Novada mākslas vēstures lappuses Aivars Leitis „Krāsās izteikts laiks. Māksla un mākslinieki Cēsīs 1900.–1956.”
Cēsu Jaunās pils izstāžu zāle
09.12.2016.–16.04.2017. |
| Arturs Dronis. „...”
Audekls, eļļa. 45 × 30 cm. 1942
Foto: Raitis Jelēvičs |
| Cēsu Jaunās pils plašajā bēniņu izstāžu zālē vēl līdz aprīļa vidum aplūkojamā ekspozīcija noslēdz pilsētas 810. jubilejai veltīto pasākumu virkni.
Cēsu novada mākslas dzīve un mākslinieki vienmēr bijuši Latvijas mākslas dzīves uzmanības centrā, veidojot būtisku Latvijas mākslas vēstures nodaļu. To bagātina ne vien atsevišķu izcilu Latvijas mākslinieku veikums, bet arī tie profesionāļi, kuru daiļrade dažādu apstākļu dēļ risinājusies pieticīgos apstākļos un ievirzījusies ne tik plašas atpazīstamības gultnē. Tomēr viņu veikuma salīdzinoši pieticīgākais rezultāts veidojis vistiešāko saiti ar sev tuvo vidi, vairojot tajā mākslas izpratni. Mākslinieks, kas darbojas savā novadā, spēj dziļāk ielūkoties tā specifikā un labāk izprast novadniekus, to ikdienas rūpes un vēlmes. Atgādināšu vien dažus būtiskākos faktus, kas raksturo Cēsu mākslas dzīvi 20. gadsimta pirmajā pusē.
1920. gadā pirmais latviešu profesionālais keramiķis Augusts Julla nodibināja Cēsu Valsts amatniecības skolu. Tolaik Eiropā bija populāra Valtera Gropiusa izveidotās Bauhaus skolas proponētā dizaina izglītība. Šķiet, Augusts Julla gribēja izveidot ko līdzīgu. Tomēr, neraugoties uz viņa pūlēm, dažādu likumsakarīgu objektīvu un pretrunīgu subjektīvu sakritību dēļ tas neizdevās. Pasniedzēji skolas mākslas nodaļā bija Kārlis Brencēns un Kārlis Baltgailis. Laikā no 1920. līdz 1922. gadam pie viņiem māksliniecisko izglītību sāka vēlāk pazīstamie mākslinieki – Arturs Dronis, Jānis Rozenbergs, Voldemārs Valdmanis, Vilis Vasariņš, Arnolds Vilkins un citi. Vienpadsmit gadus vēlāk, vēl būdami akadēmijas studenti, viņi sarīkoja pirmo izstādi dzimtajā pilsētā, pirmoreiz piesakot ideju par Cēsu novada mākslinieku turpmāko sadarbību un kopējiem mērķiem. Šī ideja visai veiksmīgi tiek īstenota joprojām.
Uzplaukstot Latvijas Republikai, liela nozīme bija mākslas muzeju ierīkošanai ārpus galvaspilsētas, kur tie kļuva par mākslas dzīves rosinātājiem un mākslas tuvinātājiem plašām aprindām. 20. gadsimta 30. gadu sākumā Cēsīs to lielā mērā sekmēja vietējo mākslinieku darbība. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju un eksistences līdzekļus meklēdams, Cēsīs atgriezās Arturs Dronis. Strādādams par zīmēšanas skolotāju, viņš brīvajā laikā rosīgi nodevās gleznošanai un izstāžu organizēšanai. Kopā ar Robertu Sniķeri viņš izveidoja Cēsu mākslinieku grupu un rīkoja grupas izstādes, pieaicinot arī ar Cēsīm nesaistītus māksliniekus – piemēram, gleznotāju Margrietu Celmiņu un grafiķi Rihardu Zariņu. Kopā šajās izstādēs piedalījušies gandrīz piecdesmit mākslinieki ar vairāk nekā divsimt darbiem. No izstādēm iepirktie darbi veidojuši Cēsu muzeja sākotnējo mākslas darbu krājumu. Kā vietējā teātra izrāžu iekārtotājs un dažādu sarīkojumu dekorators aktīvi darbojās gleznotājs Jānis Rozenbergs. Šajā pašā laikā, absolvējis Mākslas akadēmiju, savas tēlnieka darbnīcas iekārtošanu dzimtas mājās „Siļķēs” uzsāka Kārlis Jansons; tur arī tapa viņa pirmie monumentālās tēlniecības darbi. 1942. gada pavasarī mākslas vēsturniece Erna Berkholce atvēra Cēsu mākslas salonu, kur vācu okupācijas laikā sarīkoja dažas izstādes. Pēc Otrā pasaules kara Cēsīs atgriezās Kārlis Baltgailis. Viņa radošā un pedagoģiskā darbība kļuva par pilsētas mākslas dzīves svarīgāko faktoru. Tā vainagojās ar 1956. gadā sarīkoto pirmo Cēsu novada mākslinieku izstādi. |
| Atgriezties | |
|