VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Četru upe Andrejs Ģērmanis Baltijas valstu gleznotāju darbu izstāde „Upe” Talsu novada muzejs 11.03.–11.04.2017. | |
 Agnija Ģērmane. „Gar Mazirbes upi”. Audekls, eļļa. 116 × 146 cm. 2016 Foto: Sandis Priede | |
| Iepriecinošs ir fakts, ka triju Baltijas valstu mākslinieki jau vairākus gadus piekopj veiksmīgas sadarbības formas savu radošo ideju piepildījumam. Tā ir kopīga gleznošana un zīmēšana plenēros, kas mūsu reģionā – gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā – notiek regulāri un ko atbalsta vietējās pašvaldības. Strādāts tiek arī tālākās vietās – kā tas notika pagājušajā sezonā, kad latviešu un leišu mākslinieki iepazinās ar Indijas dabu un sadzīvi un tagad savos CV var minēt, ka viņu darbi atrodas arī tās vai citas indiešu kultūras iestādes īpašumā. Gadu gaitā plenēru dalībnieki savā starpā ir sadraudzējušies un viņus sākusi vienot arī izstāžu darbība. Šopavasar kopīgas Baltijas valstu mākslinieku izstādes projektu īstenojusi aktīva plenēru un izstāžu dalībniece – gleznotāja Agnija Ģērmane – sadarbībā ar Talsu novada muzeju un tā mākslas nodaļas vadītāju Gunu Millersoni. Paredzēts, ka izstāde tālāk ceļos arī uz citiem kultūras centriem. Izstādes dalībnieki ir četri. Latviju pārstāv Agnija Ģērmane, Lietuvu – Ģiedre Riškute (Giedrė Riškutė) un Antans Obscarsks (Antanas Obscarskas), Igauniju – Pēters Krosmans (Peeter Krosmann). Kaimiņvalstu mākslinieki piedalījušies arī Latvijā organizētajos plenēros – piemēram, ikvasaras Liepājas saietos. Īsi raksturošu katru no dalībniekiem. Ģiedre Riškute 1978. gadā beigusi Viļņas Mākslas akadēmiju kā gleznotāja un scenogrāfe. Viņa ir pieredzes bagāta māksliniece un pedagoģe savā nozarē, Lietuvas Mākslinieku savienības un Lietuvas Teātra mākslinieku asociācijas biedre, tagad asociētā profesore, daudzu zinātnisku publikāciju autore. Pēdējā laikā intensīvi pievērsusies gleznošanai – dabas interpretācijai, nevis tās „nogleznošanai”. Pagājušovasar Ģiedre gleznoja Mazirbē. Viņas māksliniecisko rokrakstu raksturo gaiša, ažūra, it kā vibrējoša audekla virsmas apdare, kas piemērota izvēlētajai tēmai – upe, ūdeņu mirga poētiskā kopnoskaņā. Darbi ir palieli – metrs reiz pusotra –, un autore spējusi tos emocionāli piepildīt, saglabājot maigu taktu un profesionālu skaidrību. Pieļauju, ka citas tēmas risinājumā māksliniece izvēlētos ekspresīvākus izteiksmes līdzekļus. To, ka viņas izteiksmes līdzekļu arsenāls ir visai plašs, apliecina smalku spalvas (pildspalvas) zīmējumu sērija. Ar Ģiedres darbiem kontrastēja tiem līdzās izvietotie Agnijas Ģērmanes krāsās un faktūrā sulīgie gleznojumi. Arī viņa gleznojusi Mazirbē („Gar Mazirbes upi”) un citās „ūdeņainās” vietās, ainavas žanru paplašinot līdz figurālam darbam, gandrīz katrā audeklā iegleznojot arī kādu no saviem kolēģiem (kolēģēm). Kompozicionāli tas dažkārt veikts visai asprātīgi – piemēram, gleznā „Zem ūdenskrituma” no Gruzijas (Batumi) ceļojuma un plenēra iespaidiem, kur milzīgās ūdens šalts pašā apakšā draiskojas peldētāji. Ar redzīgu mākslinieces skatījumu un, šķiet, fotoobjektīva līdzdalību panākta ekspresija ūdens šļakatu un atspīdumu atveidē, ko kādreiz nevainojami prata leģendārais Jānis Pauļuks. Atšķirīga ir Agnijas glezna „Krustojums”. Tas ir skats, kas paveras no piektā stāva augstuma uz lietū un peļķēs izmirkušo ielas krustojumu ar salijušiem gājējiem. Agnija Ģērmane ir ražīga un krāsu izteiksmē vitāla gleznotāja, kas māk sevi parādīt gan pašmāju, gan arī ārvalstu auditorijām. Lietuvietis Antans Obscarsks samērā minimālistiskā izteiksmē rādīja trīs darbu ciklu „Akrila rakstība”. Viņa daiļrades zinātāji man teica, ka tas esot jauns pavērsiens viņa mākslā, jo agrāk Antans bijis pazīstams ar dekoratīvi košiem darbiem. Tagad (es domāju, ka ūdens tematikas dēļ) mākslinieka jaunākajos darbos dominē gaišu horizontālu līniju ritmika, ar ko tiek pasvītrots upes plūduma vienmērīgais raksturs. No tūbiņas izspiestā akrila krāsa ar savu reljefu dod arī minimālas gaismēnas iespējas un līdz ar to vibrācijas sajūtu. Otrs darbs, kas izpildīts, izmantojot līdzīgu tehnisku paņēmienu, no baltā dominantes virzās uz neitrāli pelēko un līdz ar to – grafisko izteiksmi. Jāpiebilst, ka Antans mācījies Kauņas mākslas skolās un Mākslas akadēmijā Viļņā un ka viņam, tāpat kā citiem izstādes dalībniekiem, ir plaša starptautiska izstāžu pieredze. Igaunis Pēters Krosmans, kurš pēc studijām Tartu Mākslas koledžā papildinājies Helsinkos, Čehijā un arī Latvijas Mākslas akadēmijā (2007), izstādē piedalījās ar grafisku kompozīciju vienlaidus virkni plastiski bagātīgos, brīvi ritmizētos, intuitīvi traktētos lielos kamolos. Vienā no muzeja zālēm viņa „opuss” aizņēma veselu sienu, paverot telpu skatītāja subjektīvajām interpretācijām. Par grafisku es viņa darbu saucu tāpēc, ka tas ir melnbalts, bet to noteikti varētu saukt arī par ahromatisku glezniecību. Vairākiem kolēģiem Pēters pazīstams kā Liepājas plenēru dalībnieks. Nobeigumā jāpiebilst, ka projekta un izstādes iniciatori ir gatavi turpināt iesākto ceļu Baltijas valstu mākslinieku savstarpējas iepazīšanās un sadarbības virzienā. | |
| Atgriezties | |
