VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Obligātā literatūra Veronika Viļuma | |
 Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš Rīga: LLMC, 2016 482 lpp.: il. Sastādītājas: Ieva Astahovska un Māra Žeikare Dizains: Zane Ernštreite ISBN 9789934850998 | |
| 2011. gada rudenī tolaik vēl pastāvošajā „Rīgas galerijā” norisinājās latviešu konceptuālisma meistara Leonarda Laganovska retrospektīvā izstāde „Filmas beigas”. Ekskluzīva tās apskate ar paša Laganovska stāstījumu kāda studiju kursa ietvaros bija sarīkota tolaik vēl pavisam jaunajiem Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas pirmo kursu studentiem. Uzzinājis sanākušo interesentu specializēšanās virzienu, Laganovskis cita starpā dalījās pārdomās par mākslas teoriju Latvijā. Īpaši spilgti no šīs tikšanās prātā palicis aizrādījums par mākslas zinātnieku pārlieku lielo pievēršanos mākslas senākajai vēsturei tā vietā, lai interesētos par laikabiedriem. Kā piemērs tika minēts Hardijs Lediņš, īsts tīrradnis un daudzpusīga personība, kura dzīves laikā akadēmiskajā vidē neesot bijusi gana novērtēta – protams, ja atzinība vispār izmērāma publikāciju daudzumā. 2016. gada nogalē klajā nākot Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) sagatavotajam apjomīgajam izdevumam „Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš”, šis robs Latvijas mākslas vēsturē ir aizpildīts un beidzot ir izrādīts pelnītais gods gan Hardijam Lediņam, gan viņa līdzgaitniekam Jurim Boiko, bet viņu kopīgā „Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca” (NSRD) guvusi to ievērību, kāda pienākas „vienai no intriģējošākajām parādībām Latvijas mākslā” (12. lpp.). Grāmatu “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš” ievada sastādītāju Ievas Astahovskas un Māras Žeikares priekšvārds, kurā raiti aprakstīta NSRD loma Latvijas kultūrvidē, dots īss ieskats Jura Boiko un Hardija Lediņa biogrāfijās un daiļradē, ilustrējot ietekmes un paralēles ar citiem avangarda aktualizētājiem mākslā arī ārpus Latvijas robežām. Daudzslāņaino izdevumu turpina četras daļas: hronoloģija, arhīvu materiāli, laikabiedru esejas par NSRD un abu autoru teorētiskie raksti. Hronoloģijas izvietošana grāmatas sākumā ir salīdzinoši neparasta, taču šajā gadījumā tā nav tikai sausa gadskaitļu virkne un faktu apkopojums. Izpētot laika līniju, top skaidrs, ar ko un kurā laika periodā multimākslinieki nodarbojušies, un šīs priekšzināšanas ļauj lasītājam labāk uztvert grāmatas turpmāko saturu. Turklāt hronoloģijas daļu, tāpat kā nākamās nodaļas, papildina bagātīgs vizuālo materiālu klāsts – fotogrāfijas, mūzikas albumu vāciņu attēli, publikācijas, fragmenti no Lediņa un Boiko pierakstiem, skices un zīmējumi. Abu mākslinieku arhīvu materiāli apkopoti trīs akciju burtnīcās, un katru no tām ievada paskaidrojošs grāmatas autoru apraksts. Turpat lasāmas arī Jura Boiko dzejas vārsmas – Lediņa un Boiko literāro darbu fragmenti, kas caurauž visu izdevumu, ir pašpietiekami un ne tikai sniedz lasītājam zināšanas par abu autoru starpdisciplināro daiļradi, bet arī var tikt uzlūkoti kā aizraujoša un šarmanta lasāmviela pati par sevi. Nozīmīgu izdevuma teksta daļu veido esejas, kas „piedāvā laikabiedru un šodienas pētnieku atskatu uz NSRD, Lediņa un Boiko darbošanos mākslā mūzikā, literatūrā, arhitektūrā un to izplūdušo robežu teritorijā” (293. lpp.). Pirmā ir mākslas zinātnieces Māras Traumanes eseja „NSRD pieturas punkti starptautiskajā mākslas un teorijas ainā”, kas, ņemot vērā autores padziļināto pievēršanos NSRD mantojuma izpētei un aktualizēšanai vairāk nekā desmit gadu garumā, ir vērtīgs izziņas avots, kas nezinātājam rada vistuvāko priekšstatu par to, kas īsti bija NSRD. Traumanes intervija ar mūzikas zinātnieku Borisu Avramecu skata NSRD darbību mūzikas avangarda kontekstā, bet izlasi turpina Pētera Bankovska, Liānas Langas, Ilmāra Šlāpina, Jāņa Taurena un Jāņa Lejnieka apceres atšķirīgā apjomā un izteiksmes veidā. Izdevuma pamatsaturu secīgi noslēdz pašu Lediņa un Boiko rakstu izlase par modernismu un postmodernismu, iepazīstinot lasītājus ar viņu nozīmīgo ieguldījumu laikmetīgās mākslas un arhitektūras teorijā. Nobeigumā pirms biogrāfijām un personu rādītāja ievietota NSRD diskogrāfija, videogrāfija un bibliogrāfijas izlase. Šie avoti būs noderīgi tiem, kuri papildu vērienīgajam izdevumam vēlēsies patstāvīgi turpināt izzināt NSRD mantojumu. Ir vērts pievērst uzmanību arī izdevuma dizainam, kura autore ir grāmatu mākslā pieredzējusī Zane Ernštreite. Viņas rokraksts ir atpazīstams un, lai arī NSRD grāmatas vizuālais noformējums ir krietni sarežģītāks un apjomīgāks, ar krāsu izceltie teksti un līniju dinamika atsauc atmiņā citu mākslinieces veikumu – Jāņa Lejnieka grāmatu „Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu”. Šāds dizaina risinājums gan padara to saistošāku un iekārojamāku iegādei, bet brīžiem raibums rada nedaudz haotisku fonu jau tā komplicētā materiāla uztverei. „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš” balansē uz robežas starp enciklopēdiju, arhīvu materiālu krājumu, zinātnisku monogrāfiju un daiļliteratūru. Mēģinājumus izdevumā meklēt trūkumus uzvar sajūsma par pašu tā izdošanas faktu. Grāmata nudien var pretendēt uz atrašanos laikmetīgās mākslas un kultūras pētnieku un interesentu „obligātās literatūras” sarakstā. | |
| Atgriezties | |
