VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Iesālītais sālspūtējs Šelda Puķīte Juris Boiko. „Sāls kristāli” LNMM Kupola zāle 03.12.2016.–05.02.2017. | |
 Juris Boiko. „Sālspūtējs”. Instalācija. 1990 Foto: Valts Kleins | |
| 2016. gada noslēgums Latvijas mākslas dzīvē iezīmējās ir diviem nozīmīgiem notikumiem. Pirmais bija Purvīša balvas finālistu paziņošana, kuri šoreiz izcēlās ar vairākiem eksponēšanas ziņā komplicētiem darbiem, tostarp Andas Lāces performanci „Atindēšana”. Savukārt otrais notikums, kas netieši komentēja pirmā problemātiku, bija Latvijas Laikmetīgās mākslas centra trīsdaļīgais projekts, kas tika veltīts laikmetīgās mākslas restaurācijas un rekonstrukcijas jautājumiem. Runa ir par šai tēmai veltīto simpoziju un divu dažādu paaudžu mākslinieku izstādēm – Valda Celma un Ievas Alksnes projektu „Kinētikas arheoloģija” „Rīgas mākslas telpas”Intro zālē (12.11.–11.12.2016.) un Jura Boiko izstādi „Sāls kristāli”, kas bija iemājojusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstruētās ēkas divos līmeņos sadalītajos bēniņos. Kamēr Celma darbu restaurācijas projekts LLMC pētnieces un kuratores Ievas Astahovskas vadībā atgādināja laboratoriju, kurā uz galdiem, plauktiem un iekārtas griestos varēja aplūkot dažādu mākslas darbu vivisekcijas, citas LLMC kuratores un NSRD mantojuma pētnieces Māras Žeikares veidotā Jura Boiko izstāde muzeja Kupola zālē pētniecības un restaurācijas pēdas neatklāja. Izstādi veidoja pieci mākslinieka individuālie projekti, kas tapuši 20. gadsimta 90. gados jau pēc NSRD aktīvās kopdarbības noslēguma un kuru veidošanai kā būtisks komponents izmantota sāls. Ja „Kinētikas arheoloģijas” projekta gadījumā var runāt par ekspozīciju ar restaurētiem un daļēji rekonstruētiem darbiem, tad Boiko izstāde ir gandrīz pilnībā rekonstruēts projekts, kurā, iesaistoties pētniekiem, zinātniekiem un restauratorei Evitai Melbārdei, tika radīta līdz šim kopā neredzētu instalāciju kārtīgi „iesālīta” retrospekcija. LNMM Kupola zāle ir sarežģīta telpa ebkāda veida projektiem, tāpēc pieprasa ļoti pārdomātu ekspozīciju un dizainu. Boiko izstādes kontekstā gan jāteic, ka baltā zāle veiksmīgi papildina sāls ideju. Koku sijas atgādina sāls kristālisko struktūru, bet sterili baltā un tīrā vide – gan sāls krāsu, gan tā it kā attīrošās īpašības. Organizatoriem sadarbojoties ar arhitektu biroju SAALS, kas, ņemot vērā uzņēmuma nosaukumu, pats par sevi jau ir konceptuāls žests, tika panākts, ka arī pati zāle pārtop par telpisku instalāciju. Ekspozīcija tika veidota, stingri ievērojot zem muzeja esošo āderu cirkulācijas tīklu vietas, uz kurām kā slikto enerģiju plūsmas bloķējoši „korķi” bija novietotas instalāciju grupas. Lai gan oriģinālo darbu izvietošanu, ar rokām sajūtot āderu vietas, savulaik dažādās izstāžu zālēs noteica mākslinieks, tādā veidā pats kļūstot par savu projektu sālspūtēju, šoreiz šī mītiskā zemes enerģijas strāvojuma noteikšanai tika pieaicināta ģeoloģijas zinātņu doktore Lija Bērziņa. Līdzīgi kā Celma darbu izstādē, projekta veidotājiem bija jāsaskaras ar problēmām, kas saistās ar novecojušām tehniskām ierīcēm, kādi, piemēram, ir analogie televizori, tomēr, atšķirībā no RMT izstādes gadījuma, „Sāls kristālu” mākslinieks ir miris, un tāpēc atbildība par rezultātu lielā mērā bija jāuzņemas pētniekiem, restauratoriem un kuratoram. Mākslinieka klātbūtnes trūkums gan nebija šķērslis reiz iecerēta, bet nerealizēta darba konstruēšanai. Šeit tad var runāt par rekonstrukcijas procesā veicinātās jaunrades pienesumu, kas var tikt un jau tiek vērtēts neviennozīmīgi. Konkrētās izstādes gadījumā tas ir darbs „Sālspūtējs-2”, kas tapis sadarbībā ar skaņu mākslinieku Mārtiņu Roķi, kurš sāls klājumam ar mākoņu kustību projekciju ir izveidojis improvizētu skaņas risinājumu. Šāda veida paņēmienu var salīdzināt ar sēnīšu sālīšanu, kuras rezultātā garšas buķete nenoliedzami mainīsies, bet vai tā būs sliktāka par svaigi vārītu sēņu zupu, šķiet, ir gaumes un gluži vai „reliģiskas” pārliecības jautājums. Izstāde kopumā ir tehniski un dizainiski nostrādāta, ļaujot pilnvērtīgi izbaudīt gan fotonegatīvus ar caurspīdīgajiem un gleznieciskajiem sāls klājumiem, gan debesu un mākoņu projekcijas uz grīdas noklātajos sālsekrānos. Uz pamatīgākās sāls grēdas mandalai līdzīgā aplī sarindotās televizora kastes, kas katra raida kāda Latvijas TV kanāla programmu, ļoti uzskatāmi portretēja mākslinieka poētisko, bet reizē kritiski analītisko un tehnisko domāšanu, kas reiz tika izpausta arī strādājot pie dzejas rakstīšanas un tulkošanas, mākslas kritikas radīšanas, izstāžu kūrēšanas un datorgrafikas. Ar sāls kārtiņu aizsargātās fotoainavas un pašportreti, tāpat kā sāls instalācijas, ir varbūt pat pārāk skaistas un nostrādātas šajā jaunajā situācijā, tāpēc prātā dzimst ķecerīga ideja par iegremdēšanos radītajās sāls grēdās, izjaucot perfekto kārtību. Šādu domu atraidīšanai pāri kreisajam plecam ātri jāpārmet sāls šķipsniņa. | |
| Atgriezties | |
