VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pieskaršanās māksla Kārlis Vērpe Ingrīda Pičukāne, Rasa Jansone, Inga Meldere, Eva Vēvere un Anda Magone. „Es pieskaros sev” Latvijas Nacionālais mākslas muzejs 09.03.–23.04.2017. | |
 Rasa Jansone. „Diēta”. Koka plaukti, 379 stikla burkas ar pašrocīgi gatavotiem konserviem, papīra uzlīmes. 2016–2017 Foto: Valdis Jansons | |
| Šo izstādi var dēvēt par feministisku, kaut arī ar to nekas daudz netiks pateikts, vienīgi uzsvērts gana būtiskais fakts, ka feminisms Latvijas kultūrtelpā beidzot kļūst arvien pamanāmāks. Izstādes kuratore Jana Kukaine ir feministe, turklāt ekspozīcija ir viens no viņas pēdējā laika lielajiem darbiem. Pavisam nesen apgāds „Neputns” klajā laida Kukaines monogrāfiju „Daiļās mātes”, kurā autore lietpratīgi pievēršas mātes pieredzes, tās teorētiskās un mākslinieciskās apjēgsmes analīzei. Arī izstādes ievadteksts ir paraugs Kukaines prasmei apvienot literāri labskanīgu, tēlainu valodu ar konceptuālu skaidrību. Tas ir jāuzsver, jo parasti Latvijā kuratori raksta vai nu tēlaini, vai virknē konceptus. Bieži vien ar to pietiek, bet pirmajā gadījumā mēdz būt pārāk neskaidri, savukārt otrajā – ne visai baudāmi. Izstādes nosaukums ir gana izaicinošs, jo asociējas ar ko autoerotisku. Runa gan ir par kaut ko citu – sieviešu pašizpratnes tradicionālo atkarību no citiem, visupirms vīriešiem. Saskaņā ar kuratores rakstīto, sievietes „pieņem citu cilvēku vārdus, uzskatus un kultūru, kā ūdens atspoguļojot visu, kas viņās spoguļojas”. Sievietes kļūst par to, kas viņām pieskaras. Skāruma piesaukšana ir interesanta, jo feminisma teorijās gana izplatīts ir uzsvars uz skatienu, vīrišķo skatienu kā to, kas sievietes izsenis ir formējis. Tāpēc izstādē sievietes pašas sev pieskaras, pašas arī veidojot valodu, kādā izteikt savu pieredzi. Kuratore piemin arī valodu, runu un balsi, un viņas skatījumā tradicionāli tas, kas runā, ir vīrietis, sieviete klusē. Šo aspektu savos trīs darbos tematizē Ingrīda Pičukāne. Vienā videodarbā katru mēneša dienu tuvplānā ierunājot teikumu „Es esmu skaista”, tā radot visai efektīgu, tracinošu iespaidu, kas vārdu „skaista” šai mantrā liek uztvert kā uzspiestu nastu vārdiem „es esmu”. Otrā videodarbā dažādas sievietes kliedz, un trešais darbs ir liela, melna, griestos iekārta taure, kurā ieskatoties ir tumsa, pieliekot ausi – skan klusums. Varētu teikt, ka Pičukāne pārstāv salīdzinoši radikālu feministisku pozīciju, kādu sava teksta pirmajā daļā piesaka arī Kukaine. Ar radikalitāti šeit saprotu nepārprotami uzsvērtu sievietes apspiestību, apelējot pie apspiestības ilgās vēstures. Mūsdienās situācija nav tik melnbalta, un diez vai var runāt par to, ka sievietēm trūktu iespēju runāt un veidot citādu savas pieredzes diskursu. Arī varas attiecības starp abu dzimumu pārstāvjiem ir daudzveidīgākas, tāpat arī diskriminācijas. Tieši tādēļ Rasas Jansones konservēto dārzeņu burku siena izstādē raisa gan estētisku patiku, gan konceptuālu pretestību. Etiķetes uz burkām vēsta par teju verdzisku sievietes lomu – piemēram, „Ņemiet mani par kalponi, un es jums labi kalpošu!” vai „Tu ar mākslu vairs nenodarbojies? Apdzemdējusies?”. Tā, it kā dārzeņu konservēšana kā tradicionāli sieviešu nodarbe reprezentētu tikai vīriešu turētus grožus, nevis, piemēram, veselīgu hobiju un kvalitatīvas pārtikas sagādes veidu. Piedaudzīgas un pazemojošas piezīmes ātri vien sameklēsim arī vīriešiem adresētos vērtējumos. Respektīvi, konservu gatavošana patiešām var reprezentēt pamatīgu, neapmaksātu sievietes darbu, bet mūsdienās šo tradīciju var pasniegt apliecinoši, līdz ar to transformējot arī pagātnes netaisnību, pat ja tā bijusi autores personiskās pieredzes daļa. Ko tādu savā darbā paveic Anda Magone. Viņa izstādījusi vienu lielformāta bildi ar sevis un draudzenes dubultu kailportretu, kā arī auklās iekārusi bildēšanās „kontaktkopijas” – neskaitāmas oriģināla tapšanas versijas. Arī šajā gadījumā varētu teikt, ka autore izmanto tradicionāli maskulīnu mākslas žanru un aktualizē sievietes tiesības uz sava kailuma reprezentēšanu, kas nav paredzēts kādam „vīrieša skatienam”. Tomēr šajā gadījumā intonācija ir iekļaujošāka un skatītāju nenostāda izvēles priekšā: pievienoties vai stīvēties. Arī Evas Vēveres videodarbs un Ingas Melderes skiču albumi tematizē liriskākas pieredzes izpausmes. Kopumā izstāde rada gana daudzveidīgu un integrētu labas un domāšanu izaicinošas mākslas pieredzi. | |
| Atgriezties | |
