studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Ņujorka/ā tiešām neguļ! Ieva Epnere

Jau apritējuši pāris mēneši kopš manas atgriešanās no Starptautiskās darbnīcu un kuratoru programmas (International Studio & Curatorial Programm, ISCP) Ņujorkā, kur uzturējos pagājušoruden, no 2016. gada 5. septembra līdz 1. novembrim. Domājot par to, kā šo divu mēnešu laikā piedzīvoto, redzēto, smaržoto, sajusto, pārdzīvoto uzlikt uz papīra, nonācu pie secinājuma, ka fokusēšos uz to, kā bija doties uz mākslas rezidenci kopā ar ģimeni. Kad uzzināju, ka esmu nokļuvusi „kim? Rezidences balvas 2016” finālā, sāku domāt – ja nu zvaigznes sastājas man labvēlīgi un patiešām jābrauc uz ISCP, kā tad tikšu galā ar ģimenes menedžmentu: tie tomēr ir divi mēneši citā kontinentā, vecākā meita Lūcija sāks iet otrajā klasē, vai ir vērts riskēt „karjeras” dēļ? Manas pārdomas varētu uzskaitīt bezgalīgi. Domāju, mākslinieces – mammas labi sapratīs, par kādām šaubām es runāju. Sapratu, ka esmu sprukās. Ko darīšu, ja patiešām būs jābrauc?! Apsvēru scenāriju ar auklīti, taču finansiālu apstākļu dēļ šī ideja bija jāatmet. Otra versija – braukt kopā ar visu ģimeni, ar vīru Kristapu un abām meitām. Bet Lūcija nevar kavēt skolu divus mēnešus! Braukt vienai – izslēgts, Karlīna pārāk maza (gads un deviņi mēneši), lai tik ilgi paliktu bez mammas. Ņemt viņu līdzi? Bet vai tas bērnam nekaitēs, kā būs tik lielā pilsētā, vai nebūs par daudz stresa, par daudz pārmaiņu? Tad nolēmu pajautāt savai mammai, vai viņa būtu ar mieru uz mēnesi paņemt bezalgas atvaļinājumu. Sākumā mammai šī doma šķita neprātīga, taču, nokārtojusi darba lietas, viņa bija gatava doties līdzi, lai pieskatītu jaunāko meitu (Kristaps ar Lūciju ieradās oktobrī, kad mamma jau devās atpakaļ uz Latviju). Jāpiebilst, ka tas viss gāja roku rokā ar gatavošanos personālizstādei Art in General, kas arī bija paredzēta septembrī Ņujorkā. Saruna ar mammu notika laikā, kad audu gobelēnu izstādei. Bet, jau iekāpjot lidmašīnā Varšava– Ņujorka, Rīga palika kaut kur ļoti tālu un es domās pārslēdzos jaunam posmam, jaunai pieredzei. Lidojums pagāja ātri, bez sarežģījumiem. Kad veiksmīgi nolaidāmies Ņujorkā, mani pārņēma neizsakāma optimisma un prieka sajūta – viss būs labi! Ņujorkā mūs sagaidīja +35 grādu karstums. Septembrī! Ārpus lidostas ēkas skatam pavērās gara dzelteno taksometru rinda, kuru enerģiski diriģēja korpulenta un mutīga afroamerikāniete. Mūs iesēdināja taksī, kuru vadīja jauks melnādains kungs. Uzzinājis, ka braucam uz Bronksu, šoferītis kļuva vēl laipnāks un runātīgāks. Skati pa taksometra logiem, kas slīdēja garām kā kadri no Vudija Allena filmām, aizsita elpu – nekad nebiju bijusi ne Ņujorkā, ne ASV. Ko nu liegties, saviļņojums bija liels. Tuvojoties Bronksai, pilsētainava mainījās un Vudija Allena kadrus nomainīja tipisku amerikāņu kriminālfilmu skati. Šoferītis palīdzēja izkraut čemodānus, taču neatstāja mūs vienas, bet palūdza, lai kāda no mums aiziet līdz mājai un pasauc palīgus ienest mantas. Tikai vēlāk sapratu, kādēļ viņš uzkavējās. Mēs uz šīs ielas bijām vienīgās „baltās”. Mamma pēc brīža atgriezās kopā ar Daugavas Vanagu nama pārvaldnieku – slaveno Valdi Freimani. Pārkarsušas uzrausāmies otrajā stāvā, kur mums tika ierādīta paliela istaba ar latvisku simboliku sienu rotājumos. Satikām arī dažus no mājas pamatiemītniekiem. Anita, kas dzīvoja blakusistabiņā, uzreiz enerģiski uzņēmās izrādīt Bronksas pārtikas veikalus, un mamma devās viņai līdzi, bet mēs ar Karlīnu – dušā un gulēt, jo laika starpība lika sevi manīt. Nākamajā dienā pirmais uzdevums bija atrast un iepazīt tuvākos parkus, kur Karlīnai vajadzēs pavadīt laiku. Tikai pēc tam „pieslēdzos realitātei”: devos uz ISCP, iepazinos ar septembra „iesaukuma” māksliniekiem un saņēmu studijas atslēgas – man tika īpaši jauka studija ar diviem stūra logiem. Rezidencē, kas atradās Bruklinā, kopā bijām 35 mākslinieki no 28 dažādām valstīm. Reizēm kāds devās projām, kāds atbrauca, jo rezidenču laiki atšķiras – pārsvarā mākslinieki tur uzturas no diviem mēnešiem līdz vienam gadam. Laimīgajiem turīgo valstu (kā, piemēram, Norvēģija, Nīderlande) rezidentiem rezidences ilgums ir gads, citi uzturas vidēji pusgadu. Latvija šajā rezidences programmā ISCP 25 gadu pastāvēšanas vēsturē tika pārstāvēta pirmoreiz. Par to milzīgs paldies kim? un rezidences atbalstītājai Vitai Libertei. Rezidences programma nedaudz atgādināja manu agrāko pieredzi HISK (Higher Institute for Fine Arts) Ģentē, arī ISCP pie mums viesojās mākslas profesionāļi, ar kuriem bija iespēja 30 minūšu garā diskusijā studijā parunāt par saviem darbiem. ISCP saviem rezidentiem regulāri rīkoja field trip – izbraukumus uz dažādām mākslas institūcijām; tikāmies ar izstāžu kuratoriem, kuri komentēja savas izstādes un atbildēja uz mūsu jautājumiem. Rezidences telpās katru otro nedēļu notika prezentācijas un kopāsanākšanas. Tā bija intensīva un unikāla pieredze, ko neaizmirsīšu.

Trešajā naktī pēc mūsu ierašanās Ņujorkā uz ielas pie mūsu mājām izcēlās liela rosība un pamatīga klaigāšana, kas beidzās ar šāvienu un policijas auto ierašanos. Kā nopratu, šajā jezgā bija iesaistīti narkotiku tirgoņi. Kopš šīs nakts uz mūsu W 183 ielas augu diennakti patrulēja policijas lielā mašīna un bieži varēja sastapt policistus, kas uzraudzīja situāciju rajonā. Foto: Ieva Epnere

Tā kā manas personālizstādes norises laiks sakrita ar uzturēšanos ISCP rezidencē, tad Art in General rīkoja vairākas artist talk. Attēlā redzami Art in General valdes locekļi un mākslas atbalstītāji, kas tika īpaši iepazīstināti ar manu izstādi. Vakars noslēdzās ar brīnišķīgu viesošanos pie vienas no valdes dāmām – mākslinieces Elenas Hārvijas (Ellen Harvey), kura savā darbnīcā bija sagatavojusi vakariņas 22 viesiem. Tas bija ļoti aizkustinošs žests. Ja pirms došanās uz ISCP man prātā bija idejas, ko tur varētu darīt, tad, ierodoties NY un pavadot laiku šajā kontrastu un pārsteigumu pilnajā pilsētā, par maniem iedvesmas avotiem kļuva NY ielas, brīnišķīgās un trakās apģērbu kombinācijas, ko redzēju un fotografēju. Lai arī agrāk netiku aizrāvusies ar street photography, tad šeit Bronksas un Bruklinas iespaidi un garās pastaigās pa Manhetenu un citiem Ņujorkas rajoniem mani mudināja piefiksēt šīs pilsētas ārkārtīgi dauzdveidīgo piedāvājumu un spilgtās situācijas „iz dzīves”. Mana vecākā meita Lūcija izteica vēlēšanos tikt pie afrikāņu bizītēm un mēs, protams, izmantojām Bronksas plašo piedāvājumu. Pēc pierakstīšanās un nedēļu ilgas gaidīšanas tikām pie brīnišķīgām dāmām no Ganas mazmazītiņā frizētavā, kuras ieeju rotāja uzraksts „God is Wonderful”. Bizīšu pīšanas procedūra ilga gandrīz trīs stundas, kuru laikā pļāpājām par dzīvi Latvijā un Ganā. Field trip uz Solomona Gugenheima muzeju Manhetenā. Izstāde But a Storm Is Blowing from Paradise: Contemporary Art of the Middle East and North Africa. Uzturoties ASV, papilnam izjutu ASV prezidenta prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas kaislību pilno laiku. Kādu dienu no vienas mākslinieces saņēmu uzaicinājumu pievienoties prezidenta kandidātu debašu pasākumam Gavin Brown Enterprise galerijā. Tur bija arī tēmai veltīta izstāde, kā arī netrūka ēdienu un dzērienu. Bija ieradušies ap 300 viesu, kas varēja vērot debašu pārraidi un kārtīgi just līdzi. Mūsu pēdējā diena NY sakrita ar Halovīna svinībām. Arī ISCP vadība to uztvēra nopietni, un mums nedēļu iepriekš tika izziņota ballītes tēma: katram bija jāpārģērbjas vai nu par kādu slavenu mākslinieku vai mākslas darbu. Lai arī sākumā bijām skeptiski noskaņoti, uz pasākumu tomēr visi ieradās kostīmos. Pēc tam devāmies uz Čelsiju vērot Halovīna parādi.

Kopumā šo divu mēnešu pieredzi atceros kā ļoti karstu laiku gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ņujorkā lietas notiek ļoti ātri, jāspēj vien reaģēt. Īsā laika posmā piedzīvoju tik daudz, ka visu nav iespējams pat uzskaitīt. Lielākā vērtība ir jauniegūtie domubiedri un draugi, kā arī atmiņas par brīnišķīgām sarunām ar rezidencē sastaptajiem māksliniekiem. Esmu laimīga, ka man un manai ģimenei bija iespēja piedzīvot Ņujorkas dažādību. Dzīvošana Bronksā un strādāšana Bruklinā bija brīnišķīga kombinācija, jo skaidrs, ka „īstā dzīve ir tur ārā”, nevis tikai hipsterīgajā Bruklinā vai Manhetenā. Bronksas dažādību iepazinu, pateicoties savai jaunākajai meitai, kad kopīgi devāmies garās pastaigās / izpētes gājienos. Arī šobrīd, skatoties Ņujorkā uzņemtās fotogrāfijas, pārņem izteikta klātbūtnes sajūta. Pirms kādas nedēļas piedzīvoju atskārsmi, kā savienot tur pieredzēto un apkopoto ar vienu jau senāk šeit Latvijā iesāktu darbu. Tas arī ir pats vērtīgākais – vienubrīd viss piedzīvotais kā mozaīkas gabaliņi kaleidoskopā sastājas savās vietās un izkārto negaidītu rakstu.

Atgriezties