VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Diskusija kā balva Ar Tate Modern starptautisko mākslas projektu kuratori un „Purvīša balvas 2017” žūrijas locekli Džuljetu Bingemu sarunājas mākslas zinātniece Šelda Puķīte | |
| Piektā Purvīša balvas finālistu izstāde ir atklāta, par laureātiem kļūstot māksliniekiem Annai Salmanei, Krišam Salmanim un komponistam Kristapam Pētersonam. Viņu projekts „Dziesma” (2015), kas veltīts Vispārējo latviešu Dziesmu svētku repertuāra kritiskai analīzei, savā pirmajā versijā bija skatāms un klausāms Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā, kur to papildināja kora „Maska” un DJ Monsta uzstāšanās (abi pēdējie Purvīša balvas izstādē bija skatāmi videoierakstu formā). Laureātu(-s), kā jau katru balvas reizi, izvēlējās starptautiska žūrija, un liela daļa uzaicināto mākslas profesionāļu vietējo ekspertu izvirzīto mākslinieku projektus pirmo reizi skatīja balvas organizatoru veidotajā finālistu izstādē. Viena no žūrijas pārstāvēm, starptautiskā fonda MANIFESTA direktore un dibinātāja Hedviga Fijena (Hedvig Fijen, Nīderlande) 17. februārī notikušās balvas pasniegšanas ceremonijas un izstādes atklāšanas neformālajā daļā gan sūdzējās, ka viņai pietrūcis tikšanos ar katru no izvirzītajiem finālistiem, iepazīstot ne tikai viņu darbus, bet arī personības. Šī ir vērā ņemama piebilde, zinot, ka starptautiskās žūrijas pārstāvjiem bija sagatavota intensīva Latvijas institūciju un mākslinieku studiju vizīšu programma. Jautājums, kāpēc tika ievērota distance attiecībā pret izvirzītajiem finālistiem, lai paliek citai reizei, bet es, atsaucoties „Studijas” aicinājumam, stundu pirms Purvīša balvas pasniegšanas ceremonijas tikos ar citu žūrijas pārstāvi – Tate Modern kuratori Džuljetu Bingemu (Juliet Bingham). Viņas pārstāvētās institūcijas paspārnē jau vairāk nekā trīsdesmit gadus tiek organizēta Tērnera balva, kas kļuvusi par vairāku Eiropas mākslas balvu etalonu. Kad jau izskatās, ka saspringtajā dienas režīmā brīža intervijai neatliks, tiek izlemts, ka varam izmantot laiku, kas tiks pavadīts ceļā uz viesnīcu, kurp žūrijas locekļi dodas, lai pārģērbtos vakara ceremonijai. | |
 | |
| Brauciens taksometrā Š.P.: Lasot informāciju par jums Tate mājaslapā uzzināju, ka jūs ne tikai strādājat ar starptautisko mākslas scēnu – kas, protams, piestāv Purvīša balvas žūrijas profilam –, bet ka jūsu tiešā interese un pētniecības objekts ir pēckara māksla Austrumeiropā un Krievijā. Turpat var izlasīt, ka jūs jau esat veikusi padziļinātu izpēti vairākās šī reģiona valstīs – piemēram, Bulgārijā, Čehijā un Polijā –, bet to sarakstā nav atrodamas Baltijas valstis. Tas liek jautāt, vai maz Baltija ir Teita muzeja radara zonā. Kā jums šķiet, vai šī vizīte Latvijā veicinās vēlmi vairāk koncentrēt uzmanību uz šo Austrumeiropas un Ziemeļeiropas krustpunktu? Dž.B.: Reģions, ko es pētu saistībā ar savu darbu muzejā, ir ļoti ļoti plašs – kā arī ģeogrāfiski, vēsturiski un kulturāli visai daudzveidīgs. Tas ietver gan Baltijas valstis, Centrāleiropu, Balkānus, Krieviju, gan, piemēram, arī Ukrainu. Pamatīga pētniecība prasa daudz laika, tāpēc mēs nevaram paveikt visu vienlaicīgi, bet ir bijušas pāris attālinātas izpētes aktivitātes, kas saistītas arī ar Baltijas valstīm. Es labi pārzinu Viļņas Laikmetīgā mākslas centra (CAC) un kim? Laikmetīgās mākslas centra darbību, Baltijas triennāles reputāciju un vairākas citas būtiskas institūcijas katrā no Baltijas valstīm, tāpēc ir lieliski tagad, kad esmu šeit, izmantot iespēju satikt kolēģus un aprunāties ar māksliniekiem. Esmu paguvusi apmeklēt vairākas mākslinieku studijas gan Viļņā, gan Rīgā un esmu šeit atklājusi ļoti enerģisku un aktīvu mākslas vidi. Domāju, ka šis ir sākums daudz ilgstošākai un dziļākai izpētei. Š.P.: Vai jums ir bijušas sarunas ar kolēģiem Teita muzejā par kādu lielāku projektu veidošanu sadarbībā ar Baltijas māksliniekiem un institūcijām? Jautāju tāpēc, ka ik reizi, kad man sanāk apmeklēt Londonu un tur notiekošās lielās izstādes, es novēroju jau labu laiku pastāvošu tendenci: kuratoriem ir liela interese strādāt ar plašākiem ģeogrāfiskiem reģioniem – kā Āzija, Āfrika vai Dienvidamerika –, kas ir apsveicami, tomēr Baltijas māksla labākajā gadījumā parādās vien pāris mākslinieku pārstāvniecībā grupas izstādēs. Interesanti, vai Baltijas mākslas ignorēšana ir saistīta ar informācijas un izpētes trūkumu – vai arī te būtu jārunā par kādiem citiem iemesliem? Dž.B.: Hmm, mana kolēģe Ketrina Vuda (Catherine Wood), kas ir Tate Modern performanču programmas kuratore, ir veikusi pētniecību Baltijas valstīs. Šķiet, ka viņa apmeklēja Lietuvu, lai risinātu diskusijas ar māksliniekiem saistībā ar viņas veidoto programmu. Cita mana kolēģe savukārt uzstājās „Rupertā” (2012. gadā izglītības, rezidenču un izstāžu centra Rupert sarunās Viļņā piedalījās Tate Modern kuratore Kasja Redziša (Kasia Redzisz) – Š. P.), tā ka, es teiktu, saites ar Teitu pastāv. Diasporas mākslinieki vai mākslinieki, kas ir vēsturiski saistīti ar Latviju – kā Marks Rotko –, ir Teita kolekcijā. Kas attiecas uz jaunākas paaudzes māksliniekiem, mēs vēl nodarbojamies ar monitoringu, skatāmies, runājam par iespējām iekļaut šos māksliniekus mūsu programmās. Tā ka iespējas sadarbībai pastāv. Š.P.: Tagad, kad jūs esat iepazinusies ar Purvīša balvas formātu un piedalījusies šajā pasākumā kā žūrijas locekle, kādas ir jūsu domas par faktu, ka finālistus izvērtē starptautiska žūrija? Vai jums šķiet, ka šis ir labs profesionālās tīklošanās veids un iespēja būvēt nākotnes sadarbības? Dž.B.: Kā žūrijas locekle varu sacīt, ka šī ir fantastiska pieredze un es jūtos patiesi priviliģēta, ka tiku uzaicināta. Man tā bija laba iespēja iepazīt māksliniekus, kuru darbi šogad tika izvirzīti finālam, jo man iepriekš nav nācies redzēt šīs izstādes. Tāpēc man un, es pieļauju, arī pārējiem žūrijas locekļiem šī ir bijusi lieliska mācīšanās pieredze, iespēja ar kolēģiem detalizēti pārspriest šos astoņus balvai izvirzītos mākslas darbus. Starptautiskā žūrija ietver atšķirīgus skatījumus, atšķirīgas perspektīvas. Zinu, ka vairāki mākslinieki tikuši nominēti balvai jau iepriekš un iekļuvuši arī finālistu sarakstos un vietējai mākslas sabiedrībai viņu darbi jau ir itin labi zināmi, tāpēc dažkārt ir interesanti iegūt objektīvāku skatījumu – vai varbūt nevis objektīvāku, bet citādu perspektīvu –, lai redzētu, ko šī kopīgā diskusija atklāj. Š.P.: Piekrītu, bet kā ir ar tām nākotnes sadarbībām? Aktualizēju šo jautājumu, jo balvas organizatori sadarbības un tīklošanas iespējas ir uzsvēruši kā vienu no galvenajiem iemesliem starptautiskas žūrijas veidošanai. Starp citu, pagājušajā Venēcijas biennālē skatāmais Igaunijas Nacionālais paviljons „Darbam nederīgs. Priekšsēdētāja stāsts” bija uzskatāms piemērs vietējās balvas ieguvēja un starptautiskās žūrijas pārstāvja sadarbībai. Runa ir par mākslinieku Jānusu Sammu (Jaanus Samma), kurš ieguva Kēlera balvu (Köler Prize) un itāļu kuratoru Eudžēnio Violu (Eugenio Viola), kas savukārt bija viens no šīs balvas žūrijas locekļiem. Viola kūrēja Sammas izstādi Venēcijā, bet pašlaik abi turpina sadarbību ar projektu, kas plānots Romā. Dž.B.: Ooo, tad tas tiešām nostrādājis kā katalizators. Pagājušā gada uzvarētājs Miķelis Fišers šobrīd arī gatavo Latvijas paviljonu Venēcijā (tā ekspozīcijas kuratore Inga Šteimane – Š. P.). Š.P.: Jā, tas ir kļuvis gluži vai par nerakstītu likumu: Purvīša balvas ieguvējs ir mākslinieks, kurš jau ir reprezentējis Latviju Venēcijas biennālē, vai, ja vēl nav, tad tuvākajā nākotnē to noteikti izdarīs. Dž.B.: Domājot par mākslinieka prestiža celšanu, šī šķiet neticami svarīga balva. Un ne tikai nacionālā līmenī – balva arī kalpo kā starptautiska platforma. Saaicinot kopā atšķirīgus cilvēkus no dažādām pasaules vietām, kuri pēcāk izplata informāciju tālāk gan par balvu, gan māksliniekiem, rezultātā var veidot arī māksliniekam izdevīgus tīklus. Š.P.: Ko jūs, aplūkojot šo finālu, varētu izsecināt par Latvijas laikmetīgo mākslu? Vai piefiksējāt kādu sev interesantu mākslinieku? Dž.B.: Visi darbi ir ļoti atšķirīgi. Kā noprotu pēc sarunām ar kolēģiem, šo finālu, salīdzinot ar iepriekšējiem, reprezentē jaunāki mākslinieki. Viņi, šķiet, vairāk izmanto video, tehnoloģijas; ir redzami kinētiski darbi, starpdisciplinaritāte, pirmoreiz ietverta arī performanču māksla. Šajā ziņā ir pieejams plašs pašlaik aktuālo prakšu pārskats, lauki, kurus šie mākslinieki pēta. Es piefiksēju, ka viens vai divi mākslinieki strādā ar noteiktām folkloras tradīcijām. Ivaru Drulli interesē pagrimuma un lauku dzīves tēma, caur kuru saistošā veidā tiek atspoguļota noteikta daļa Latvijas kultūras. Krišs Salmanis un Anna Salmane (sadarbībā ar Kristapu Pētersonu – Š. P.) savukārt aplūko Dziesmu svētkus. Pirms žūrijas kopāsanākšanas internetā paskatījos dažus ierakstus. Mani patiesi fascinēja skati ar tūkstošiem dalībnieku. Man kā šai kultūrtelpai nepiederošam cilvēkam bija interesanti uzzināt par šo tradīciju un tad redzēt, kā uz to reaģē mākslinieki, sadalot un dekonstruējot šo rituālu. Un tad vēl mākslinieks, kura projekts tika realizēts Fēru salās. Tehniski sarežģītais Voldemāra Johansona darbs „Slāpes” ir ļoti spēcīgs darbs. Tā ir 45 minūtes gara filma ar vienreizīgu ūdens skaņu celiņu, kuru, es pieņemu, noskatīties ir stipri sarežģītāk nekā 5 min garu videocilpu. Tomēr tā ir ievelkoša pieredze – skatīt, kā viņš saplūdina izteikti tehnoloģiskus aspektus ar savām attiecībām ar cildeno un romantisko. Savukārt Kristapa Epnera filma ir ļoti skaista kinematogrāfija. Man šķita īpaši saistoši redzēt, cik cieši kopā izstādē ir strādājuši mākslinieki un dizainers, lai radītu telpu pārveidotiem darbiem. Protams, žūrijas locekļiem nebija iespējas redzēt darbus to oriģinālajā izlikumā, tāpēc diskusijas laikā bija ļoti svarīgi saprast, kā katra instalācija vai projekts bija iecerēts oriģinālajā versijā. Piemēram, Epnera darbs tika rādīts diezgan neapstrādātā, rūpnieciskā vidē, tāpēc vēl jo interesantāk ir redzēt, kā darbs ir transformējies. Pieņemu, ka priekš pašiem māksliniekiem tā ir vēl viena versija tam, kā tas pats darbs var tikt pasniegts jau citā kontekstā un laikā. Š.P.: Tērnera balvas ieguvējs tiek izvēlēts jau pirms tiek rīkota finālistu izstāde Teita muzejā. Tātad formāli šai balvai ir citāda pieeja nekā Purvīša balvai. Ko jūs domājat par balvas formātu? Un cik nozīmīgs ir oriģinālās izstādes konteksts un vieta, ņemot vērā faktu, ka dažkārt darbi ir kļuvuši par telpiskām instalācijām, kur konkrētā telpa ir daļa no dialoga? Dž.B.: Manuprāt, ļoti palīdz intervijas ar māksliniekiem. Izstādes sākumā ir skatāmi video, kuros katrs no nominētajiem māksliniekiem runā par saviem darbiem. Svarīgi ir arī tas, ka viņi runā par paveikto jau ar zināmu laika distanci. Arī Tērnera balvas mākslinieki ir nominēti par konkrētām izstādēm, tā ka tas pats vien ir. Taksometram pieturot, mūsu saruna apraujas, lai pēc brīža turpinātos viesnīcā „Neiburgs”, kur apmetušies ārzemju žūrijas pārstāvji. Brīdis viesnīcā Dž.B.: Plašākus pētījumus ir veikusi ekspertu grupa, kas pēdējo divu gadu laikā nodarbojusies ar monitoringu, fiksējusi, kas ir noticis mākslas dzīvē un veidojusi rekomendācijas. Domāju, pozitīvā puse ir tā, ka iespēja apskatīt darbus ir sniegta daudz plašākai auditorijai. Pieļauju, ka lielai daļai cilvēku, kas apmeklē šo izstādi, šī ir vienīgā iespēja apskatīt visus astoņus darbus. Sapulcinot projektus vienkopus, izstāžu apmeklētājiem tiek sniegta iespēja redzēt divu gadu līknes pārskatu. Š.P.: Man personīgi problemātisks šķiet aspekts, ka katrs mākslinieks ir nominēts par vienu noteiktu projektu, bet vairāku finālistu sakarā es jūtu, ka daudz svarīgāk būtu skatīt un novērtēt visu mākslinieka darbību – tostarp arī dažādas citas viņa radošās aktivitātes – kā vienu veselumu, nevis izgriezt no kūkas tikai vienu nelielu gabaliņu. Šoreiz īpaši skaudri to izjutu Maijas Kurševas un Andas Lāces sakarā. Dž.B.: Jā, pieļauju, ka var pastāvēt dažādi modeļi. Uzvarētājam tiek pasniegta ievērojama naudas summa. Šī ir ļoti dāsna balva, kas var tikt veiksmīgi izmantota nākotnes projektiem. Tā sniedz iespēju parādīt darbu ne tikai profesionāļiem, bet arī plašākai auditorija, tāpēc es uzskatu, ka ieguvums ir ne tikai balvas saņēmējam. Ieguvums ir arī diskusijas, kas rodas ap šo balvu. Cerams, ka tās māksliniekam paver iespēju aktualizēt arī citus savus darbus. Un pat ja šie darbi netiek izstādē parādīti, tas tik un tā ir veids, kā palielināt savu atpazīstamību. Kopumā es domāju, ka balvas formāts ir pietiekami veiksmīgs. Un te sarunu nākas beigt, jo pienācis laiks doties uz „Purvīša balvas 2017” pasniegšanas ceremoniju. | |
| Atgriezties | |
