. Bet mēdz būt atkāpes kā no vienas, tā otras puses. Ideālā gadījumā, ja students zina, ko grib iemācīties, tad viņš ir gatvs iet cauri sienām. I.B.: Ja students ir atnācis mācīties uz akadēmiju, tad viņam tomēr būtu jāpilda mācību programma? Kr.Z.: Ir kādi mācību principi, uzdevumi, kas var patikt vairāk nekā citi, bet, ja negribas piedalīties mācību procesā, tad jau nav jēgas iet uz mācību iestādi. Tad var uzreiz darīt to, ko pats grib. Turklāt, ja studentam nepatīk vienā apakšnozarē, ir iespēja pāriet uz citu. Izprast un salīdzināt mācību procesus, apskatoties, kas notiek citur, ļoti palīdz iespēja Erasmus apmaiņas programmā aizbraukt uz kādu citu augstskolu. Studenti ir pārsteigti, ka Eindhovenas Dizaina akadēmijā vai Sentmārtinā apmeklējumam ir jābūt teju simtprocentīgam un tur to, ko tu dari, nereti var nokritizēt līdz ar zemi. I.B.: Tā tiek restartēta domāšana. Kr.Z.: Arī. Tad studenti atbrauc atpakaļ un izvērtē to, kas šeit ir labi un kas tur nav tik labi. Bet, kā jau teicu, pasniedzējam ir jājūt kurss un jābūt, no vienas puses, stingram, no otras – fleksiblam. Ja pasniedzējs kā mākslinieks pats radoši strādā, attīstās, meklē kaut ko jaunu, tad viņam būs ko dot arī studentiem. I.B.: Vai ir apakšnozares, kurās ir lielākas problēmas? Kr.Z.: Protams, ir apakšnozares, kurās ir lielāks konkurss, un tādas, kur tas ir mazāks. I.B.: No kā tas atkarīgs? Kr.Z.: No karjeras iespējām pēc akadēmijas beigšanas. Katrai apakšnozarei būtu jādomā par to, kā jaunais cilvēks integrēsies ekonomiskajā vidē, kā varēs nodrošināt savu dzīvi. Septembrī starptautiskajā mākslas augstskolu asociācijā ELIA notiks saruna par to, kā nodrošināt dzīvi māksliniekam. Būtu jāplāno īpašs menedžmenta kurss māksliniekiem. Talants plus darbaspējas ir tas kopums, kas nosaka degvielas daudzumu. Pat ja mēs pieņemam, ka visi studenti ir talantīgi, vienam darbaspējas tomēr būs lielākas, citam – mazākas. Ir vajadzīgas arī organizatora spējas, laikmeta garšas izjūta un vēl laime. To nekādi nevar nosvērt vai iemācīt. Tie, kam ir visas šīs labās lietas, – tie iet kā raķetes, tiem tāpat degvielas pietiek. Bet citiem tāds menedžmenta kurss būtu ļoti noderīgs. I.B.: Tās visas ir tādas neizmērāmas lietas. Kr.Z.: Māksla arī ir neizmērāma. Akadēmija, pasniedzēji tikai iedod instrumentus. Kā studenti tos apgūst, kā spēj pielietot, tas tālāk atkarīgs vienīgi no viņiem pašiem. Mainās arī laikmeta gars, pasniedzējiem ir tam jāseko, tas jāsajūt un jāmēģina to nodot studentiem. To studenti varētu sajust, piemēram, praksē kādā dizaina vai reklāmas uzņēmumā. Prata institūta Mākslas un dizaina skolas dekāns profesors Gērijs Šneiders (Gary Schneider), kurš šogad bija maģistrantūras programmas diplomdarbu aizstāvēšanas komisijas goda priekšsēdētājs, stāstīja, ka Amerikā vizuālās mākslas studentiem ir iespēja iziet praksi pie māksliniekiem, kļūt par to mācekļiem, sadarboties, īstenojot kādu mākslas projektu vai izstādi. Būtu interesanti, ja, piemēram, Miervaldis Polis uzaicinātu studentus praksē pie sevis. Demjena Hērsta izstāde [šīgada Venēcijas mākslas biennālē] Palazzo Grassi ir grandioza, un ir skaidrs, ka bija vajadzīga vesela fabrika, lai realizētu mākslinieka ideju. Ja studentiem būtu iespēja nokļūt tādā komandā, viņi iemācītos ļoti daudz – gan plaši domāt diapazonā no antīkās mākslas līdz mūsdienām, gan saprast, kā to ietērpt laikmetīgos izteiksmes līdzekļos, gan arī to, kā darbus pareizi eksponēt, apgaismot, pasniegt skatītājam. Varbūt akadēmijai, turpinot sadarbību ar Borisa un Ināras Teterevu fondu, būtu iespēja aicināt zvaigznes uz Latviju. Es nākamnedēļ [intervija notika 13. jūlijā – I.B.] braukšu uz UdK [Universität der Künste Berlin; Berlīnes Mākslu augstskola], kur notiek tā dēvētais Rundgang: studenti savās darbnīcās izliek darbus un tad paši trīs dienas un naktis stāv tiem klāt un klāsta interesentiem savu darbu idejas. Viens no UdK pasniedzējiem ir Ai Veivejs (Ai Weiwei). Būtu interesanti viņu uzaicināt uz Rīgu nolasīt kaut vai vienu lekciju. Gērijs Šneiders personīgi pazīst Džonu Karinu (John Currin), kuru varbūt varētu uzrunāt, pastāstīt, ka ir tāda vieta Latvija, Rīga, ievadīt sarunas, lai viņš atbrauc. Tādas ir ieceres. Ja atbrauc labi vieslektori no Igaunijas, Polijas vai Francijas, tā ir viena lieta, bet, ja atbrauktu starptautiskas zvaigznes, to gaisma starotu vēl ilgi. Māksla arī ir neizmērāma. Akadēmija, pasniedzēji tikai iedod instrumentus. Kā studenti tos apgūst, kā spēj pielietot, tas tālāk atkarīgs vienīgi no viņiem pašiem. Mainās arī laikmeta gars, pasniedzējiem ir tam jāseko, tas jāsajūt un jāmēģina to nodot studentiem. Mēs turpināsim ieviest jauno, lai ar tradīcijās balstītām novitātēm, ar krāsu, formas izjūtu izteiktu to, kas krājies Latvijas cilvēkos. I.B.: Vai tas ir kaut kas atšķirīgs kā citur pasaulē? Kr.Z.: Ir! Es jebkur atšķirtu latvieti – pēc viņa darbiem. Reiz Dānijā, netālu no Vācijas robežas esošajā Fūglsangas mākslas muzejā, ieraudzīju Olafa Rūdes darbus un uzreiz sapratu: tas ir latvietis. To varēja pateikt pēc kolorīta, lai gan viņam bija konstruktīvismā balstīti gleznojumi. I.B.: Vai tavā jaunākajā izstādē „Un atkal „ziedošu jaunavu pavēnī”” pēc kolorīta varētu pateikt, ka tu esi latvietis? Kr.Z.: Es domāju, ka varētu. Mums te liekas, ka grūti atšķirt, bet, ja darbi būtu izlikti kaut kur svešā valstī, tad varētu pateikt. Man liekas, ka tā ir mūsu mazās, bet ņiprās nācijas sajūta. I.B.: Kas, tavuprāt, veido latviskuma kodu? Kr.Z.: Tas ir pamatīgums, kas izpaužas krāsā, triepienā, līnijā. I.B.: Un plašākā nozīmē? Kr.Z.: Atmiņa. Atmiņa, kas cauri visiem laikiem nesusi mūsu valodu, tautasdziesmas. Arī spīts, optimisms. Optimisms gan ir tāds noplicināts vārds, bet es ar to domāju sīkstumu – ka mēs esam te, ka neesam pazuduši. Valoda, tautasdziesmas, krāsu izjūta, radošā enerģija. I.B.: Kā tavas jaunākās izstādes darbos jūtams laikmeta gars? Kr.Z.: Tā man bija trešā izstāde, kurā iesaistīti augu motīvi, dārzs. Dārzā es ielieku figūras, un tām kaut kas ir jādara. Var uzgleznot stāvošu figūru, bet mani interesē darbība – tāda, kas cilvēkos rada vēlēšanos iedziļināties. Jāņem vērā, ka gleznās ir vērojama iesākta, nevis pabeigta darbība. Tas ir mirklis, kam piemīt ilgstamība. Līdzīgi kā skaņa, kas rodas, kad vijolnieks velk ar lociņu pa stīgu, – skaņa vibrē un aizķer citu skaņu. Tas, ko šīs figūras dara, aizķer citu darbību, rada jaunu domu. Mirklis tiek paildzināts. I.B.: Kāpēc tieši vardarbība, sadistiskas rotaļas? Kr.Z.: Man tas likās interesanti. Atklāt to, par ko cilvēki bieži domā, bet baidās izpaust. Atkailināšanās. Tas nenozīmē, ka es par to visu laiku domāju, bet paskatīties uz apkārt notiekošo citām acīm ir vērtīgi. Pretmets uztraucošai darbībai ir dārza skaistums. Der atcerēties, ka arī dabā ir augi, kas apvijas ap otru, apēd to, parazitē uz citu augu rēķina. Gleznas rada emocijas, un cilvēks dzīvo tām līdzi. Man likās interesanti arī atrisināt kompozīciju – vienā darbā figūras gleznotas no vienas puses, otrā tās ir pagrieztas. Ir darbi, kas tverti it kā no augšas. Ir darbi, kuros ir kustība, vibrācija, un to rada kāds priekšmets. Katrai figūru kustībai es piemeklēju augu krāsas; vienā gleznā augu ažūrums ir lielāks, citā – mazāks. Es gribēju panākt tādu viduslaiku sajūtu. I.B.: Kādas vēl sajūtas tu gribēji modināt skatītājos? Kr.Z.: Pārdzīvojumu, kas ved uz atklāsmi. Skatītājs tiek aicināts pārvērtēt sevi, viņš tiek provocēts domāt, analizēt. I.B.: Ko tu novēlētu pats sev jaunajā amatā? Kr.Z.: Lai izdodas, veselību un lai iznāktu laiks arī radošajam darbam. I.B.: Un akadēmijai? Kr.Z.: Lai akadēmiju beigušie studenti pēc dažiem gadiem rīkotu izstādes kādā Venēcijas palaco vai pasaules muzejos. I.B.: Ambiciozi plāni. Lai izdodas! | |
| Atgriezties | |
