VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīvības upe Jana Kukaine Ingrīda Pičukāne. „Sarkanā istaba” LLMC Ofisa galerija 08.12.2016.–02.02.2017. | |
 Ingrīda Pičukāne. Sienas gleznojums „Sarkanā upe”. LLMC Ofisa galerija. 2016 Foto: Inese Kalniņa | |
| Bungu rīboņas pavadījumā, skaņai secīgi kāpjot un atkal atslābstot, decembra sākumā tika iezīmēts atskaites punkts, no kura turpmāko gandrīz divu mēnešu laikā māksliniecei Ingrīdai Pičukānei attīstīt apjomīgu sienas gleznojumu – veltījumu menstruācijām. Kāpinājuma un atslābuma līkne, kas izstādes atklāšanas performancē kā vibrācija, gurnu šūpas, kā paisuma un bēguma viļņi vēlās pāri skatītājiem, protams, ir zīmīga – tā atbilst menstruālā cikla norisei, tā dažādajām fāzēm, ko katra sieviete izjūt un piedzīvo atšķirīgā veidā. Izstādē akcentēta šī cikla „dramatiskā kulminācija”, proti, mirklis, kad sākas asiņošana un sāpes. Nē, ne jau garīgās sāpes par to, ka neesi palikusi stāvoklī, ne arī atvieglojums tā paša iemesla dēļ. Mēnešreižu „simboliskā” vērtība netiek piesaukta, māksliniecei (precīzāk – viņas veidotajam tēlam, meitenei īsā kleitiņā, rudām matu pīnēm un lielām, lielām acīm) nav laika kavēties pārdomās par mēnešreižu „metafiziku”, jo šobrīd galvenais ir – izturēt. Asiņu upe pieņemas spēkā, tu tajā peldi maza un bezpalīdzīga (asiņošana patiesi dara tevi bezpalīdzīgu, jo tu nespēj to ne apturēt, ne aizturēt, teiksim, līdz brīdim, kamēr nokļūsti vannasistabas patvērumā). Tavās acīs mirdz asaras un galvā skan Simonas Bovuāras dzēlīgās piezīmes par sievietes ķermeni, kurš jāupurē uz sugas turpināšanās altāra. Pašai sievietei visas ar menstruācijām saistītās parādības ir lieks ierobežojums, apgrūtinājums, darba spēju, pašsajūtas un sirdsmiera traucējumi. Raugoties izstādes tēlos, jādomā, ka šie vārdi nav tālu no patiesības. Un tomēr es zinu (vai es gribētu ticēt), ka šim stāstam būs laimīgas beigas. Vismaz līdz nākamajai reizei, lai arī šoreiz tas maz ko līdz. Ir kritiena brīdis, un, tāpat kā dzemdību kontrakcija, tas liekas bezgalīgs. Atkal atsaucot prātā bungu rībināšanu – es nevaru nedomāt par mēnešreižu rituālo nozīmi. Jo tieši tās un nevis jaunavības zaudēšana, kā mēdz uzskatīt heteronormatīvās loģikas piekritēji, iezīmē robežu, kad meitene kļūst par sievieti. Ja nevainības zaudēšana ir nesaraujami saistīta ar kāda ārēja svešķermeņa ielaušanos ķermenī (kas mēdz būt gan sāpīgi, gan brutāli), tad pirmā menstruācija ir paša ķermeņa lolota iekšējā brieduma pazīme, pašpietiekama un neatkarīga no savas vai citu seksuālās prakses un preferencēm. Cits jautājums – kādā mērā šīs robežas pārkāpšana tiek uztverta mūsu kultūrā? Vai pirmās menstruācijas tiek atzīmētas ar gabalu šokolādes kūkas? Par spīti šķietamajai atvērtībai un demokrātijai, kas valda lielveikalu plauktos un mediju reklāmās, menstruāciju piesaukšana mākslā izsauc sašutumu un neizpratni plašās Latvijas iedzīvotāju aprindās (vismaz tajā daļā, kas lieto internetu), atklājot, ka esam brīvi no aizspriedumiem, ciktāl tas attiecas uz patērniecību, bet, ja speram soli tālāk, tad klusēšana, izlikšanās un nievas ir izplatītākā reakcija. Tomēr izstādes sarkanā upe plūst par spīti tēmas „šaurajiem” krastiem. Sieviete tajā nevis vienkārši peld, bet – atsaucoties uz eksistenciālisma filozofijas terminoloģiju – ir iemesta. Atsvešinātība un riebums – šīs absurda situācijas klasiskās attieksmes – bieži vien ietekmē arī menstruāciju kā kultūras parādības vērtējumu. Taisni tāpēc par tām runāt ir nepieklājīgi, bet taisīt mākslu – neiedomājami. Un vai nav paradoksāli, ka mūsdienu medicīna ir drīzāk spējīga klonēt cilvēku, nevis rast efektīvu un drošu risinājumu menstruālā cikla diskomforta atvieglošanai, par kura patieso izcelsmi arvien trūkst zinātniski precīza un no pseidopsiholoģijas brīva skaidrojuma? Tomēr menstruācijām nav jābūt „defektīvām”, sievietes ķermeņa procesiem nav jābūt lamatām, par ko savulaik brīdināja Bovuāra. Ir iespējams cits skatījuma veids, taču tas prasa revidēt izpratni par to, kas ir cilvēks, kādas vērtības un norises ir atbalstāmas, kāda vieta mūsu domāšanā un ikdienas dzīves organizācijā atvēlama ķermenim un tā pieredzei. Apzināti vai ne, kaut kādā mērā mēs jau esam iemācījušās ar to sadzīvot – apguvušas prasmi peldēt, neaizrīties, nenotašķīties. Izkāpt no sarkanajiem ūdeņiem baltas un šķīstas. Un – reizēm, ja gadās, – arī izzvejot no to dzīlēm kādu dzīvu radībiņu, kurai nodot tālāk, iečukstot ausī, sarkanās upes noslēpumu. | |
| Atgriezties | |
