VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas iztraucēja klusumu Ieva Rupenheite LMS muzeja izstāde „Patiesais klusums” Teātra nams „Jūras vārti”, Ventspils 13.01.–17.03.2017. | |
 Bruno Vasiļevskis. „Saules stars”. Audekls, eļļa. 50 × 65 cm. 1987 LMS muzeja kolekcija Foto: Elza Dobičina | |
| Izstāde „Patiesais klusums” bija veidota kā turpinājums izstādēm „Pinpongs. Ideju saspēle” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā un izstādei „Sarkanais un melnais” Vidzemes koncertzālē „Cēsis”. Arī Ventspilī skatāmās izstādes idejas un dizaina autors bija Igors Dobičins, sadarbībā ar Ansi Dobičinu. Izstāde „Patiesais klusums” piedāvāja ieskatu Latvijas Mākslinieku savienības muzeja bagātīgajos 20. gs. 60.– 90. gadu kluso dabu krājumos, reprezentējot izstādē 40 autorus un izceļot Latvijas Mākslinieku savienības 75 gadu jubileju. Kā izstādes ievadā bija minējuši tās autori, „izstādes ekspozīcija veidota uzsverot, ka latviešu glezniecībā klusā daba vairāk tiek tēlota kā pārticības svētki un gandrīz kā nejaušības parādās filozofiskas pārdomas, nolemtības sajūta vai aizejošā skaistuma estetizācija”. Izstāde sākās ar Edvarda Grūbes kompozīciju „Mirstošais” (1988), kuras nokļūšanu šajā kluso dabu ekspozīcijā, iespējams, var ciniski izskaidrot ar nosacītu „mirušās dabas” klātbūtni šajā darbā. Tomēr iespējams, ka izstādes ieceres autori to reprezentēja kā patiesā klusuma iestāšanos. Tas būtu labs ekspozīcijas stāsta saturs, ja vien šim darbam nesekotu arvien drudžaināka kluso dabu plejāde, kas vietumis uzrādīja savstarpēju saikni, bet noslēdzās ar haosu un pilnībā izpostītu klusumu, tādējādi Edvarda Grūbes traģisko vēstījumu patiešām padarot nejaušu. Izstādes veidols, lai arī pārsteidza, tomēr turpināja jau iepriekš minēto izstāžu iekārtojumu: gleznas tiek izvietotas gan acu augstumā, gan krietni zem jebkura iespējamā skatpunkta. Līdzās novietoto darbu stilistika nereti ir radikāli atšķirīga, un žanrs ir tas, kas pēdējiem spēkiem mēģina vienot gleznas, bet gadījumos, kur līdzās flāmu manierē radītam darbam iekārtota abstrakta konstruktīva kompozīcija, nekas neglābj izstādes ekspozīciju. Īpaši nelabvēlīgas mākslas darbu uztverei bija izveidotās koka konstrukcijas, kurās darbi bija iekārti brīvstāvoši, bez atbalsta punkta, neaizsargāti demonstrējot savas ar krājuma numuriem aplīmētās vai mākslinieku aprakstītās muguriņas. Piemēram, Aijas Zariņas „Klusā daba ar pīpi” (1984) bija skatāma pret gaismu un galvenokārt no aversa puses, bet Borisa Bērziņa „Klusā daba ar vijoli” (1973), kas šūpojās turpat līdzās, vispār bija iekārta otrādi... Pēdējam vēl šobrīd nespēju noticēt, un tomēr latviešu glezniecības zelta klasiķis „Patiesajā klusumā” mēmi karājās ar iniciāļiem BB otrādi. Izstādē bija eksponēti arī atsevišķi tekstilmākslas darbi, piemēram, Rutas Bogustovas aplikācija „Magones”, Zojas Kuzņecovas dekors „Pieci apelsīni”, kas, pakārti noslēpumainajā koka konstrukcijā, bija skatāmi 3 m augstumā kaut kur virs pirmā stāva foajē skatītāju galvām. Tikpat neveikli bija eksponēts lieliskais Pētera Sidara metāla gobelēns „Jūnijs”, kuram arī, apmierinot pārlieku ziņkāri, varēja apiet apkārt, iegūstot informāciju par inventāra numuru uz lina ļipiņas un caurspīdīgu skatu pretgaismā... Turpat, lai arī kolorīta un intonācijas ziņā saderīgs, bet teju neieraugāms pie à la „Kaligari kabineta” stūra, ir miniatūrais un smalkais Bruno Vasiļevska „Saules stars” (1987), kas redzams arī uz izstādes ielūguma, bet uz angļu sarkanās gaiteņa galasienas patiešām labi ieraugāma bija Uno Daņiļevska klusā daba „Pie ziemeļu upes Olas” (1987), vienīgi arī tā ietiepīgi atradās uz grīdas. Ne tikai iekārtojums un nelaimīgā iedoma par brusīšu konstrukciju piebeidza šo labi domāto mundiera spodrināšanas notikumu; šajā kluso dabu izlasē, kurā būtu jādominē „pārticības svētkiem” (idejas autoru koncepcija), izpalika arī nozīmīgi latviešu glezniecības klusās dabas žanra pārstāvji – piemēram, Līvija Endzelīna un Imants Vecozols. Varbūt tālab, ka viņu darbos netrūkst ne patiesa klusuma, ne aizejošā skaistuma estetizācijas. Bet ko līdzētu šīs smalkās maņas, ja arī šo autoru darbi karātos ačgārni? Dominējošais iespaids par izstādi bija žēlums pret tiem, kas vairs nespēj savus darbus aizstāvēt un mulsums par visādi citādi lieliska tēlnieka recidīvisko attieksmi pret kolēģu veikumu. | |
| Atgriezties | |
