VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Anda Lāce Nominēta par performanci „Atindēšana” izstādes „Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība” ietvaros laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 10.06.2016. | |
| Kāds bija tavas performances galvenais vēstījums? Performances pamatā bija skice – indes pilns cilvēks, kurš kā strūklaka to izšļāc uz visām pusēm, – un manas radinieces vārdi „Kaķis izglāba tev dzīvību”. Jo uzreiz pēc tam, kad biju izcīnījusi īsu cīņu ar ļaundabīgu audzēju, nomira mans kaķis. Domāju – cik daudz mēs esam gatavi paņemt, lai glābtu sevi, un cik daudz mums ir gatavi dot citi. Un, ja katram indes pilnajam vārdam, ko pasakām, būtu krāsa un smaka un mēs uzreiz redzētu tā iedarbību, – vai tad mēs ar tiem šķiestos tikpat dāsni? Vai māksla var kaut ko mainīt sabiedrībā? Pasaulē? Māksla kā nozīmīga valodas forma pastāv cilvēkiem līdzās. Bez tās pasaule būtu mēmāka. Kāds, tavuprāt, ir mākslas balvas mērķis? Ko tā dod, maina, mākslas pasaulē? Kādas problēmas atsedz? Purvīša balva savus mērķus ir aprakstījusi, varu tiem noticēt un piekrist. Bet PB finālistu izstāde vienmēr ir nedaudz kroplīgs veidojums, un darbi visbiežāk tiek aplaupīti. Šķiet, visiem šīs balvas nominantiem šī varētu kļūt par vienkārši noderīgu balvu, bet šī pārāk lielā ņemšanās ap to, interviju gūzma, alternatīvās balvas... Ja tas viss neizvēršās lieliskā svētku naktī, tad tā ir nejēdzīga laika tērēšana. Vai esi domājusi, ko darītu ar prēmiju, ja to saņemtu? Esmu domājusi, ka kādu brīdi dzīvot un strādāt būtu vienkāršāk. | |
 Anda Lāce Foto: kadrs no Andas Lāces performances „Atindēšana” | |
| Andra Silapētere: Performance „Atindēšana” ievadīja trīs epizožu (divu performanču un izstādes) ciklu „Iekšējā Es uzsprāgšana, seku savākšanas un neitralizēšanas varianti”, kurā Lāce par tematisko asi nostatīja vēlmi pietuvoties savam ego teju vai tādā psihoanalīzes griezumā. Dziļi personiskā un eksistenciālā izjūta, kas pavadīja visu cikla norišu ansambli, „spridzināja” ar tiešumu un izjūtu daudzslāņainību, apliecinot gan performances, gan glezniecības kā mediju prasmīgu izmantojumu. „Purvītim” nominēta tikai performance, it kā atdalot galvu no ķermeņa. Te laikam darbojies racionalitātes princips (?) – performance bija pirmā epizode, un žūrija, negaidot tālākās norises, to arī nominēja. Jāatzīst, perfomances iekļaušana Purvīša finālistu rindās noteikti ir kas pirmreizējs, žūrijai it kā izkāpjot no komforta zonas, kur „labas mākslas” definējumos līdz šim lielākoties dominējuši „vienkāršāki” mediji. Tomēr es negribētu atkāpties no viedokļa, ka nominējams būtu bijis viss cikls kā vienots mākslas fakts, jo šobrīd žūrijas viedoklī varētu nolasīt, ka „Atindēšana” ir bijusi „labāka” nekā cikla abas pārējās daļas. Eduards Dorofejevs: Kaut kādu iemeslu dēļ performance Latvijas mākslā ir ļoti neapdzīvota teritorija. Protams, nevar apgalvot, ka mums ir stipra performanču vai hepeningu tradīcija, bet nevar arī noliegt, ka pēdējā laikā mēs bieži atskatāmies uz mūsu mākslinieku performatīvo darbību 20. gadsimta 70.–90. gados, veidojot retrospektīvas izstādes un rakstot grāmatas par tiem autsaideriem, kas patiesībā atradušies mākslas avangardā. Andas Lāces performance „Atindēšana” notika pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja aukstā un lietainā vasaras vakarā. Zem iestiklota laukuma bija ekspozīcija ar Miervalža Poļa „spontāno teātru” fotofiksācijām, virs zemes skatītāju lokā stāvēja māksliniece spīdīgā celofāna kostīmā, kuram no priekšpusē izdurtajiem caurumiem tecēja melna šķidruma urdziņas. Ar šo „ļauno” šķidrumu māksliniece aptraipīja neskaitāmus cilvēku siluetiem līdzīgus „sūkļus” un sameta tos kaudzē, kamēr citi dalībnieki skaitīja citātus par attīrīšanos, ņemtus no reliģiskiem, zinātniskiem un citiem avotiem. Pateicoties dabiskajām vasaras nakts dekorācijām, ritmiskajai darbībai un performances skaņu pavadījumam, atmosfēra tika uzburta diezgan mistiska. Bet, skatoties uz šo „melno svīšanu”, domas aizlidoja nevis pie Brūsa Naumana vai Dišāna strūklakām, bet pie Borisa Pasternaka, kurš rakstījis, ka laikmetīgā māksla iedomājas iedomājas sevi kā strūklaku, bet patiesībā ir sūklis, kuram vajag piepildīt sevi. Šķiet, ka Andas Lāces māksla pamazām kļūst par sūkli. Anda Lāce: Laikā, kad domāju par performanci „Atindēšana”, skatījos flāmu mākslinieka Jana Fabra (Jan Fabre) 24 stundu ilgo performanci „Olimpa kalns” (Mount Olympus), kurā skanēja Dāga Teldemana (Dag Taeldeman) mūzika. Nezinu, vai to vēlētos saukt tieši par iedvesmošanos, bet šī skatīšanās pieredze man bija nozīmīga. | |
| Atgriezties | |
