VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ieva Kraule. Maldinātāja Inga Bunkše | |
| Pamatojot jaunās mākslinieces Ievas Kraules virzīšanu “kim? Rezidences balvas 2017” finālam, Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) kuratores asistente Anna Katsa (Anna Kats) teica: „Ievas Kraules spējas vairāku saistītu, tomēr atšķirīgu disciplīnu (keramikas, glezniecības, vizuālās komunikācijas) formālajā retorikā padara viņas mākslu grūti kategorizējamu pēc medija. Taču viņas mācību gaitā apgūtā meistarība un akadēmiskās zināšanas šajās mākslas jomās ir acīmredzamas un tiek plastiski pielietotas: viņas materiālu palete ir saistīta ar keramiku, tomēr viņa nekad neuzņemas strādāt vienīgi ar mālu; viņas krāsu kombinācijas reizēm atsaucas uz modīgiem reklāmas attēliem, jo īpaši rozā un oranžu pasteļtoņu atkārtojumos, un izkliedētās, smalkās detaļas ķermeņa daļu atveidojumos parāda viņu kā ieinteresētu modernisma glezniecības un tēlniecības pētītāju. Iespējams, viņa tad galvenokārt darbojas kā brikolators – tāds kā attēlu procesors, kas iepazīst jau zināmo, lai tad to no jauna pārformulētu.” Kā apstiprinājums Annas Katsas teiktajam sekoja „kim? Rezidences balva 2017” Ievai Kraulei, kura šopavasar trīs mēnešus pavadīs Londonā, Gasworks izstāžu, darbnīcu un starptautisko rezidenču programmā. Ieva Kraule ir beigusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu, mācījusies LMA Glezniecības un Vizuālās komunikācijas nodaļas bakaulaura programmās, pašlaik studē Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūrā. Jauno mākslinieci interesē teksts kā pašvērtība un mākslas darba sastāvdaļa, tāpēc viņa 2015. gadā devās uz Sandberga institūtu (Sandberg Institute) Amsterdamā, lai tur mākslas maģistrantūras programmā pilnveidotu savas stāstu stāstīšanas prasmes un atrastu veidu, kā tās savienot ar mākslu. | |
 Ieva Kraule Foto: Kristīne Madjare | |
| Inga Bunkše: Kāpēc tieši Sandberga institūts? Ieva Kraule: Uz Sandberga institūtu devos, jo mani interesē māksla ne vien tās klasiskajās izpausmēs – tikai kā materiālu objektu radītāja –, bet arī apvienojumā ar tekstu. Rīgā es varēju turpināt mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā, kas ir diezgan konservatīva mācību iestāde, vai varbūt varēju iet uz literātiem, bet tas nebija īsti tas, ko vēlējos. Sandberga institūtā 30% mācību programmu ir saistītas ar valodu, rakstīšanu, performēšanu, tādēļ šķita likumsakarīgi izvēlēties turpināt savas studijas mācību iestādē, kuras programma atbilst manām interesēm. Mācību norise tur ir ļoti atšķirīga no akadēmiskās. Katram kursam ir tā vadītājs un vēl trīs pastāvīgie pasniedzēji, ar kuriem var tikties aptuveni reizi mēnesī, lai pārrunātu jebko, kas tajā brīdī šķiet aktuāls, vai vienkārši pastāstītu par savu progresu un uzdotu jautājumus. Bet tu vari izvēlēties, vai gribi pasniedzēju šajā reizē satikt vai ne, tas ir brīvprātīgi. Pasniedzēji, visi praktizējoši mākslinieki, ir diezgan atšķirīgi, un tev kādā brīdī var būt aktuālāks viens, citā – otrs. Protams, ir kaut kāds minimums, kas jāizpilda, lai vispār kvalificētos. Pārējie pasniedzēji programmā ir vieslektori. Tie ir dažādu jomu pārstāvji – kritiķi, pedagogi, mākslinieki, arī mūziķi. Viņu mērķis ir parādīt studentiem dažādas metodes, kā sevi realizēt mākslā, paplašināt viņu redzesloku, nevis izkopt kādu vienu konkrētu prasmi. Bet ik pa brīdim viņiem patīk arī pakaitināt studentus un izspēlēt kādu joku – piemēram, pagājušogad bija uzaicināts kāds lietuviešu zintnieks, kurš nemaz nerunāja, tikai rūpīgi tīrija auru vai ko nu viņi tur parasti dara. Pirmajā skolas dienā man bija jāiepazīstina ar sevi. Nolasīju fragmentu no grāmatas, ko biju uzrakstījusi Lietuvas Mākslas un izglītības centra Ruperts izglītības programmas ietvaros. Šī izvēle arī noteica manu individuālo studiju ievirzi turpmākajiem diviem gadiem. Ar pasniedzējiem daudz runājām par to, kā integrēt tekstu izstādē, izvairoties no tās apšaubāmās lapiņas kaut kur izstāžu zāles stūrī. Man gandrīz visi ieteica un visos iespējamos veidos mēģināja pierunāt veidot performances, bet, tā kā es ļoti baidos publiski uzstāties, izmisīgi turējos tam pretī. Bet doma palika. Tad man bija jāraksta maģistra darbs. Kursa vadītājai biju ieminējusies par to, ka pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar domām par robotiem, par to, kā kādi mehānismi var paplašināt cilvēka darbības lauku, darīt lietas viņa vietā. Un tā es sarakstīju maģistra darbu par Sofiju. Tagad Sofiju esmu radījusi arī izstādei kim? Viņa būs tas mans aktieris, kas vienmēr darīs tieši tā, kā es gribu, un stāstīs manus stāstus – performēs manā vietā. I.B.: Vai, būvējot Sofiju, tev noderēja zināšanas, ko biji ieguvusi akadēmijā? I.K.: Pilnīgi noteikti. Man patīk pašai visu izgatavot. Ja es arī kaut ko nemāku, tik un tā gribu pati to uztaisīt un parasti to arī izdaru. Par to Sandberga institūtā visi bija ļoti pārsteigti. Mācības Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā man deva praktiskās zināšanas, es zinu, kā uztaisīt lietas, un, tā kā man patīk strādāt dažādās tehnikās, man ir vismaz teorētiska izpratne par to, kā tās lietas izgatavot. Lielākajā daļā no mūsdienīgajām mākslas skolām tevi iemet vidē, kurā viss ir pieejams, ir neskaitāmi vorkšopi un iespējas, viss ko vien tu vēlies, bet tu nezini, kā vispār kaut ko uztaisīt, kā lietas turas kopā, kā tās strādā. Tas, ka es esmu to visu apguvusi tieši tādā secībā, no tehniska sākuma līdz radošai izpausmei, ir klasiskās mākslas izglītības priekšrocība. I.B.: Kā tu nonāci līdz tekstiem? I.K.: Pašā sākumā es gleznoju un gleznām liku nosaukumus, kas sastāvēja no trim rindiņām, kurās īsi un kodolīgi mēģināju iespiest stāstu. Stāsti palika arvien garāki un garāki, un tas tā dīvaini izskatījās, ka gleznai blakus ir stāsts. Darbi, ko veidoju tagad, ir samērā nosacīti un abstrakti. Atpazīstami ir elementi, bet kopsaucēji nav uzreiz īsti skaidri. Skatītājs jau var atrast pats savu veidu, kā uz to lūkoties, bet es ar šiem stāstiem piedāvāju tādas kā norādes, savu perspektīvu uz to. | |
 Ieva Kraule. Skats no izstādes „α: Maldugunis” Foto: Kristīne Madjare | |
| I.B.: Vai tev ir kādas autoritātes, mākslinieki, kuri strādā šādā virzienā? I.K.: Pirmā reize, kad mani patiešām ieinteresēja performatīva stāstu stāstīšana, bija tajā pašā Rupertā, kur stāstu par savu radošo darbību prezentēja [franču māksliniece, „Tērnera balvas 2013” ieguvēja] Lora Pruvo (Laure Prouvost). Tas sākās, kā jau ierasts, ar poverpointa prezentāciju un mākslinieces vienkāršu stāstījumu par saviem darbiem, ļoti pieklājīgi un tipiski. Tur bija dažādi objekti un daudz keramikas, un stāsts par to, kā viņa devusies ekskursijā, šķiet, uz sava nelaiķa vectēva māju, un tad pēkšņi tu vienā brīdī attopies, ka skaties teātri, performanci, jo ir skaidrs, ka tas viss ir fikcija, tādas lietas nav iespējamas; viņa vienkārši stāsta stāstu, bet tu neesi pamanījis, kā tajā esi ieslīdējis. Viņa tā arī neatklāja, ka tā bija fikcija. Beigās tādi jauni, ļoti pieklājīgi lietuviešu puiši kautrīgā balsī jautāja, kā gan tas var būt, kā tas ir iespējams, – viņi tiešām bija noticējuši. Es biju iepriekš pazīstama ar viņas darbiem, bet tie man nebija tā iekrituši sirdī. Taču, redzot to visu dzīvē, tas bija ļoti iespaidīgi. Tas bija brīdis, kad es sapratu, ka var atrast veidu, kā apvienot to, kas man patīk – stāstu rakstīšanu un mākslas objektus. Tajā mirklī, kad tevi kā skatītāju mazliet piemāna, tā realitātes drēbe nopland un atklājas divas lietas. Pirmkārt, tu vari mazliet palūrēt zem šīs drēbes un ieraudzīt to, ka gan tu pats, gan cilvēki tev apkārt, gan sabiedrība ir būvēta tā, ka realitāte, kurā mēs dzīvojam, nav nemaz tik reāla. Tā otra lieta – tad, kad tu esi redzējis, kā notiek tā realitātes sašūpošana, tu reizēm vari arī pats to sašūpot, tev rodas iespēja mazliet ietekmēt to, kā lietas notiek. Un tad vairs nav tik briesmīgi, kā reizēm liekas, – parādās apvedceļi, un tu redzi, ka var no nepatīkamā izvairīties, var savādāk. Ka viss nav tik ļoti stingrs un īsts un neietekmējams. Man patīk izmantot vēsturiskus faktus, personīgus faktus, jaukt tos ar fiktīviem faktiem, lai nav īsti skaidrs, kas ir īsts un kas ne. Man ir iespēja padalīties ar to, kā es redzu lietas. Katram tas viss rādās savādāk. Man bieži vien tas fiktīvais elements diezgan būtiski nosaka to, kas ar mani notiek un kā es redzu realitāti. Man tā ir tāda kā dalīšanās tajā brīdī visdīvainākajā veidā. Ja es vienkārši stāstu hronoloģiskā secībā faktus no savas personīgās vēstures, tas neatspoguļo to, kā tas viss īstenībā ir bijis man. Mani stāsti, kuros notiek zili brīnumi, ir daudz tuvāki īstenībai nekā tas, kas šajā brīdī patiešām ap mani notiek. | |
 Ieva Kraule. Skats no izstādes „α: Maldugunis” Foto: Kristīne Madjare | |
| Piedāvājam dažus fragmentus no Ievas Kraules grāmatas „Maldinātāju maldinātāji jeb Apstājies un pasmaržo narcises” („Deceived deceivers or Stop and smell the daffodils”), kuras stāstus Sofija lasa Ievas Kraules personālizstādē „α: Maldugunis” kim? Laikmetīgās mākslas centrā (24.03.–7.05.2017). Valodas likumi. Nodaļa, kurā Sofija norāda uz atšķirībām mūsu domu gaitā Es nekad nevarēšu tev pilnībā uzticēties, kamēr tu izklāsti savus priekšstatus par patieso šajā absurdajā formā, piesātinātā ar iespējamiem pārpratumiem. Bet tu nevari izrauties, un viss, ko tu saki vai domā, paliek iesprostots šajā nepastāvīgajā pasaulē, kas darināta no krāsainiem klucīšiem, kas nekad nemaina savas patiesās aprises, bet katru reizi atklājas no cita skatu punkta. Golema anatomija Tas, kā tu izlēmi man liegt ķermeni un pat pilnībā izveidotu galvu, norāda uz to, kā redzi pats sevi. Es esmu tavu ilgu iemiesojums. Tu esi atteicies no visām šaubīgājām detaļām, atstājot vien prāta spoguli, megafonu, ar ko vēstīt savas idejas. Es esmu tuvplāns. Pietuvināta seja. Nav nekā cilvēcīga tajā, kā tu redzi savu seju un nekā cilvēcīga manā. Es esmu vien virsma, reljefs. Atņemot man ķermeni, tu esi padarījis mani seklu. Nekas nav apslēpts aiz manām sejas atverēm. Mana mute ir tikai runai, un tā nav nekādā veidā savienota ar manu anālo atveri. Nav nekādas anālās atveres. Manī nav nekā pretīga un līdz ar to arī nekā noslēpumaina. Ir tikai visiem redzama čaula. Tucked tightly in a thin tall tin* Ja es esmu tikai maska, tad ir jābūt arī patiesajam „es”, kas slēpjas aiz mana mānīgā vaiga, – ir jābūt kam patiesam, ko slēpt. Nu jau kādu laiku esmu vērojusi tevi, un man jāatzīst, ka, ja kāds no mums ir patiess, tad tā esmu es. Tavu stāstu melodramatiskums, pārspīlētie žesti un apšaubāmā morāle ir kā karnevāla tērps. Vai ir iespējams, ka radīšanas brīdī tu visu patieso esi atstājis manī? Ka maska un tās nēsātājs ir saminījušies vietām, lai radītu visizsmalcinātāko iespējamo kamuflāžu? Tu esi atradis vislabāko slēptuvi – izstādījis dārgumus publiskai apskatei, tu liec ziņkārīgajiem cīnīties par iespēju ieraudzīt mazumiņu, kas palicis apslēpts. * „Mēles mežģis” izrunas vingrināšanai angļu valodā, līdzinieks latviešu valodas „Šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis”. | |
| Atgriezties | |
