VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Mākslinieks un kritika

 
Labam mākslas kritiķim jau nevajag daudz – brīvību, labklājību, nemitīgi spodrinātu meistarību, teicis kāds domātājs. Varētu vēl piebilst, ka kritiķim ir jāierauga mākslas darba unikalitāte un jāizzina daudzveidīgie apstākļi, kas ietekmējuši tā rašanās kontekstu, – sociālā sistēma, kultūras telpa, mākslinieka izglītība, pieredze, mentalitāte un neskaitāmi citi apstākļi, kas veidojuši viņa pasaules redzējumu. Tad kritiķis var izteikt spriedumu un vērtēt mākslas darbu. Bet varbūt tas viss nemaz nav nepieciešams? Ja ikviens var būt mākslinieks, ikviens var būt arī mākslas kritiķis?

Bet ko par to domā mākslinieki? Kas ir laba mākslas kritika un vai tā vispār māksliniekam nepieciešama?


Inga Bunkše
 
Marks Tensijs (Mark Tansey) „Svaigā skatījuma tests” (The Innocent Eye Test)
Audekls, eļļa. 198,1 x 304,8 cm. 1981
Pateicība The Metropolitan Museum of Art
© Mark Tansey
 
1
Aleksejs Naumovs

gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors

Laba mākslas kritika gan objektīvi atspoguļo izstādi vai citu mākslas notikumu, gan var būt arī skarba, veikt šķērsgriezumus mākslas darbā. Tas ir produktīvi, ja mākslas kritiķis pārzina kopainu, nevis vērtē vienpusīgi, no kāda šaura skatupunkta. Tagad reizēm šķiet, ka ikviens var būt kritiķis, bet tāds „svaigs” skatījums bez zināšanām un konteksta pārzināšanas ir nevērtīgs ne vien māksliniekam, bet arī skatītājam. Tas var būt viedoklis, bet tā nebūs profesionāla mākslas kritika.

Būtu labi, ja mediji atvēlētu vairāk vietas jaunajiem – gan māksliniekiem, gan kritiķiem. Varbūt pat vajadzētu kādu atsevišķu valsts dotētu izdevumu, kuru veidotu tikai jaunie. Daudzās valstīs jaunie mākslinieki saņem stipendijas, lai eksperimentētu, radoši attīstītos un tad atskaitītos ar izstādi. Valsts atbalstu vajadzētu arī jaunajiem kritiķiem, jo ir svarīgi, lai par jauniem māksliniekiem rakstītu jaunie mākslas zinātnieki: tad veidojas kontakti, kopēja valoda un, galu galā, paaudzes izjūta. Mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā, topošie mākslinieki un mākslas zinātnieki nereti veido projektus kopā, tā liekot pamatus turpmākai sadarbībai.


2
Dr. art. Andris Teikmanis

gleznotājs, LMA prorektors

Runājot par kritikas lomu mūsdienās, ir svarīgi nošķirt mākslas kritiku no kultūras kritikas. Mākslas kritika ir daļa no institucionālo vērtību veidošanas procesa. Tā pārnes praksē mākslas vēstures zināšanas, piešķirot vērtību mākslas norisēm. Kultūras kritika, tieši pretēji, balstoties kritiskajās sociālajās teorijās, jaunajās kritiskajās teorijās apšauba institucionālās robežas, institūciju pastāvēšanu un to vērtības. Protams, ir arī mākslas kritiķi, kuri izmanto kritiskās sociālās teorijas, bet par viņiem tad būtu jārunā jau kā par kultūras kritiķiem vai mākslas kā institūcijas kritiķiem.


3
Rasa Šmite

jauno mediju māksliniece, tīklu pētniece, Jauno mediju kultūras centra RIXC līdzdibinātāja

Kritikai mākslā ir jābūt, un tā būtu jāveicina ar, piemēram, apbalvojumiem. Sevišķi jāattīsta kritika no dažādiem rakursiem – piemēram, ar filozofisku pieeju, kā Kārlim Vērpem un Janai Kukainei –, kas analizē mākslu dziļākā kultūras kontekstā. Es labprāt lasu arī mākslas vēsturnieku recenzijas un kritikas, bet viņiem, manuprāt, bieži pietrūkst spējas domāt ne tikai vēsturiskajā dimensijā, bet aptvert arī mūsdienu kontekstu. Vēl trešais veids – mūsdienās ir sākuši rakstīt arī paši mākslinieki, un daudzi no viņiem ļoti labi var pastāstīt par saviem darbiem.

Galvenais, ko vēlos uzsvērt, – ir jātiek vaļā no emocionālas un primitīvas rakstīšanas, no bezjēdzīgiem epitetiem, kā „ļoti skaisti” vai „nogurdinoši”. Rakstot vispirms jāveido savs skatījums un jāiedziļinās tā analīzē, lai pēc tam palīdzētu skatītājam izprast katras izstādes vīziju.


4
Ingrīda Pičukāne

māksliniece

Mākslas kritika man personīgi, pirmkārt, ir informācijas avots par notiekošo, un, otrkārt, iespēja ieraudzīt/izzināt citas mākslas darba interpretācijas versijas. Ja runa ir par manu darbu kritiku, jāsaka, pagaidām tādas nav bijis daudz, bet es priecājos, ja kritikā redzu, ka mans darbs ir saprasts un kāds tajā ir iedziļinājies. Mākslas kritikai vajadzētu būt tādam kā tiltiņam, kas savieno mākslas darbu ar skatītāju, paskaidro un izglīto (man liekas, ka šo domu nošpikoju no LMA profesora, mana pasniedzēja Eduarda Kļaviņa).


5
Voldemārs Johansons

mākslinieks

Kritika ir nepieciešama mākslas procesam. Starp mākslinieku un kritiķi var veidoties diskusija. Savā labākajā izpausmē tā ir godīga saruna. Tiesa gan, kā laba māksla, tā arī laba diskusija ir reti sastopama. Bet kā jebkura vērtīga saruna tā paver jaunas perspektīvas, palīdz apzināties kaut ko jaunu, iepriekš nepamanītu.


6
Atis Jākobsons

mākslinieks

No savas pieredzes varu teikt, ka ir patīkami strādāt ar kritiķi, kurš izprot tavas idejas un pārzina mākslas darba rašanās procesu. Tāda diskusija palīdz fokusēt domas, ienes jaunas idejas. Kritiku nevajag uztvert personīgi. Ir tādi kritiķi, kuriem viss traucē; tad gribētos viņiem pajautāt, kāds tad būtu tas ideālais mākslas darbs, ko viņi paslavētu? Kritika ir reflektēšana: tu izlasi un saproti, kādu iespaidu darbs ir atstājis; tā ļauj uz savu darbu paskatīties no malas, bagātina pieredzi. No labas kritikas var paņemt kaut ko nākamajiem darbiem. Mākslinieks dzīvo savā pasaulē, un viņam var šķist, ka savu vēstījumu viņš ir atklājis ļoti skaidri, bet skatītājs to var neuztvert. Kritiķis dod norādes, palīdz skatītājam iestaigāt taciņu uz mākslas darbu.


 
Atgriezties