studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Pēc publikācijas Edvarda Šmite

Ar raksta vai grāmatas publicēšanu jau nekas nebeidzas, jo darba procesā radušies jautājumi, gūtās vai negūtās atbildes un ierosinātās domas turpina savu dzīvi. Šīs tālākās norises jau iziet ārpus autora ietekmes loka, bet reizēm pa kādiem aplinkus ceļiem tomēr atgriežas, un rezultātā var tapt arī jaunas atziņas. Gribu dalīties savā pieredzē, kas gūta, ieskatoties Jūlija Federa (1838–1909) un Kārļa Hūna (1831–1877) mūža gaitā. Pētījumi savulaik publicēti krājumā „Jūlijs Feders” (Neputns, 2013) un grāmatā „Kārlis Hūns” (Neputns, 2016). Jaunā informācija mazāk skar mākslinieku radošo darbību, un tādēļ varētu domāt, ka tai nav būtiskas nozīmes. Tomēr, ievērojot to, kāda nozīme cilvēka dzīvē 18. un 19. gs. mijā un 19. gs. sākumā bija viņa sociālajam statusam, ziņas par priekštečiem ļauj zināmā mērā spriest par abu mākslinieku ģimenes dzīves apstākļiem un iespējām. Pirmais gadījums Jūlija Federa (1838–1909) dzīve, viņa tēvs un ģimene Mani pētījumi savulaik ļāva secināt: „Ziņas par Federu ģimeni arhīvu materiālos te parādās, te pazūd. Tāds ir gājēju liktenis. Vissenākais ieraksts atrasts Gulbenes baznīcas grāmatā, kur vācu draudzē 1828. gada 25. novembrī salaulāti Jūlija Federa vecāki, toreiz vēl Sinoles muižas kalējs un Jaungulbenes muižas istabene.1 Kad Velēnas draudzes baznīcas grāmatā ierakstīta 1829. gada 6. jūnijā piedzimusī un pēc dažām stundām mirusī Federu meitiņa Karolīne, tēvs jau bijis Sinoles muižas krodzinieks. (..) Pēc 1829. gada Velēnas baznīcas grāmatās nav neviena ieraksta par Federu ģimeni. Ir zināms, ka uz Koknesi viņi atnākuši jau ar četriem bērniem – meitām Elīzi Kristīni un Elīzi Doroteju un dēliem Aleksandru2 un Rūdolfu. Līdz šim nav izdevies noskaidrot, kurā draudzē šie bērni kristīti, līdz ar to nav zināma ģimenes dzīvesvieta laikā no 1830. līdz 1837. gadam. Pēc tam Federu ģimeni ieraugām Koknesē. Tur dzimuši Jūlijs un viņa jaunākais brālis Kārlis Voldemārs, kā arī māsa Vilhelmīne Ema Auguste.”3 Jau pēc tam, kad bija iznākusi grāmata par Jūliju Federu un notikusi mākslinieka piemiņas izstāde, Federu ciltskoka pētnieki Krievijā informēja par savos pētījumos (cik noprotams, saistībā ar ieskatu Jūlija Federa brāļadēla Pētera Federa biogrāfijā) gūto norādi uz Ērgļu draudzi. Un šī norāde bija ļoti vērtīga. Ieraksti Ērgļu baznīcas grāmatās4 par vācu draudzē dzimušajiem 19. gs. 30. gados apliecina, ka Johans Feders laikā starp Sinoli un Koknesi bijis Kalna kroga nomnieks Ērgļu apkaimē (dažos ierakstos – unter Erlaa KalneKruge). Ērgļu baznīcā reģistrētas vairāku Federu ģimenes bērnu kristības: 1830. gadā te kristīta meita Elīze Kristīne Šarlote (Elise Christine Charlotte), 1832. gadā – meita Elīze Doroteja Natālija (Elise Dorothea Nathalie), 1834. gadā – dēls Eduards Aleksandrs (Eduard Alexander) un 1836. gadā – dēls Oto Rūdolfs (Otto Rudolph). Interesanti, ka 1836. gadā kristību liecinieku vidū minētas gan visās Federu bērnu kristībās Ērgļos piedalījušās fon Tranzē dzimtai piederīgās personas, gan arī kāds kurpnieka zellis Oto Feders (Otto Fedders), kurš, iespējams, bijis Johana Federa tuvāks radinieks (brālis vai brālēns; šis vārds vēlāk parādās arī Kokneses un Ļaudonas baznīcas grāmatās). No Ērgļiem Federi pārcēlušies uz Koknesi, kur 1838. gadā dzimis Jūlijs Feders. Otrais gadījums Kārlis Hūns (1831–1877) un viņa ģimene Savulaik apstājos, nonākusi līdz atziņai: „Saskaņā ar latviešu mākslas vēstures tradīciju Kārlis Frīdrihs Hūns bijis igaunis, nācis no Vidzemes ziemeļiem (tagad – Igaunijas robežās), uzaudzis, iespējams, vāciski orientētā vidē5. (..) Ir norādes, ka netālu no Madlienas, Kalsnavā (Alt-Kalzenau) vairākus gadu desmitus par skolotāju un ērģelnieku strādājis Kārļa Hūna tēvabrālis Pauls Hūns.6” Arhīva dokumentos atrastā norāde uz Jaunbrenguļu (Neu-Wrangelshof) muižu kā Kārļa Frīdriha Hūna dzimšanas vietu veda strupceļā, jo tur vācu draudzē neviena Hūna kristības ap 18.– 19. gs. miju nebija reģistrētas. Tika izvirzīta versija par iespējamu saikni ar analoga nosaukumu muižu igauņu pusē, bet arī igauņu kolēģiem uzdotie jautājumi neguva atbildes. Atgriezties pie Kārļa Hūna dzimtas rosināja kolēģa Jāņa Kalnača norāde uz to, ka mākslinieks pieminēts izdevumā par Kocēnu vēsturi: „No agrīnākajiem darbiem pazīstamākā viņa [Kārļa Hūna – E. Š.] glezna „Kokmuižā pie Valmieras. Vidzemē” (1855). Domājams, ka Pēterburgā studēja arī Kokmuižas īpašnieka Šrēdera dzimtas pārstāvis Teodors Heinrihs fon Šrēders (1834–1902). Iespējams, Pēterburgā Kārlis un Teodors iepazinās. Tā kā Kārļa Hūna tēva dzimtā puse bija Mazbrenguļi, jaunais mākslinieks vasaras mēnešos ieradās Kokmuižā, kur viņam bija iespēja strādāt Šrēderu ģimenē par mājskolotāju. Šāda prakse jauno studentu vidū bija izplatīta, jo mācību nauda bija jānopelna. Strādājot par mājskolotāju, viņš brīvajos brīžos varēja arī gleznot. Muižas apkārtne un cilvēki saistīja Hūna radošo izdomu. Kā piepildījums mākslinieka vērojumiem tapa glezna „Kokmuižā pie Valmieras”.”7 Nebiju gatava ne pieņemt, ne apstrīdēt autores pieņēmumus par Mazbrenguļiem, par Teodora Šrēdera iespējamajām studijām Pēterburgā un viņa pazīšanos ar Kārli Hūnu, tomēr šī versija lika vēlreiz pārbaudīt pieejamos materiālus par notikumiem 18.– 19. gs. mijā, kad Kārļa Hūna vectēvam Jēkabam (Madlienas baznīcas grāmatā viņš minēts kā Jacob Huhn) dzimuši dēli – mākslinieka tēvs Kārlis Frīdrihs un viņa brālis Pauls. Vai tiešām viņu dzimtā puse būtu Mazbrenguļi (Klein-Wrangelshof) Cēsu apriņķa Dikļu draudzē? Iepriekšējie meklējumi vairāku Ziemeļvidzemes baznīcu vācu draudžu pierakstos bija izrādījušies nesekmīgi, tādēļ biju samierinājusies ar tradicionālajām norādēm par Kārļa Frīdriha Hūna igaunisko izcelsmi.

Kārlis Hūns. „Pašportrets”. Kartons, akvarelis. 38 × 29 cm (lapa). 1864

Jaunajiem meklējumiem bija mazs bonuss – zināju, ka jāmeklē tēvs Jēkabs ar diviem dēliem, turklāt bija zināms, ka dēli dzimuši ap gadsimtu miju. Pēc ilgāka ceļojuma pa dažādām LVVA lietām atbildi ar pietiekami augstu ticamības pakāpi deva Cēsu apriņķa Trikātas draudzes Jaunbrenguļu (Neu-Wrangelshof) muižas dvēseļu revīzijas dokumenti. Jaunbrenguļu muižu 19. gs. sākumā apsaimniekoja atvaļināts majors Voldemārs fon Krīdeners (Woldemar von Krüdener, ?–1815). Te 1811. gadā8 starp muižas ļaudīm reģistrēts pavārs Jāks (Jaack), 51 gadu vecs, ar diviem dēliem – divpadsmit gadus veco Kārli un deviņus gadus veco Paulu (par šīs ģimenes sievietēm diemžēl datu nav) – un norādīts, ka iepriekšējā revīzijā (1795) Jākam bijuši 35 gadi, tātad nav neiespējams, ka Jāks jau 1795. gadā strādājis Jaunbrenguļos. Šīs ziņas rosināja tālākiem meklējumiem, jo visu trīs minēto personu vecums aptuveni atbilst jau zināmajam par Hūniem. Savukārt ieraksts muižas ļaudīs un bez uzvārda var liecināt tikai vienu – Jāks ir bijis dzimtcilvēks. Nākamā revīzija notikusi 1816. gadā9, un jauna ziņa – majors Krīdeners, kurš 1795. gada revīzijā bija 45 gadus vecs (tātad dzimis ap 1750. gadu), miris 1815. gadā. Tepat iezīmējas negaidīts pavērsiens pavāra Jāka dzīvē – dokumentā viņš ierakstīts jau ar Jēkaba vārdu (Jacob), kamēr abiem dēliem Karlam un Paulam norādīts tēva iepriekšējais vārds Jāks (Jaak): majors Krīdeners viņiem dāvājis brīvību, un viņi devušies projām no Jaunbrenguļiem, revīzijas laikā (1816) viņu šai muižā vairs nav. Abi pēdējie ieraksti ļauj secināt, ka vecais pavārs ar dēliem atlaists brīvībā laikā starp 1811. un 1815. gadu. Līdzšinējie meklējumi nebija un arī nevarēja būt sekmīgi, jo visos ierakstos līdz brīvlaišanai Jāks vai Jēkabs kā dzimtcilvēks ir reģistrēts bez uzvārda un ziņas par viņu, visticamāk, meklējamas latviešu draudžu hronikās, kur saglabājušies materiāli par 18.–19. gs. miju ir visai nepilnīgi. Krīdeners kādu laiku apsaimniekojis arī Vecbrenguļus, un 1795. gada dvēseļu revīzijas lapās10 ir atrodams ieraksts, kas arī šķiet vēstām par pavāru Jāku – sadaļā par majora Krīdenera dzimtcilvēkiem (erbgehörige Leute) ir minēti vairāki, kuri uz Vecbrenguļiem pārnākuši no kādas muižas Igaunijā (von dem Gute Kirrimpeh aus Estland, iespējams, Veru pilsētas tuvumā), un viens no viņiem ir arī pavārs Jāks (Jaok), 35 gadus vecs, ar sievu Mari (Marri) no Jaunbilskas muižas (tiesa gan, viņiem tolaik bijušas divas meitas, par kurām turpmākajā Hūnu dzimtas stāstā vairs nav ne vārda; varbūt mirušas bērnībā). Pieminētā Jaunbilska (Neu-Bilskenhof) pieder Smiltenes draudzei, un tas labi saskan ar norādi, ka Kārļa Hūna vecmāmiņa Marija Hūna dzimusi Smiltenē11 (Smiltene pieminēta sakarā ar Marijas Hūnas nāvi Kalsnavā 1846. gadā). Ierakstam ir sava īpatnība – kamēr precētajām sievietēm un atraitnēm minēti arī pirmslaulības uzvārdi, Marijas Hūnas ierakstā šādu ziņu trūkst. Iepriekšējie apsvērumi par Hūnu izcelsmi ļauj saprast arī šo ierakstu: proti, dzimtļaužu ģimenē dzimušajai Marijai nemaz nevarēja būt pirmslaulības uzvārds, un par Mariju Hūnu viņa kļuva tikai pēc vīra brīvlaišanas. Savukārt Jāka vecums ļauj izteikt pieņēmumu, ka te tiešām jau ir pieminēts Kārļa Hūna vectēvs, kurš nācis no Igaunijas un ir igaunis. Laikam jau viņš bijis izcils pavārs, un viņa atlaišana brīvībā varētu būt Krīdenera pateicība par ilggadējo kalpošanu majora vēderam. Joprojām meklējamas atbildes, kas ar pavāru Jāku/Jēkabu un viņa dēliem noticis tajos aptuveni desmit gados starp brīvlaišanu Jaunbrenguļos un ierašanos Madlienā. Šķiet visai iespējams, ka krietnais pavārs sekmīgi turpinājis savu darbību vai nu Vidzemes igauņu daļā Tērbatas pusē, vai varbūt Igaunijā, bet viņa dēliem iegūtā brīvība devusi iespēju mācīties. Vēl nav rastas atbildes uz jautājumu, kur un ko mācījies Kārlis Frīdrihs Hūns, kura amati un prasmes bija tik daudzpusīgi – skolotājs, ērģelnieks, pieprasīts galdnieks, kokgriezējs, ērģeļmeistars; turklāt viņš esot piepratis pat pulksteņu labošanu.

Kārlis Hūns. „Pajūgs ielūzis ledū”. Papīrs, akvarelis. 9,8 × 15,5 cm. 1863 Valsts Krievu muzeja kolekcija

Tādējādi iepriekš zināmā informācija par Hūnu dzimtas izcelsmi ir ieguvusi jaunu saturu. Mākslinieka Kārļa Hūna tēvs Kārlis Frīdrihs Hūns tiešām ir dzimis Jaunbrenguļos (Neu-Wran-gelshof), bet iespējamajos dokumentos par viņa dzimšanu un kristībām velti meklēt šo vārdu, jo viņš bija dzimtcilvēka, pavāra Jāka, dēls Karls, kurš uzvārdu (un, iespējams, arī otro vārdu Frīdrihs) ieguva tikai pēc tēva brīvlaišanas. Laiks rādīs, vai atradīsies arī kādi jauni dokumenti šo visai ticamo pieņēmumu apstiprinājumam. Jaunās ziņas liek arī jaunā aspektā skatīt Hūnu dzimtas latvietības jautājumu. Jāks pirms brīvlaišanas nodzīvojis Brenguļos gadus divdesmit vai pat divdesmit piecus, arī abi dēli uzauguši Vidzemē, līdz ar to šķiet, ka jautājums par viņu attiecībām ar latviešu valodu ir lieks – viņi valodu prata. Jāka sieva Marija, Kārļa Frīdriha un Paula māte, domājams, bijusi latviete no dzimtcilvēku ģimenes. Minētie apstākļi dara saprotamu to, kāpēc Kārli Frīdrihu Hūnu pieņēma darbā par skolotāju un ērģelnieku Madlienā – viņš, lai arī ieradās no igauņu puses, bija tepat Vidzemē dzimis, viņš te nejutās svešs un pārvaldīja latviešu valodu. Trešais gadījums Kārļa Hūna pašportrets Ieskatoties Kārļa Hūna daiļradē, daudz jautājumu radījis darbs, kas jau vairāk nekā pusgadsimtu tiek uzskatīts par mākslinieka pašportretu. Neapšaubāmi, portretētais ir radošai pasaulei piederīga persona: uz to norāda garie mati un rūtainais kakla lakatiņš (nevis stingra apkaklīte ar korektu kaklasaiti). Pagaidām nav rasts skaidrojums signatūrai pēdiņās pievienotajam vārdam “Seelmann”. Vai tam varētu būt kāds sakars ar citu baltieti, mākslinieku Aleksandru Zēlmanu (Alexander Seelmann, Александр-Вильгельм Карлович Зеельман (Зельман); 1824–1865), kurš 1864. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijā ieguvis brīvmākslinieka nosaukumu akvareļa portretu jomā? Zināmu priekšstatu par Kārļa Hūna izskatu 1862.–1863. gadā sniedz divi akvareļi no Krievu mākslas muzejā Pēterburgā. Mākslinieks tur attēlojis ainas no sava ceļojuma uz Jelabugu. Kompozīcijas centrā stāv abi draugi – kreisajā pusē Vasilijs Vereščagins, bet pa labi – Kārlis Hūns. Cik redzams, Hūnam vēl nav ne ūsu, ne bārdas, un mati rudi. Līdzīgu pašportretu mākslinieks atveidojis vēl vienā zīmējumā, kas datēts ar 1863. gada 26. martu. Paraksts liecina, ka Kārlis Hūns ir tas vīrs kompozīcijas centrā, kas, uz ceļiem nostājies, uzmanīgi vēro kučiera pūliņus. Atkal profils un atkal – bez bārdas. Atgriežamies pie 1864. gadā gleznotā akvareļa. Pat ja tas tapis 1864. gada pēdējās dienās, no otrā Jelabugas zīmējuma to šķir ne vairāk kā gads un deviņi mēneši. Vai pa šo īso laiku Hūns būtu tik ļoti mainījies? Vai tomēr 1864. gadā viņš portretējis nevis sevi, bet citu personu? Saratovas muzejā glabājas Kārļa Hūna fotogrāfija, kurā vairākas detaļas (auss forma, mati u. c.) šķiet uzrādām būtiskas atšķirības no mūsu pašportreta. Gleznotājs Ivans Kramskojs jau pēc Hūna nāves atkārtoti (domājams, pēc vienas vai vairākām fotogrāfijām) gleznojis aizgājušā kolēģa portretu. Lasītāju vērtējumam piedāvāju variantu, kas glabājas Pēterburgas Mākslas akadēmijas muzejā. Arī šajā portretā saglabājusies viena no pazīmēm, kas atšķirīga no pašportreta (1864) – taisnā matu līnija uz pieres. Pagaidām trūkst vizuālā materiāla, lai izteiktu kategoriskus secinājumus, tomēr jautājums nav atbildēts, un mani joprojām neatstāj šaubas par to, kas īsti attēlots 1864. gada akvarelī. 1 LVVA, 235. f., 3. apr., 90. l., 51. lp. o. p. 2 Kaut arī dvēseļu revīziju pierakstos par Federu ģimeni līdz pat 19. gs. 60. gadiem Jūlija Federa vecākais brālis minēts vienīgi kā Aleksandrs, ir atrastas vērā ņemamas norādes, ka viņš bijis kristīts Aleksandra Eduarda vārdā. 3 Jūlijs Feders. Rīga: Neputns, 2013, 13. lpp.? 4 LVVA, f. 235, apr. 3, lieta 79a, un f. 235, apr. 4, lieta 856. 5 Tas, ka Kārļa Hūna vecvecāki, tātad arī tēvs, bijuši igauņi, pieminēts arī mākslinieka piemiņai veltītajā rakstā Zur Erinnerung an Karl Huhn, kas publicēts Rigasche Zeitung 1877. gada 19. februārī. Rakstam pievienota piebilde – 14. februāris, Madliena – kas liek domāt, ka fakti, kas saistīti ar Kārļa Hūna bērnību, bijuši Madlienā zināmi un vērtējami kā ticami. 6 Kārlis Hūns. Baltijas Vēstnesis. Nr. 183, 1896, 17. aug. (Pielikums.) Kalsnavas baznīcas grāmatās viņa vārds (Paul Gottfried Huhn; miris 1871. gadā Kalsnavā 68 gadu vecumā ) minēts 19. gs. 30.–60. gados. Saskaņā ar ierakstiem Kalsnavas baznīcas grāmatā, Pauls Hūns dzimis Smiltenē, turpat dzimusi arī viņa māte (tātad arī Kārļa Hūna tēva māte) Marija Hūna, kura mirusi Kalsnavā 1846. gadā, 80 gadu vecumā. Pauls Hūns piedalījies vismaz vienas Madlienas Hūnu meitas kristībās, savukārt Madlienas skolotājs Hūns ar sievu minēti starp Paula Hūna dēla kristību viesiem 1832. gadā. 7 Amoliņa, Ineta. Likteņi, mājas un ceļi. Kocēnu novada personības. Kocēnu novada padome, 2016, 45. lpp. 8 Amoliņa, Ineta. Likteņi, mājas un ceļi. Kocēnu novada personības. Kocēnu novada padome, 2016, 45. lpp. 9 LVVA, 199. f., 1. apr., 520. l., 18. lp.o. p. 10 LVVA, 199. f., 1. apr., 519. l., 3. lp.o. p., 4. lp. 11 LVVA, 235. f., 4. apr., 1156. l., 68. lp. o. p., 69. lp.

Atgriezties