studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Krišs Salmanis, Anna Salmane, Kristaps Pētersons Nominēti par izstādi „Dziesma” LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā 19.06.–26.07.2015.

Kāds ir jūsu darba vēstījums? Darba pamatu veido māksliniecisks pētījums par visbiežāk lietotajiem dziesmu vārdiem, kas kopš valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā ir izskanējuši Vispārējo latviešu Dziesmu svētku noslēguma koncertos. Vārdiem, kurus kaismīgi izdzied tūkstošiem balsu, piemīt milzīgs emocionāls un simbolisks spēks. Tie ir jāizvēlas pārdomāti. Mūsuprāt, jaundarbos ir nepieciešams vairāk tādu vārdu, kas uzrunā 21. gadsimta cilvēku, un mazāk paļaušanās uz vecu kodu atkārtošanu. To risinājām savā nākamajā sadarbības reizē, kad veicām 12 intervijas ar dažādu valstu eksakto zinātņu pētniekiem, no kurām izveidojām skaņdarbu „Etīde” divpadsmit balsīm. Dziesmu svētku repertuārā tas pagaidām nav iekļauts. Vai māksla var kaut ko mainīt sabiedrībā? Pasaulē? Mākslas darbs spēj mainīt pasauli tāpat kā jebkurš cits darbs – pamazām. Cerēt, ka māksla vienā rāvienā izglābs pasauli, ir tāpat kā šo uzdevumu reizi piecos gados kopīgi uzvelt dievam, deputātiem vai Eiropas Savienībai. Kāds, jūsuprāt, ir mākslas balvas mērķis? Ko tā dod, maina, mākslas pasaulē? Kādas problēmas atsedz? Ideāla mākslas balva atjauno vai saglabā līdzsvaru starp pretējiem virzieniem mākslā. Regulāra mākslas balva ar laiku kļūst par atskates punktu. Darbi dzīvo ilgāk. Izstāde beidzas, bet nominācija palīdz to saglabāt skatītāju atmiņā un rosina kritisku skatījumu uz mākslas norisēm kopumā. Vismaz mums šo divu gadu noslēgumā allaž gribas atsaukt atmiņā visu, kas tajos redzēts, un reizēm personiskie favorīti nemaz neparādās nominantu sarakstā. Vai esat domājuši, ko darītu ar prēmiju, ja to saņemtu? Atdotu parādus.

Krišs Salmanis, Anna Salmane, Kristaps Pētersons Foto: no mākslinieku personīgā arhīva

Andra Silapētere: Nominācijas pamatojumā žūrijas loceklis Jānis Taurens saka: „Lielisks starpmediju darbs (..).” Šādam izteikumam varam piekrist, darbs ir lieliski un asprātīgi risināts. Šādu mākslinieku kopdarbošanos pēdējo gadu laikā varam reģistrēt gluži vai kā metodi, tai parādoties arī 2016. gada Cēsu Mākslas festivāla izstādē, kur līdzīgi no liela informācijas apjoma tika izsijāts viens elements un veidots „skaņdarbs”. Darbam piemīt vairākas kvalitātes, ko pamatā iezīmē darbības metode un mākslinieku līdzdarbošanās/sadarbošanās. Ideja par Dziesmu svētkiem šeit netiek izteikta poētiski stāstošās vai tieši uzrunājošās mākslas formās, bet māksla šajā gadījumā reducēta līdz aktam, kurā uzsvars likts uz noteiktas problēmas atklāsmi, nevis uz estētiskām kvalitātēm. Kontekstā ar citiem Purvīša nominantiem šis darbs konceptuāli, iespējams, varētu būt viens no tīrākajiem. Eduards Dorofejevs: Kriša Salmaņa darbus vienmēr ir interesanti aplūkot, jo viņa projekti ietver sevī gan mākslinieciskus pētījumus, kuri kā galarezultāts atspoguļo paša mākslinieka pārdomas par izvirzīto tēmu, gan arī asprātīgu pasniegšanas formu, kas iesaista domāšanas procesā arī skatītāju. Izstādē „Dziesma”, kas tapusi sadarbībā ar Annu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu, mākslas darbus šoreiz varēja ne tikai apskatīt, bet arī paklausīties. Metadati, kas savākti Dziesmu svētku gala koncertu repertuāra analīzes rezultātā, tika sakausēti konceptuālā kolāžā, „salīmējot” kopā partitūras fragmentus, kuros minēts viens no šajās dziesmās visbiežāk sastopamajiem vārdiem – „Dievs” – un šī vārda variācijas. Papildinot vizuālo sadaļu, tapis arī skaņdarbs, kas sastiķēts no atbilstošiem dziesmu audiofragmentiem. Aizraujoši ir tas, ka aiz šķietami vēsi statistiska konceptuāla darba ar zināmu ironijas un provokācijas piegaršu (kurš tad nezina, ka mākslinieks, pieskaroties vārdam „Dievs”, neizbēgami piesaistīs sev tās auditorijas uzmanību, kura deg nepacietībā apvainoties) stāv dziļi emocionāla latviešu dziesmu un dziedāšanas kultūras izjūta, kas saslēdzas ar nacionālo identitāti, kuras saknes mēs meklējam pagātnē, bet kuras nākotni veidojam tagad. Šīs laikmetīgās nacionālās identitātes formas meklējumos izstāde „Dziesma” dod izcilu vielu pārdomām.

Atgriezties