VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| „Ko es nekad negribētu aizmirst” Edvarda Šmite | |
 Jūliuss Dērings Was ich nicht gern vergessen möchte oder Erinnerungen aus meinem Leben Ko es nekad negribētu aizmirst jeb Atmiņas no manas dzīves Vēstures avoti VIII Tulkojusi Valda Kvaskova [Rīga]: Latvijas Nacionālais arhīvs, 2016 959 lpp.: il. (vācu val.); 879 lpp.: il. (latviešu val.) ISBN 978-9984-836-04-1 | |
| Ar iespaidīgo divsējumu izdevumu – 879 lappuses latviešu valodā, 959 lappuses vācu valodā – Latvijas Valsts vēstures arhīva darba grupa ir veikusi lielu un Latvijas vēsturei un kultūrvēsturei nozīmīgu uzdevumu. Latviešu nācijas tapšana un latviešu kultūras, tostarp profesionālās mākslas, veidošanās nav iedomājama bez mijiedarbības ar vācu un krievu kultūru. To noteikuši gan vēstures gaitā iedibinātie tradicionālie kontakti ar Vācijas un Krievijas kultūras centriem, gan reālā situācija Baltijā. Vēstures pētnieki un mācību grāmatas allaž vairāk pievēršas kariem, revolūcijām, likumiem, dekrētiem un citiem lielformāta notikumiem, kad masu kustībā it kā pazūd atsevišķa cilvēka liktenis. Protams, tiek pieminētas kādas īpaši nozīmīgas personas, bet to nav daudz. Jo tālāk aizejam no bijušajiem laikiem, jo svarīgāka kļūst nepieciešamība pieskarties vēstures tīri cilvēciskajām, personiskajām lappusēm – tam, kā to visu izdzīvoja mūsu senči un viņu laikabiedri. Te var palīdzēt privātie raksti – dienasgrāmatas, memuāri, un arī gleznotāja un mākslas vēsturnieka Jūliusa Dēringa (Julius Döring, 1818–1898) atmiņas pieder šim tik būtiskajam personiskajam devumam vēstures mantojumā. Valda Kvaskova, kuras darbs, sagatavojot izdevumu, bijis sevišķi nozīmīgs, rakstā „Māksla un kultūra, svētki un ikdiena Jūliusa Dēringa atmiņās” detalizēti raksturojusi Dēringa personību, viņa plašo un daudzveidīgo darbību kultūras, izglītības, vēstures un citās nozarēs, tādējādi sniedzot potenciālajam lasītājam īsu ceļvedi plašajā materiālā. Atmiņu tekstus papildina komentāri, kā arī personu un vietvārdu rādītāji, ko publicēšanai sagatavojušas Valda Kvaskova un Dr. hist. Pārsla Pētersone. Turpmākais – paša lasītāja ziņā. Kā šo izdevumu lasīt? Ir vairākas iespējas. Var – lēnām, kārtīgi un secīgi, lappusi pa lappusei, un tā būs labi un pareizi. Ar mani notika citādi. Dažādos aspektos apgūstot Latvijas 19. gadsimta kultūras vēsturi, atkal un atkal nācies ieskatīties dažādos Dēringa pierakstos, meklējot konkrētu personu vai notikumu. Atrastie fragmenti laika gaitā ļāva aiz tiem saskatīt piezīmju autoru – vērīgu, korektu un precīzu. Savā ikdienā viņš bijis savveida divdabis. Šodien mēs viņu dēvētu par darbaholiķi: zīmēšanas skolotājs, pasūtījuma portretu autors, glezniecības restaurators, mākslas vēstures pētnieks un lektors, pašdarbības teātra izrāžu un „dzīvo bilžu” režisors un dalībnieks un vēl, un vēl. Un visos pasākumos piedalījies arī kā jau minētais uzmanīgais vērotājs, lai dienas nogalē savā dienasgrāmatā sīki pierakstītu notikušo. Dēringa vērojums atšķiras no tā, kā uz pasauli skatās 21. gadsimta sākuma cilvēks. Vai gan tā dēvētās pašbildes un katru notikumu pavadošie skaļie komentāri internetā lielā mērā nav apliecinājums tam, ka cilvēki skata pasauli un tās notikumus kā fonu savai personai un tās izpausmēm? Dēringam un viņa laikabiedriem svarīgāka bija pasaule un apkārtējie cilvēki. Atmiņu rakstos Dēringa rokraksts ir skaidrs un labi salasāms, katrai kladei ir dots rūpīgi noformēts virsraksts, un tas liek domāt, ka materiāls bijis paredzēts publicēšanai. Šis apsvērums ļauj noprast, kādēļ Dērings, izvērsti aprakstot notikumus, ir tik uzsvērti korekts cilvēku raksturojumos, kas doti vien dažām personām un ir tikai un vienīgi pozitīvi. Kādēļ atmiņu rakstīšana tika pārtraukta? Viena no versijām – 1855. gadā uzsāktais darbs pie Baltijas mākslinieku leksikona izrādījies tik darbietilpīgs un prasījis tik daudz laika un spēka, ka Dērings bijis spiests izvēlēties starp abām iecerēm un pievērsies leksikonam. Krājuma formātā ietverts izvērsts pētījums par atmiņās pieminētajām personām. Tās ir atšifrētas, un pievienots arī plašs personu rādītājs, kas katrā sējumā aizņem teju piekto daļu no kopējā lappušu skaita. Ieguldīts milzīgs darbs. Netiku precīzi saskaitījusi, bet, ja rādītāja vienā lappusē minētas aptuveni četrdesmit personas, tad to kopējais skaits varētu pārsniegt sešus tūkstošus. Savā darbā ar Kurzemes un Vidzemes 18. un 19. gadsimta vēstures materiāliem jau tiku saskārusies ar kādu pētniekam nedraudzīgu parādību – daudzās dzimtās no paaudzes paaudzē tiek pārmantoti vieni un tie paši vārdi. Ja kristību dokumentos ierakstītie trīs vai pat četri vārdi ļauj konkrēto personu identificēt precīzi, tad sarunās vai pierakstos, kur izmantots tikai viens vārds, šī precizitāte zūd, un ir nepieciešami papildus pētījumi. Par to pārliecinājos, piemēram, saskaroties ar fon Lēvenšternu dzimtas vēsturi un vairākiem Oto fon Lēvenšterniem. Domājams, ka arī izdevuma sastādītāji tika saskārušies ar līdzīgām problēmām. Pārbaudot izdevuma personu rādītājā vairākus vārdus, kas man zināmi tuvāk saiknē ar kādām iepriekš veiktām izpētēm, konstatēju dažas neprecizitātes, arī sakarā ar fon Lēvenšterniem. Atmiņu teksts, šķiet, ne vienmēr ļāvis novērtēt kādas personas iederību konkrētajā laikā un kontekstā. Ievērojot jau minēto rādītāja apjomu, dažas kļūdas nespēj mazināt tā vērtību, vien norāda uz nepieciešamību turpināt pētījumus. Izdevums piedāvā interesantu lasāmvielu, tomēr tā galvenā vērtība ir bagātīgie vērojumi un fakti, kas kalpos gan kultūras un mākslas vēsturniekiem, gan Latvijas vēstures un daudzu atsevišķu dzimtu vēstures pētniekiem. | |
| Atgriezties | |
